Olga

Foto: Publicitātes foto

Nepilni divi desmiti ar konkursa „Latvijas Gada auto 2014” pazīšanas uzlīmēm aplīmētu jaunu auto, virkne iespaidu par šo spēkratu varēšanu un to ražotāju gaumes niansēm. Aptuveni šādi varētu īsumā raksturot nedēļas nogalē aizvadītā rudens testa norisi.

 

No ceturtdaļsimta pieteikto minētā titula pretendentu testā piedalījās nepilni divi desmiti auto, ar kuriem 13 posmos pa ceļam uz Skrundu un atpakaļ mainījās konkursa žūrijas locekļi un daži pieaicinātie, tajā skaitā krusttevs.com pārstāvis. Saprotams, atrodoties katra spēkrata vadītāja un/vai pasažieru sēdeklī vien pārdesmit minūtes, par attiecīgo braucamrīku rodas tikai ļoti virspusējs iespaids, tādēļ zemāk apkopotas īsas, konspektīvas piezīmes par 12 testa dalībniekiem. Kuram auto tā grūtajā ceļā uz „Latvijas Gada auto 2014” titulu būtu gatavs atdot savas simpātijas, šoreiz paturēšu noslēpumā.

 

„Mazda 6”

 

 

Pēc veiksmīgās „Mazda 6” nonākšanas tirgū pirms vairāk nekā desmit gadiem un vēlāk sekojošā „face-lift” šī gada sākumā daudzus nodarbināja jautājums – kāda gan būs trešā „sešniece”? Atbilde ir vienkārša – nebūt ne sliktāka un laikmetam atbilstoša. Testa braucienam atvēlētais ar 2,2 litru dīzeli un sešpakāpju automātisko transmisiju aprīkotais auto savas funkcijas pilda nevainojami – ir gana dinamisks gan pilsētā, gan uz šosejas, turklāt, būdams viens no pagaidām diviem modeļiem, kas aprīkoti ar „Skyactiv” tehnoloģijām, tas ir arī izteikti ekonomisks, kombinētā ciklā patērējot vien ap pieciem litriem degvielas uz 100 kilometriem. No netīkamākām lietām uzreiz sevi piesaka trīs – aizmugurē sēžot, gaita šķiet drusku pacieta, āra trokšņi liekas par skaļiem, un arī vadītāja sēdeklis nav tik ērts, kā gaidīts. Citādi – lielisks šosejas un ģimenes auto.

 

„Volkswagen Golf Variant”

 

 

Ko gan vēl piebilst par spēkratu, kas pērn kļuvis par „Latvijas Gada auto” uzvarētāju un kas šogad, jau universāla versijā, uz šo titulu mērķē atkārtoti? Kā jau kārtīgs „tautasvāģis”, tas atzīstams par „praktiskajam latvietim” īsti piemērotu – vienkāršs, ietilpīgs, ekonomisks, bet vienlaikus itin elegants, turklāt – bet tas, protams, subjektīvi – sēdekļu komforts šim auto šķiet pārāks nekā pirms mirkļa izmēģinātajai, klasi augstākajai „Mazdai”. Protams, praktiskajā aspektā ne tie piemērotākie elementi ir gaiši sēdekļi un gaiša salona apdare, taču šeit pastāv zināmas toņu variācijas. „Praktiskajam latvietim” gan jārēķinās, ka zem pārsega iemontētais dzinējs (1,6 litru dīzelis) uz šosejas ar īpašu spriganumu neizceļas – vairāku auto apdzīšanu no vietas „golfiņš” veic „stenēdams”.

 

„Honda CR-V”

 

 

Kā šis „džips” uzvestos, nokļūstot bezceļu apstākļos, pēc neliela izbrauciena pa šoseju secināt neiespējami, taču „neekstremālā” vidē tas ir komforta un praktiskuma standarta iemiesojums. Šajā auto vietas ir pietiekami gan priekšā, gan aizmugurē, par auto bagāžas nodalījuma tilpumu skaidri vēsta spēkrata visai masīvie gabarīti, 2,2 litru dīzelis vienlaikus ir gana sportisks, kluss un ekonomisks, vadāmība un gaita – nevainojama, bet sēdekļi atgādina klubkrēslus. Var tikai minēt, kā braucēju pašsajūtu mainīs tuvākajā nākotnē gaidāmā šī pusmilža modifikācija ar 1,6 litru dzinēju (identisks motors kā „Civic”)...

