Ivars Jakovels: Progresīvais ienākumu nodoklis – atslēga uz ražošanas atdzimšanu un pasaules tirgu

Pirms neilga laika finanšu ministrs Andris Vilks izteicās, ka Latvijā ir nepieciešams paaugstināt nodokļus, jo kopējā nodokļu bāze nav pietiekama – Latvijā nodokļu ieņēmumi attiecībā pret iekšzemes kopproduktu drīzumā var nokristies līdz 25%, lai gan vidēji Eiropā šis rādītājs ir 40%. Tātad tiek domāts par ieņēmumu paaugstināšanu, palielinot nodokļus, nevis nodokļu sistēmas pārskatīšanu, ieviešot, piemēram, progresīvo iedzīvotāju ienākumu likmi, kas varētu dot pozitīvu pienesumu Latvijas tautsaimniecībai, vienlaikus palielinot mazāk nodrošināto iedzīvotāju ienākumus un izbeidzot tādu kaunpilnu parādību Latvijā kā strādājošie trūkumcietēji – cilvēki, kuri ar savu algu nespēj pabarot sevi un savu ģimeni. Tāpat būtu nepieciešams runāt par PVN samazināšanu pārtikai, kā arī nodokļa ieviešanu luksus precēm.

Uzskatu, ka daudz prātīgāk būtu censties nevis primitīvi pieaudzēt nodokļu masu, bet gan ar reformām radīt ražošanai labvēlīgu nodokļu sistēmu, kas vairos Latvijas eksportu un konkurētspēju pasaulē un ar laiku dotu arī nepieciešamos budžeta ieņēmumus. Progresīvais jeb diferencētais iedzīvotāju ienākumu nodoklis gan aizsargā darba ņēmējus no trūkuma, gan veicina ražošanu un palielina nacionālo produktu starptautisko konkurētspēju. Kā zināms, ražošanas uzņēmumos strādājošie parasti saņem vidējus un vidēji zemes ienākumus un tikai to administrācijā strādājošie saņem vidēji augstus un augstus ienākumus. Šo ļaužu skaits, salīdzinājumā ar strādniekiem cehos, ir niecīgs, līdz ar to jebkuram nopietnam ražotājam daudz izdevīgāka ir strādājošo ienākumu nodokļa diferencēšana par labu zemāku atalgojumu saņemošajiem. Tieši šāda sistēma spējīga samazināt kopējo ienākuma nodokļa masu visam uzņēmumam kopumā atšķirībā no patlaban Latvijā spēkā esošā tā saucamā izlīdzinošā ienākumu nodokļa, kas ir vienādi augsts visiem – gan tiem, kas saņem minimālo algu, gan tiem, kas pelna tūkstošus. Tieši vienādās likmes dēļ Latvijā ir praktiski iznīcināta lielā ražošana un ekonomikā valda pakalpojumu sniedzēji. Savukārt, piemērojot progresīvo jeb diferencēto ienākumu nodokli, būtu iespējams samazināt ražošanas izmaksas un paaugstināt Latvijas nacionālo produktu konkurētspēju Eiropā un pasaulē, sniedzot iespēju radīt jaunas darbavietas un apturot griezīgo emigrācijas plūsmu no Latvijas.

Uzskatu, ka nodokļu reformas mērķim jābūt nevis iekasējamās nodokļu masas paaugstinājumam, bet gan labvēlīgu apstākļu radīšanai ražošanas attīstībai un ēnu ekonomikas legalizācijai, jo no minimālās algas prasīt maksāt vēl ienākumu nodokli ir vairāk nekā ačgārni – tie jau tā ir minimālie ienākumi, lai cilvēks varētu izdzīvot. Tiesa, šobrīd gan arī šis skaitlis ir vairāk nekā neatbilstošs dzīves reālijām.

Līdzīgi ir ar pievienotās vērtības nodokļa likmes samazināšanu pārtikai – tā iespējams panākt panākt lielāku pārtikas preču apgrozījumu, kas sniegs lielāku ienākumu bāzi valsts budžetam. Turklāt tas tiešā un netiešā veidā veicinās pārtikas produktu ražotāju un pārstrādātāju izaugsmi un no tā lauvas tiesu iegūs tieši vietējie ražotāji, kuru produkciju jau patlaban visaktīvāk iegādājas Latvijas iedzīvotāji.

Lai kompensētu iespējamo ieņēmumu kritumu (kaut gan reāli uz darba vietu skaita pieauguma un iekasētā pievienotās vērtības nodokļa, kā arī turīgāko iedzīvotāju samaksātā ienākumu nodokļa rēķina tam nemaz nevajadzētu būt), būtu vērts uzsākt diskusijas par par luksusa preču nodokļa ieviešanu – ir skaidrs, ka tie, kas var atļauties tikai sev vien zināmu iemeslu dēļ, piemēram, par auto pārmaksāt vairākkārtīgi, spēs samaksāt arī nelielu nodevu citiem valsts pilsoņiem nodokļa veidā. Un tas būs tikai godīgi – jau tā ārvalstu tūristi apbrīno Latviju, sakot, ka citās valstīs tik daudz jaunu, dārgu un ekskluzīvu auto uz ielām nav iespējams redzēt.

Tomēr vēl pirms visām diskusijām par nodokļu reformu valstij vajadzētu izvērtēt tās tēriņus – cik daudz naudas tiek iztērēts efektīvi un cik daudz – izniekots dažādos absurdos projektos un iniciatīvās. Valstij ir jāiemācās plānot savi izdevumi un arī ienākumi – kā vienu no absurdiem var minēt vēl Valda Dombrovska laikā pieņemto iniciatīvu no 2015.gada noteikt iedzīvotāju ienākuma nodokli 20% apmērā. Tagad šī norma no likuma ir klusi pazudusi, un tas ir tikai likumsakarīgi, jo valsts nebija pareizi paredzējusi ieņēmumu apjomus.

Man nav principiālu iebildumu pret nodokļu reformu, taču tādā gadījumā ir jāpiepildās diviem nosacījumiem - valsts saņemtā nauda jāizlieto efektīvi un no tā nedrīkst ciest mazāk nodrošinātā sabiedrības daļa. Jo ir arī skaidrs, ka Skandināvijas valstu labklājību, kuras pamatā lielā mērā ir sociāldemokrātiskas idejas, nav iespējams sasniegt ar esošo nodokļu sistēmu, kas neveicina ne jaunu darbavietu radīšanu, ne patēriņu.