Legend of Zelda: Ocarina of Time 3D – okarīnas atgriešanās

Ir pagrūti atrast kādu aptauju par visu laiku labākajām video spēlēm un starp pirmajām 10 vietām neredzēt 1998. gada Nintendo 64 grāvēju Legend of Zelda: Ocarina of Time. Jautājums ir: vai ir iespējams lielisko padarīt vēl labāku? Šķiet, man ir pierādījums, ka var.

Legend of Zelda (turpmāk tekstā kā “LoZ”) droši vien ir otra pazīstamākā spēļu sērija no Nintendo aiz Super Mario. Katra nozīmīgā Nintendo konsole ir saņēmusi vismaz vienu unikālu LoZ daļu. Tajās galvenais varonis vienmēr ir kāds elfs vārdā Links, un viņš ir vienīgais, kurš spēj glābt Hairūlas karaļvalsti no ļaunuma. Tāpat kā Super Mario piedzīvojumos arī katrā LoZ ir kas tajai daļai raksturīgs, lai atšķirtos no iepriekšējām un nesanāktu kā ar ikgadējo Call of Duty, ka nekas daudz nav mainījies.

Ocarina of Time galvenās īpatnības – neskaitot to, ka tā ir pirmā trīsdimensionālā sērijas spēle – ir feja Navi, kura visur pavada galveno varoni, un mūzikas instruments okarīna, ar kuras palīdzību Links var aktivizēt dažādas lietas pasaulē un teleportēties. Tam laikam revolucionāra lieta, kad 3D geimplejs vēl tikai attīstījās, ir mūsdienās ierastā automātiskā koncentrēšanās uz mērķiem.

Spēle ir tipisks LoZ piedzīvojums: izpētām pasauli, uzbrūkam naidīgiem radījumiem, atrisinām mīklas un skraidām pa labirintiem. Šajā daļā ir jāspēlē gan ar jauno Linku, gan pieaugušo. Vai ir jēga stāstīt ko vairāk? Domāju, ka katrs sevi cienošs geimeris ir pazīstams ar seriālu.

LoZ: Ocarina of Time iznāca tālajā 1998. gadā kārtridžas lasošajai Nintendo 64 sistēmai. N64 galvenais konkurents bija PlayStation, tās ēras konsoļu cīņas uzvarētājs, pateicoties galvenokārt kompaktdisku formāta labajām īpašībām un vieglajam pirātismam, kura dēļ pleisis pārliecinoši dominēja Latvijā un citās pēcpadomju valstīs. Par spīti šiem faktiem N64 iznāca vairāki ekskluzīvi, kas ir tikuši atzīti par visu laiku labākajām video spēlēm. Daudziem par prieku pagājušā gada vasarā tika izlaists spēles rīmeiks 3DS konsolei Ocarina of Time 3D, kas ir pārāks par oriģinālu. Pietiks runāt par vēsturi, tagad pastāstīšu par to, kas ir ticis mainīts vai uzlabots portatīvajā versijā.

Pēdējā laikā iznāk daudz visādu triloģiju, rīmeiku un portu ar nosaukuma beigās pieliktu “HD” vai “3D”, kuros ir ieguldīts šķietami maz laika, centības un naudas, taču LoZ: Ocarina of Time 3D nav viena no tām, jo izstrādātāji GREZZO ir paveikuši tiešām labu darbu šajā rimeikā, tajā pašā laikā neko fundamentāli nemainot.

Pirmkārt, OoT 3D ir lieliski pielāgota 3DS konsolei: ir pārstrādāts grafiskais lietotāja interfeiss un vadība. Augšējā displejā ir redzams spēlē notiekošais, neliela karte un iespējamās interakcijas A pogai, bet pieskārienekrānā tagad ir lietas, kurām iepriekš varēja piekļūt tikai no izvēlnes, piemēram, detalizētāka karte. Tur ir arī ērti aizsniedzamas ieroču, objektu, Navi un okarīnas ikonas kā arī trīs spēli nopauzējošas izvēlnes pogas: ekipējums, kur var nomainīt bruņojumu un apskatīt dažādu informāciju, karte, kurā var rūpīgāk izpētīt labirintu izkārtojumu pa stāviem, un lietojamie priekšmeti, kurus pēc izvēles var piesaistīt 2 pogām un divām ekrāna ikonām.

Esmu sajūsmā par iespēju izmantot 3DS iebūvēto žiroskopu kameras grozīšanai un tēmēšanai, jo tā dod gandrīz otras analogās sviras esamību – tagad ir iespējams lock-on ar L pogu un rāpšanās laikā nedaudz vairāk palūkoties apkārt. Katru reizi tiek automātiski kalibrēta 3DS tābrīža pozīcija, tāpēc funkcija strādā jebkur, galvenais ir pietiekami daudz vietas, kur kustināt sistēmu. Ja tas nepatīk, Motion Control var atslēgt un jebkurā laikā tēmēšanai lietot tikai analogo slaideri, taču tas diemžēl ir pārāk lēns un jūtību nevar regulēt. Būtu jauki, ja 3DS virzienu pogas varētu izmanot, piemēram, dažādu konfigurāciju pārslēgšanai, nevis tikai kartes ieslēgšanai/izslēgšanai. Man, protams, nepatīk fakts, ka OoT 3D ir pilnībā atkarīga no tačskrīna, bet kopumā vadība ir labāka nekā oriģinālā, kaut arī 3DS nav tik ērts rokās kā īsts kontrolleris.

Otrais jaunievedums ir Prince of Persia: Sands of Time tipa vīzijas (bet krāsainas), kurās var redzēt, kur doties tālāk un kā atrisināt mīklas. Tāpat kā ar žiroskopa vadību video skatīšanās nav obligāta. Atzīšos, ka iespēju izmantoju bieži, jo atšķirībā no mūsdienu spēlēm OoT nav nekādu pierakstu, kuros parādās tā brīža mērķi, un nav nekāda krustiņa ekrānā, kas parāda, kur jāiet un cik metru ir atlicis.

Tas, manuprāt, ir spēles lielākais trūkums, jo apjukt vai palaist ko svarīgu garām labirintos un pasaulē ir ļoti viegli. Šajos gadījumos jāskatās kāda caureja YouTube (domāju ar to walkthrough, hehe; iesaku GameChap kanālu), ja nav vēlēšanās stundām ilgi bezjēdzīgi skraidīt apkārt. Liela ņemšanās man bija Ūdens templī, kura sarežģītība, iespējams, kādam varētu sacelt matus gaisā, jo dažādu telpu vairākos stāvos sasniegšanai ir jāmaina ūdens līmenis, tad atbilstoši jāgrimst vai jāuzpeld, tā ka pārvietošanās notiek ne tikai horizontāli, bet arī vertikāli.

OoT 3D ir pievienotas vēl dažādas sīkas lietas no jaunākām LoZ sērijas daļām, piemēram, pauzes pirms sitiena pretiniekiem. Saglabāšanās vēl aizvien ir iespējama jebkurā laikā, taču ir jāsāk vai nu no Linka būdas, Laika citadeles vai arī labirinta ieejas. Salīdzinot rīmeiku ar oriģinālu, šķiet, ka spēle ir padarīta nedaudz vieglāka – biežāk no iznīcināmajām lietām izkrīt priekšmeti, daži pretinieki ir mazāk kaitinoši, taču kopumā Nintendo un GREZZO labi zināja, ko atstāt un ko mainīt. Geimplejs, kas atzīts par visu laiku labāko, nav ticis sačakarēts.

Kad piedzīvojumu pabeidzu aptuveni 32 stundu laikā (oriģinālā nekur tālu nebiju ticis, jauna pieredze), tad tika atslēgts arī Master Quest, kas ir oriģinālā stāsta grūtāka versija ar pārstrādātu pretinieku un līmeņu dizainu un jaunām mīklām. Visa pasaule šeit tiek apgriezta otrādi horizontāli, tātad kreisā puse tagad ir tur, kur bija iepriekš labā. Arī Links pārvēršas no kreiļa par labroci. Cik saprotu, kaut kad tiek atvērts arī Boss Rush režīms, kurā var cīnīties ar visiem labirintu fināla briesmoņiem pēc kārtas, tā ka varat paši secināt, vai OoT 3D ir laba vērtība par jūsu naudu.

Acīmredzamākās izmaiņas OoT, protams, ir piedzīvojusi grafika. Rīmeikā ir krietni augstākas izšķirtspējas un krāsu paletes tekstūras. Nemāku pateikt, cik kadrus sekundē spēle dod, taču freimreits ir stabili virs 30 FPS, pieļauju, ka pat visi 60, kas ir krietni gludāk nekā oriģināls. Ja ir pārāk liela slodze, dzinējs vienkārši nobremzē, nevis met nost kadrus.

Šo fenomenu pieredzēt man sanāca tikai priekšpēdējā cīņā ar ļaunuma lielmeistaru Ganondorfu. 3D efekts OoT 3D ir tik labs, ka vēlējos ar to spēlēt ilgāku laiku, taču man patīk arī lietot žiroskopa iespēju un papildus malu nogludināšanas efektu, kad izslēdz 3D, tā ka stereoskopiski pārsvarā baudīju tikai sižeta ainas. Ne viss gan atbilst mūsdienu standartiem: ja neskaita Linku, dzīvo būtņu modeļi nav īpaši uzlaboti poligonāli – rokas cilvēkiem ir ķepas ar trim svītrām, bieži var redzēt arī diezgan izplūdušas tekstūras un ir jūtami nelieli ielādes lagi, kad katscēnās kamera strauji maina leņķi vai varonis ātri jāj ar zirgu, taču rīmeiks jebkurā gadījumā izskatās krietni labāk par oriģinālu.

Audio rīmeikā nav piedzīvojis tik būtiskas izmaiņas kā grafika, taču skaņas efekti man šķiet nedaudz dzidrāki un tīrāki. Teksts, kā jau viemēr LoZ, nav ierunāts. Koji Kondo komponētā mūzika ir tikpat laba kā jebkad. Kopumā skaņas ziņā viss ir lieliski.

Legend of Zelda: Ocarina of Time ir atdzimusi jaunai spēlētāju paaudzei un savā 3D versijā ir labāka nekā oriģināls visās jomās, kaut arī pašos pamatos nekas nav mainījies. Pat tad, ja jums jau kolekcijā ir oriģināls, varu godīgi ieteikt šo rimeiku visiem 3DS īpašniekiem. Manuprāt, OoT 3D ir viena no retajām kabatas konsoles spēlēm, kuru tiešām ir vērts pirkt Latvijā par pilnu cenu.

Vienā teikumā: Visu laiku lieliskākā spēle padarīta vēl labāka.

Materiāls publicēts sadarbībā ar levelup.lv