 

„Renault Captur”

 

 

Franču autobūves giganta „Renault” debija krosoveru tirgū. Pamatā jaunu cilvēku auditorijai adresētais braucamais lieliski atbilst apzīmējumam „izpriecu auto” (joycar), jo pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka tā interjers veidots nolūkā pirms brauciena uzlabot tajā sēdošo garastāvokli. Auto „budžeta” statusu (pieticīgākās, ar 0,9 litru aprīkotās versijas cena ir zem desmit tūkstošu pagaidām vēl nacionālās valūtas vienības atzīmes) gluži nemanāmi aizēno īpatnējās priekšējā paneļa dizaina līnijas, cimdu nodalījums palielas komiskas atvilktnes formā, virsbūves plūdlīnijas un citi smaidu izraisoši elementi. Sak, brauc tik un priecājies! Neskatoties uz ne pārāk gigantiskajiem auto izmēriem, vietēja mēroga izbraucieniem komforta šķiet pietiekami, taču jārēķinās, ka ne 1,2 litru (testa auto), ne mazākais benzīna dzinējs nebūs pārāk dinamisks. Vai „Captur” sašķobīs veiksmīgā konkurenta „Juke” pozīcijas Latvijas tirgū, rādīs laiks.

 

„Audi A3 Limousine”

 

 

Šoreiz zem labi zināmā „Audi A3” mazu un minimālā ceļmalas „robā” viegli novietojamu kompaktauto varam nemeklēt. Laikam ejot, mazais „trijnieks” izaudzis līdz sava lielākā „brāļa” „A4” gabarītiem ar attiecīgi progresējušu komfortu un vadāmību. Iespējams, augumā raženākam pasažierim varētu rasties pretenzijas, ja viņu mēģinātu nosēdināt ar ne pārāk lieliem plašumiem apveltītajā aizmugures zonā, bet citādi viss šķiet savās vietās – divlitru dīzelis apvienojumā ar sešpakāpju „automātu” šo auto padara par pamatīgu „spridzekli” ar „Audi” tipiskām vadāmības īpašībām un manevrētspēju, par testa auto aprīkojuma paketi pat nerunājot. Tikai pēc tam seko domas par šī auto relatīvi augsto cenu un lēnām dilstošo atlikušo vērtību... Vārdu sakot, grūti iedomāties, ko vēl par šo auto var pateikt, kas vismaz šīs markas zinātājiem nešķistu banāls. Un pārējiem arī.

 

„Ford Kuga”

 

 

Jaunās „pumas” mērierīču panelis un citi dizaina vaibsti jau ierasti līdzīgi pēdējo gadu jauno „Ford” saimei, tāpat kā ciparnīcu krāsu gammas. Tāpat kā citi vecā Henrija reiz dibinātās kompānijas zīmola auto, arī „Kuga” ir iespaidīgi aprīkota jau bāzes komplektācijā, bet viena no šī auto „rozīnēm” ir „inteliģentā pilnpiedziņa”, t.i., pakaļējais tilts pieslēdzas/atslēdzas pēc vajadzības, attiecīgi reaģējot uz ceļa seguma izmaiņām. Krosovera sēdekļi ir izcili ērti, taču skriešanās sacīkstēm šis ar divu litru dīzeli aprīkotais auto diezin vai būs piemērots, un bagāžnieka ietilpības ziņā dažs labs konkurents tam „iekabina” bez problēmām.

 

„Volkswagen Jetta Hybrid”

 

 

Daudzus gadus „Jetta” līdzība ar „Golf” šos auto nereti ļāva uztvert gluži kā „Siāmas dvīņus”, bet tagad aizvien izteiktāk iezīmējas šo auto atšķirīgās koncepcijas, ko papildinājušas ambīcijas hibrīdu tirgū. Arī testētā „Jetta” vēlreiz apliecina jauna „Volkswagen” kvalitāti, dinamiskumu un citas šīs markas sakarā jau agrāk iepazītas īpašības, taču konkrētā eksemplāra gadījumā ir viens „bet”. Proti – ar litija jonu akumulatoru aprīkota hibrīdauto statuss un no tā izrietošā cena, kas teju divas reizes pārsniedz bāzes modeļa vērtību. Ja vien nav vēlēšanās (un iespēju) kļūt par vides aizsardzības patriotu, zaļākas apkārtnes vārdā iztērējot trīsdesmit tūkstošus „ar astīti” eiro, šķiet, palikšana pie fosilās degvielas būs prātīgākā izvēle.

 

„Chevrolet Trax”

 

 

Krosoveru kategorijā šis „Chevrolet” modelis pircēju simpātijas varētu iekarot ar ekonomiskumu (1,7 litru „automāts” tērē zem sešiem litriem dīzeļdegvielas), konkurētspējīgu cenu un ietilpību. Jau pirmajā acu uzmetienā redzams, ka „Trax” nepretendē uz izsmalcināta auto statusu, tā apdare izceļas ar vienkāršību un atsevišķos elementos pat robustumu. Lielākais „kronis” visam ir tas, ka vismaz šobrīd ražotājs izdarījis visu, lai braucēja ausīs grieztos nenormāli skaļš dzinēja troksnis. Var jau būt, ka tas ir slēpts triks papildu stereosistēmu pārdošanas rādītāju celšanai, taču droši avoti ziņo, ka šādu paaugstinātu decibelu „dīzeļkoncertu” par nepieņemamu atzinis arī pats „Chevrolet”, tādēļ drīzumā sagaidāmi auto ar uzlabotu skaņas izolāciju un klusāku salonu.

