Ikgadējais slepkava – Assassin’s Creed: Revelations

Mūsu vecais draugs, renesanses laika slepkava Ecio Auditore, ir gatavs savam pēdējam piedzīvojumam spēlē Assassin’s Creed: Revelations, taču fanus māc šaubas, vai Ubisoft tagad sākuši piekopt Call of Duty taktiku, katru gadu izdodot jaunu spēli sērija un neko būtisku neizmainot. Vai šādus vārdus var attiecināt uz jaunāko Assassin’s Creed spēli, un, pat ja tas ir tā, vai spēle ir pietiekami aizraujoša, lai tik un tā būtu iegādes vērta?

Kā jau minēju, Assassin’s Creed: Revelations ir iepriekšējo divu spēļu galvenā tēla gulbja dziesma – citās Assassin’s Creed spēlēs mums viņu vairs neredzēt. Ecio ir kļuvis vecāks, pieredzējušāks, viņš ir gatavs atklāt sava senča Altaīra bibliotēkā glabātos noslēpumus, kamēr mūsdienu varonis Desmonds Mailss guļ dziļā komā iekš animusa ierīces.

Tiesa, sirmā bārda vien Ecio neļaus piekļūt ordeņa noslēpumu krātuvei, viņam nāksies atrast piecas Masjafas atslēgas, kas pavērs durvis uz Altaīra zināšanu krātuvi, taču to izdarīt nebūs viegli, jo atslēgas atrodas templiešu rokās osmaņu pilsētā Konstantinopolē jeb Stambulā, kas tad arī ir šīs spēles vienīgā pilsēta (ja neskaita nelielo Masjafu).

Konstantinopole ir liela, taču kaut kādā ziņā tai nepiemīt grandiozitāte, kāda bija iepriekšējā spēlē attēlotajai Romai, taču ir patīkami būt vidē, kas vismaz arhitektūriski diezgan pamatīgi atšķiras no Itālijas pilsētām, kas pēc iepriekšējām divām spēlēm ir jauka pārmaiņa.

Lai arī Ecio ir kļuvis manāmi vecāks, savus akrobāta un kāpelētāja talantus viņš nav zaudējis, turklāt, turku draugi – arī slepkavu ordeņa biedri – viņam piešķirs hook blade jeb kā es to latviskotu – kāpelējamāķi, kas ļaus manāmi ātrāk sasniegt augstākas virsmas un padarīs visu šo procesu vēl dinamiskāku. Vēl no jauninājumiem vērts pieminēt arī izpletni, kas noderēs, lecot no augstākiem torņiem, protams, ja lejā nav atrodama Ecio tik ļoti iemīļotā siena kaudze.

Assassin’s Creed: Revelations atgriežas lielākā daļa iepriekšējās un labākās Assassin’s Creed spēles elementu – vēl joprojām ir iespēja radīt savu slepkavu brālību, spēles gaitā rekrutējot jaunus biedrus, vēl joprojām pilsētā atrodami torņi, tikai šoreiz nevis Bordžu ģimenes, bet gan templiešu, kuru pārvaldnieks jānogalina un tad jāaizdedzina signāluguns torņa galā, lai bijusī templiešu bāze nu kļūtu par slepkavu mītni.

Misijas vēl joprojām ir pietiekami aktuālas un daudzveidīgas, lai noturētu spēlētāju interesi, taču nevar noliegt, ka Revelations ir pirmā spēle sērijā, kurā atklāti trūkst inovāciju. Te gluži vienkārši nav teju neviena jauninājuma, kas būtiski ietekmētu spēles procesu, tāpēc Revelations tikpat labi varētu būt divpadsmit stundu gara papildus satura paka Assassin’s Creed: Brotherhood.

Labi, es melotu, ja teiktu, ka nav pilnīgi nekādu uzlabojumu. Pirmkārt, nu Ecio ir iespēja kļūt par bumbu meistaru – pašam no dažādām sastāvdaļām izgatavot dažāda veida sprāgstvielas – letālas, apdullinošas un visu pa vidu. Spēles izstrādātāji lēš, ka ir simtiem dažādu bumbu variantu, bet, ņemot vērā, ka man tās spēles gaitā nācās izmantot ļoti reti, es šo par radikālu jauninājumu gluži nesauktu.

Otrs jauninājums gan ir pagalam neveiksmīgs – Ubisoft šķietami aptrūkušās idejas, un kaut kādu nesaprotamu iemesludēļviņi nolēma spēlē iestrādāt tower defence minispēli. Ik pa laikam slepkavu bāzes apdraudēs templiešu uzbrukumi, kurus būs jāaptur, spēlējot iepriekš minēto tower defence minispēli, kuras laikā būs taktiski jāizvieto barikādes, kā arī padotie – slepkavas, lai apturētu templiešus no viņu plāniem ieņemt savu bāzi. Diemžēl kontroles šajā minispēlē ir ļoti neveiklas, un, godīgi sakot, tā gluži vienkārši ir garlaicīga.

Sižetiski spēle nebūt nav slikta, jo uzsvars šoreiz vairāk likts uz Ecio kā tēlu un viņa attiecībām ar vairākiem kolorītiem personāžiem, arī kādu itāļu jaunkundzi. Īsti nevaru teikt, ka Assassin’s Creed: Revelations attaisno savu nosaukumu, jo spēles beigas man kārtējo reizi sagādāja vilšanos, taču par to bez spoileru izklāstīšanas runāt nav iespējams. Vai es minēju to, ka šajā Assassin’s Creed atkal iespējams spēlēt kā Altaīram? Nu, vismaz piecās salīdzinoši īsās, taču patīkamās epizodēs, kas nedaudz atsauc atmiņā pirmo spēli. Vizuāli Assassin’s Creed vēl joprojām spēj priecēt ar veiksmīgu un detalizētu pilsētas attēlojumu, taču citādāk tā izskatās ļoti līdzīgi pērnā gada spēlei.

Ir pienācis tas brīdis, kad jauna spēle Assassin’s Creed sērijā vairs nav nekas īpašs, ļoti gaidīts un pārsteidzošs. Jā, Assassin’s Creed: Revelations vēl joprojām piedāvā pietiekami daudz labu misiju, kā arī asiņaini foršo stealth spēlējamību, lai izklaidētu gan sērijas fanus, gan jaunpienācējus, taču labi vien ir, ka šī ir beidzamā daļa, kuras darbība norisinās renesanses laikā, jo nu beidzot ir laiks kam jaunam un inovatīvam.

Vienā teikumā: Assassin’s Creed: Revelations ir kā divpadsmit stundu gara papildu satura paka iepriekšējai spēlei.

Materiāls publicēts sadarbībā ar levelup.lv