Ivars Jakovels: Pašvaldības izlolos rūpniecību

Ļoti ceru, ka par vienu no drīzo pašvaldību vēlēšanu būtiskajiem rezultātiem kļūs aktīva Latvijas pilsētu reindustrializācija, jaunajām domēm konsekventi īstenojot rūpniecības uzņēmumu izveidei un attīstībai labvēlīgu politiku. No šī procesa veiksmes ir atkarīgs Latvijas ekonomisko, sociālo, demogrāfisko un migrācijas problēmu reāls risinājums.

Pašvaldībām pieejamie rīcības instrumenti ir lietpratīga pilsētas attīstības plānošana, izvērtējot un nosakot teritorijas, kur iespējama industrijas uzņēmumu attīstība, un mērķtiecīgas investīcijas tajās nepieciešamās infrastruktūras un komunikāciju (ielu un pievedceļu pagarināšana, ūdensvada un kanalizācijas pieslēgumi) izbūvei. Tāpat, protams, ir nepieciešams domes deputātu un citu amatpersonu aktīvs darbs savas pilsētas priekšrocību cildināšanā Latvijā un ārzemēs, ieinteresējot potenciālos uzņēmumu veidotājus un kapitāla ieguldītājus.

Esmu pārliecināts, ka Latvijas lielajās pilsētās ir pietiekami labas iespējas atrast pašvaldības budžetā līdzekļus ieguldījumiem topošo rūpniecisko zonu infrastruktūrā. Vismaz Jelgavas ieņēmumi ir atgriezušies gandrīz pirmskrīzes stāvoklī. Ja līdz šīm pilsētas dome varēja tērēt 300 tūkstošus latu gadā sevi slavinošā "Jelgavas Vēstneša" izdošanai, bet pašvaldības uzņēmums – autobusu parks maksāja 130 tūkstošus privātam uzņēmumam par autobusu mazgāšanu, tos ik dienu dzenāt uz piecus kilometrus attālo mazgātuvi un atpakaļ, tas vien skaidri liecina, ka daudzas pozīcijas budžetā varam droši pārskatīt, atrodot līdzekļus reindustrializācijas veicināšanai. Protams, katrs sadarbības līgums ar topošu uzņēmumu, katrs pašvaldības investīciju projekts ir individuāli izvērtējams – taču, ja tas var pilsētai dot 50-60 jaunas darba vietas, ieguldījums noteikti ir atmaksājies. Tāpēc jaunajai Jelgavas domei ir jāpaātrina jau iesāktais pilsētas industriālo zonu – bijušās RAF teritorijas, AS "Jelgavas cukurfabrika" teritorijas – un topošo rūpniecības attīstības platību (piemēram, Jelgavas lidlauka, neapgūtas teritorijas ārpus pilsētas centra) izvērtēšana, plānojot tur nepieciešamās komunikācijas un to iespējamās izmaksas.

Jelgavai ir vairāk nekā gadsimtu ilgas rūpniecības, īpaši metālapstrādes tradīcijas, Jelgava atrodas tuvu ostām un Rīgai, spējot piesaistīt kvalificētu darbaspēku, tāpēc te ir svarīgs dzelzceļa mezgls. Pilsētas industriālais potenciāls joprojām nav pietiekami izmantots, kaut gan tagadējā dome lepojas ar, tāsprāt, daudzajiem uzņēmumiem, kas darbojas Jelgavā. Diemžēl viens otrs drīz vien var izrādīties "izēsts konfekšu papīrītis". Jo viena no lielākajām problēmām, ar ko pašvaldības saskaras savā ekonomiskās politikas veidošanā, ir milzīgais kārdinājums dot priekšroku nevis racionāliem saimnieciskiem apsvērumiem, bet gan politiskas konjunktūras dižprojektiem vai vispār "draugu būšanai". Parasti sekas ir bēdīgas.

Tāpēc agrāk plaši izslavinātajā "AMO plant" transportlīdzekļu ražotnē, kas Jelgavā tapa kā Maskavas pašvaldības "dāvana", patlaban nekas nenotiek – dzirdamas ļaunas valodas, ka tā tiks oficiāli likvidēta, kad vēlēšanas būs aizvadītas. Tāpat, neskatoties uz to, ka 23. maijā iemūrēs vagonu rūpnīcas pamatakmeni, nav īstas pārliecības, ka arī Krievijas uzņēmuma "UVZ" pieteiktie plāni celt pilsētā vagonu rūpnīcu tiks īstenoti tā, kā iecerēts uz papīra. Tādēļ zināmu piesardzību izraisa jaunais pārstrādes uzņēmums "Latvijas piens", jo tas Jelgavā tapa ar ZZS un tās agrākā zemkopības ministra Jāņa Duklava klaju aizbildniecību. Atliek vien cerēt, ka šīm bažām tomēr nebūs pamata.

Nobeigumā gribu uzsvērt, ka veiksmīga pašvaldību saimnieciskā politika ir atkarīga ne tikai no jaunatvērtiem uzņēmumiem – arī no tā, kā pilsētā tiek veidota pievilcīga, no rūpnieciskām zonām veiksmīgi nodalīta, dzīves vide tiem cilvēkiem, kuri varētu šajās ražotnēs strādāt, viņu ģimenēm un bērniem. Reindustrializāciju būtiski veicina arī labas skolas un bērnudārzi, aktīva kultūras dzīve, parki un peldvietas, adekvāti komunālie rēķini.

Ivars Jakovels, "Saskaņas Centrs" līderis Jelgavā