 

„Toyota Auris” hibrīds

 

 

Viens no īpatnējākajiem šīs dienas testa auto eksemplāriem. Jau kolēģu šķendēšanās, ka „ar to auto taču nevar pabraukt”, dara domīgu, taču vienlaikus raisa zināmu interesi – kas gan šo auto neļauj kustināt no vietas? Eksministra leksikā sakot – nothing special. 1,8 litru benzīna dzinēju, elektromotoru un variatora transmisiju kombinējošais „Auris” uz citu titula „Gada auto” pretendentu fona šķiet pavisam gurdens. Lai arī iepriekš plaši klāstīts, ka līdz „simtiņam” tas ieskrienas mazliet vairāk nekā desmit sekundēs, braucot šķiet, ka šis laiks ir divkārt ilgāks, turklāt t.s. „uzrāvienu” ar gāzes pedāli grīdā pavada visai samocīts motora rūciens. Joprojām secinu, ka cena, kas būtu jāmaksā par „zaļu” vidi, ir nenormāli augsta, turklāt ne tikai naudas izteiksmē.

 

„Opel Ampera”

 

 

Vēl lielāks savdabis par iepriekš minēto hibrīdu – šoreiz jau ar izteiktu noslieci uz elektroauto lauriem. Tiesa, par elektrisku automobili to īsti saukt nevar, jo tajā iebūvēts arī „parastais” 1,4 litru dzinējs, tomēr auto pārvietošanos pilnībā nodrošina elektropiedziņas bloks. Interjers atgādina īstu „futuristico” avangardu, kāds iepriekš redzēts vien fantastikas filmās. Tehnoloģijas izstrādātāji apgalvo, ka baterijas resurss sniedzas vismaz līdz gadiem 15, un, braucot tikai ar elektrību, ikdienas izdevumi, rēķinot uz 100 kilometriem, svārstās ap pusotru latu. Akumulatora resurss nodrošina aptuveni 60 ar elektrību nobrauktu kilometru distanci, pēc tam dzinēja „ķegums” (ja vien auto ir pilna bāka) spēj saražot enerģiju vēl 500 kilometriem. Toties komforts ir ideāls un dinamika teicama – izbraucot uz galvenā ceļa, pagrieziens ir sprintera cienīgs. Vienīgie papildu nosacījumi šāda auto gribētājiem – rozete uzlādei savā sētā un... lieki vairāk nekā trīsdesmit tūkstoši latu...

 

„Opel Mokka”

 

 

Krosoveru klases opelītis noteikti nepretendē uz īsta apvidus auto titulu. Drīzāk tas pieskaitāms to praktisko auto kategorijai, kas apmierina tīri ikdienišķas vajadzības un kuru īpašnieki nav pārāk prasīgi un piekasīgi attiecībā uz nosacītu un īstu apvidnieku gabarītu megalielumu un salona plašumu. Ja praktiskās vajadzības aprobežojas ar pagarākiem ikdienas braucieniem pa lielceļu plus vēl dažiem kilometriem pa netīrītu ceļu līdz mājas vārtiem, „Mokka”, kas atrodas visai pieejamā cenu kategorijā (no desmit tūkstošiem ar asti latos), varētu būt apsvēršanas vērts izvēles variants.

 

„Jeep Grand Cherokee”

 

 

Kārtējais leģendārās un tradīcijām bagātās auto „ģimenes” milzis. Bezceļnieks šī vārda vistiešākajā nozīmē. Kā būtiskākās priekšrocības, ar ko šis brangais smukulis „izgriež pogas” konkurentiem, jāmin pieci klīrensa augstuma līmeņi un automātiska augstuma pielāgošana, pārsniedzot 80 km/h atzīmi. Citādi tas turpina savu priekšgājēju ierasto ceļu, ir ietilpīgs, elegants un jaudīgs: testa auto aprīkots ar trīs litru dīzeļdzinēju, bet uz pasūtījuma iespējams arī 6,4 litru benzīnnieks. Īsts Čaka Norisa ikdienas auto rančo un apkārtējo prēriju apbraukāšanai. Taču, ja vien vajag, šis smagais un masīvais „apvidnieks” prot arī zemu lidot. Tas praksē pārbaudīts.

Vārds: