Krusttevs.com sēžas pie stūres! Latvijas Gada auto 2015 rudens testa brauciens

320 patīkami un pozitīvām emocijām piesātināti kilometri virzienā uz Latvijas ziemeļiem ar 14 dažādiem spēkratiem – tāda ir īsa „bilance” tikko kā aizvadītajam konkursa „Latvijas Gada auto 2015” rudens testa braucienam, kurā savu varēšanu žūrijai un auto žurnālistiem demonstrēja 14 minētā titula pretendenti.

Kā pozitīvs faktors jāatzīmē atsevišķu dīleru sagādātā iespēja testēt atšķirīgas konkursa pretendentu versijas nekā iepriekšējā testa braucienā maijā – galu galā vispārzināms ir fakts, ka viens un tas pats modelis atkarībā no tā, vai aprīkots ar benzīna motoru vai dīzeli, var sniegt gana atšķirīgas sajūtas, un tikko kā aizvadītais brauciens tam ir vēl viens apliecinājums.

KRUSTTĒVS.COM iespaidi par testa braucienā iesaistītajiem auto, kā jau bija gaidīts, sanākuši gana raibi. (Daži no šī testa dalībniekiem mazliet iepazīti jau maijā notikušajā pasākumā!

 „Opel Insignia Country Tourer”

Autoražotāju pasaules „veterāns” tirgū sācis piedāvāt savdabīgo un dažu konkurentu jau izmēģināto konceptu – universāls, paaugstināts klīrenss plus pastāvīgā pilnpiedziņa, kas līdz šim bijusi „Insignia” papildaprīkojuma opcija. „Country Tourer” nepārsteidz ietilpības ziņā – ierasts, ka tajā var salikt visu, kas nepieciešams piknikam, izbraucienam ar slēpēm vai kārtīgai copei. Divlitru dīzelis savienojumā ar sešpakāpju „automātu” nodrošina pietiekami daudz jaudas gan braukšanai pa aizaugušu meža ceļu, gan zemam lidojumam pa šoseju. Ja kaut kas šajā pasākumā atbaida, tad vienīgi cena, jo bez nieka 30 tūkstoši eiro nav maz pat par šādu auto, neskatoties uz prestižo pilnpiedziņas tehnoloģiju, ko izmanto pat vācu četrapļu karalis. Turklāt sēdeklis varēja būt par dažiem centimetriem platāks. Bet, ja sadomāsiet iedziļināties papildaprīkojuma piedāvājumā, tad ziniet – tā apjoms ir ne vairāk un ne mazāk kā... 10 A4 formāta lapas.

„Škoda Octavia Scout”

Universāls ar ļoti tuvu konceptu iepriekšminētajam konkurentam, kas burtiski tik tikko noripojis no konveijera un dižojas vien ar pārsimts kilometru noskrējienu uz odometra. Tāpat, līdzīgi konkurentam, šis „skauts” piedāvā par dažiem centimetriem augstāku klīrensu nekā priekšgājējs, lai, dodoties pēc lauku labumiem vai kādā sēņošanas ekspedīcijā „neuzsēstos” kādā forvarderu izdangātā meža malā. Tādējādi „Scout” faktiski būtu saucams par šosejas bultu ar drošām pretenzijām periodiski izvagot kādu nomaļāku (bez)ceļu, taču – ar jūtamām priekšrocībām tieši uz gluda asfalta, kur divlitru dīzelis kombinācijā ar sešpakāpju DSG kārbu var rādīt visu, ko māk, un brīžam likt domāt, ka atrodies pie „Volkswagen” stūres... Pareizāk sakot – vienkāršota „Volkswagen”, jo kopumā necilā salona apdare visu ātri noliek savās vietās, tajā pat laikā par „tautas vāģi” liekot aizdomāties, uzzinot cenu, kuras sākuma punkts arī nav tālu no 30 tūkstošu atzīmes...

„Renault Megane Grandtour GT Sport”

Vismaz pēdējie pāris „Megane” modeļi patīkami pārsteiguši ar stabilitāti un spēju „paņemt” jebkuru līkumu bez liekām slīdēm un kustībām. „Grandtour” šajā ziņā neizceļas negatīvā aspektā, toties liek atzīt, ka hečbeks ir mazliet stabilāks pat tad, ja šī universāla divlitru motora varēšanu neizmanto līdz maksimumam. Tomēr kā viens no pirmajiem elementiem starp gaumīgu krāsu salikumu uzmanību piesaista pašaurais sēdeklis un kāda īpaša dizaina „odziņa”, proti – mazliet tā kā par daudz uz augšu vērstais mērinstrumentu panelis. To gan atsver citi parametri. Piemēram, salons ir daudz ietilpīgāks nekā pirmajā brīdī varētu šķist, un arī ekonomija ir ievērojama – dators apgalvo, ka divlitru benzīna motors uz 100 km „noēd” vien ap pieciem litriem degvielas. Ātrumkārba brīžiem šķiet mazliet „kaprīza”, taču brauciena beigās secinu, ka tas ir pierašanas jautājums. „Fīlings” katrā ziņā ir pozitīvs.

„Honda Civic Tourer”

Motoram ir nozīme! Pavasarī testētais ar 1,8 litru benzīna dzinēju un piecpakāpju automātu aprīkotais „Civic” šķita pagauss mājsaimnieču šopinga auto, ar ko braukt no viena lielveikala līdz nākamajam. Rudenī izmēģinājumiem tika piedāvāts 1,6 litru dīzelis ar manuālo transmisiju, kas arī nav sportiskuma kalngals, toties uzrāvienu nodrošina tādu, ka lukturi pavēršas krietni tuvāk koku galotnēm. No līdz šim testētajiem spēkratiem šis ir pirmais, pret kuru nav pretenziju skaņas izolācijas ziņā (turklāt – dīzelim!), un braukšanas prieku ievērojami paceļ arī futūristiskais paneļa dizains ar gaumīgiem apgaismojuma elementiem, ērts sēdeklis un pārliecinoša stabilitāte straujos pagriezienos. Vārdu sakot, neatkarīgi no tā, vai jums patīk suši un austrumu cīņas, šis braucamrīks var droši pretendēt uz apzīmējumu „praktiskā latvieša ģimenes auto”. Ar piebildi – no padārgā gala, jo sākuma cena šim auto ir 18 500 eiro, kamēr lētākajai dīzeļa versijai „jāpiemet” vēl trīs...

„Mazda 3”

Pēc pavasara testa brauciena, kad „Mazda 3” ar divlitru motoru atstāja lielu vilšanās pēcgaršu igauniska lēnīguma, trokšņainā snieguma un netīkamu tehnisku blakus skaņu dēļ, atkalredzēšanos gaidīju ar, saudzīgi sakot, mērenu skepsi. Tomēr... Šis eksemplārs, kas aprīkots ar par ceturto daļu mazāku benzīna dzinēju un sešpakāpju kārbu, šķietami centās glābt pirms nepilna pusgada piedzīvoto izgāšanos... Braucienu patīkamu darīja tehnisko, ausīs durošo skaņu neesamība, jau ierastais komforts un viegla vadāmība. Viens negatīvais elements gan savu vietu ir saglabājis – kūtrums šim auto jūtams nemitīgi, un „pacelt” ātrumu līdz simtam var ļoti, ļoti lēnām; paātrinājums virs simta ir... vēl lēnāks, spied gāzes pedāli kaut līdz cauri grīdai. Verdikts – šis nu tiešām ir nesteidzīgu mājsaimnieču pilsētas auto par salīdzinoši demokrātisku cenu (sākot no 15 tūkstošiem eiro).

„Škoda Rapid Spaceback”

Vēl viens „tautas vāģa” ģimenes budžeta atzara pārstāvis, kas atrodas kaut kur starp „kurpju kasti” ar nosaukumu „Fabia” un krietni funkcionālāko „Octavia”. Kompaktnieks, kā tas šai klasei pēdējos gados ierasts, ir krietni paaudzies, salonu paplašinot tik tālu, lai par neērtu sēdēšanu aizmugurē sūdzētos vien varbūt tēvainis no grozabumbas izlases vai smagsvara cīkstonis. 1,6 litru dīzelis neliek par sevi manīt ar traktora cienīgu tarkšķi, vienmērīgi dudinot un netraucējot salona sarunām, gaitā auto ir mazliet paciets, savukārt paātrinājums, ar ko nepietiks vien jaunu ieskrējiena rekordu uzstādīšanai, mūsu platuma grādiem ir vairāk nekā apmierinošs. Uzreiz manāms arī, ka šis modelis ir paredzēts kā „budžeta” piedāvājums kompaktklases pircējiem, par ko liecina gan salona apdare, kas nepretendē uz dizaina lauriem, gan degvielas ekonomija (par šo plānu piepildīšanos gan var spriest vien ilgtermiņā), gan arī – galu galā – cena, kas „Rapid Spaceback” gadījumā sākas krietni zem 12 tūkstošu eiro atzīmes.

„Mini Cooper S”

Ja tāda nebūtu, to vajadzētu izdomāt. Misters Bīns šajā brauktu, ja vien savu „pāris izmēru par mazu” uzvalku nomainītu pret Versačes vai Armani klozīti vai vismaz pirmās formulas kombinezonu. Pēc patīkamas atkalredzēšanās ar „Cooper S” secinājums ir tāds pats kā pavasarī – mūsu platuma grādos tas aizvien pilda laba garastāvokļa nodrošināšanas un uzmanības piesaistes funkciju bez pretenzijām uz praktiskumu. „Noņemt skaidu” un dinamiski „izvagot” vietējo tēva jostu ar nelieliem palēcieniem vai Vācijas „bāņus” bez tiem – to gan var. Saprotams, šāda izklaide nebūs lēta (arī neieskaitot iespējamos rēķinus par „ceļmalas momentfoto”), jo sākuma cena krietni pārsniedz 20 tūkstošus eiro.

„Ford Transit”; „Ford Transit Courier”

Piezīmes par komercauto tomēr tehnokorekti atstāšu šīs jomas pārzinātāju un šīs klases spēkratu ikdienas lietotāju ziņā. Jaunais „Transit” tirgū ienācis ar jūtamām tā pārdalīšanas ambīcijām, solot lielāku ietilpību un racionālākus apkopes nosacījumus, „desu vāģa” „Transit Courier” salons pat neliek domāt, ka neatrodies, piemēram, „Fiestā”. Neatkarīgi no tā, vai ikdienā ar šādiem auto pārvadā bulciņas un limonādi vai kombaina detaļas, mazie testa braucieni vismaz virspusēji liek secināt, ka ražotājs centies vaiga sviedros, lai ikdiena pie šādu braucamrīku stūres būtu maksimāli patīkama. Pārējie secinājumi gaidāmi ilgtermiņā.

„Jeep Cherokee”

Savā moto „Jeep” pārstāvji apgalvo, ka „Džips ir tikai viens!”. Ar to jāsaprot, ka viss pārējais, piemēram, ieradums šādi dēvēt visus SUV un pat krosoverus – vien mērena atbalss un bezmaksas reklāma īstajam. Jau faktiski no pirmajiem brauciena metriem šķiet, ka šis tradīcijām bagātā ražotāja jaunais lolojums („Grand Cherokee” mazais brālis) sevi lepni piesaka kā galvastiesu pārāku braucamo ar plašu funkciju amplitūdu – sākot ar žilbinošu piebraukšanu pie „Oskara” pasniegšanas ceremonijas sarkanā paklāja un beidzot ar malšanos pa pusmetru dziļu dubļu lauku. Testētais, uz „Jeep” vispārējā fona ar nieka divlitru dīzeli aprīkotais priekšpiedziņas eksemplārs (lētākais cenu listē – sākot ar mazliet virs 33 tūkstošiem eiro), protams, nesasniedz tos rādītājus, ko varētu divreiz jaudīgākais 3,2 litru benzīnnieks, taču, ja vien ikdienas braucieni nav saistīti ar meža bezceļu radītajiem izaicinājumiem, šāda vienkāršota versija būs patīkams risinājums gan cenas, gan veiktspējas un apdares ziņā. Komforts garantēts, stūrēšanas prieks arī.

„Nissan Qashqai”

Vēl viena atkalredzēšanās un vēl viens nejaušs salīdzinājums. Pēc pavasarīgā brauciena ar 1,2 litru benzīna „Qashqai” izmēģinājuma brauciens ar 1,6 litru dīzeli šķita kā jauna lappuse šī krosovera veiksmes stāstā. Ne tikai tādēļ, ka tikai kombinācijā ar šo motoru tiek piedāvāta automātiskā transmisija (testa eksemplāram ir sešpakāpju manuālā), bet arī ekonomiskuma un – kas īpaši svarīgi – skaņas izolācijas īpašību dēļ, jo bija jāpaiet zināmam laikam, lai noticētu, ka zem pārsega tiešām murrā dīzelis. Ja kaut ko testa eksemplārā gribētos mainīt, tad vienīgi – manuālo transmisiju pret automātisko un Latvijas ceļiem ne pārāk praktiskos 19 collu riteņus pret nedaudz mazākiem. Labs risinājums tiem, kuru ikdienas braucieni pārsvarā notiek pa pilsētu ar periodisku izraušanos ārpus tās. Turklāt piedāvājums aizvien ir par konkurētspējīgu cenu, kas sākas ar nepilniem 17 tūkstošiem eiro un gana plašām papildu aprīkojuma iespējām. Ja tomēr šis braucamais šķiet par mazu, nāksies izvēlēties tā lielāko brāli (skat. tālāk).

„Nissan X-Trail”

No vadītāja vietas pozīcijas pirmajā mirklī viss šķiet kā „Qashqai” – panelis, ātrumu pārslēgs... Tikai paveroties apkārt pamani, ka sēdi mazliet lielākā braucamajā, kas salīdzinājumā ar priekšgājēju šķiet īsts modernisma koncentrāts – nav ne miņas no robustā un militāri prastā oreola ne virsbūves līniju, ne salona interjera ziņā. To nomainījušas acij tīkamas, neuzbāzīgas un nenogurdinošas plūdlīnijas, kas liecina par piederību „Nissan” saimei un iešanu līdzi laikam. Testa auto iemontētais 1,6 litru dīzelis liek secināt, ka vēlamajai dinamikai un lielākai pārliecībai apdzīšanas manevru laikā tomēr būtu vēlamāks divu litru dzinējs. Agresīvāku manevru laikā „X-Trail” atgādina par SUV segmentam tik raksturīgo zvalstīgumu, taču daudz mazākā mērā nekā tas novērots virknei it kā augstāka līmeņa konkurentu. Iespaids gana pozitīvs, un atļaušos prognozēt, ka jauno „X-Trail” cita starpā izvēlēsies ne tikai tie, kuri meklē „budžeta džipu” (šāda aprīkojuma līmeņa ziņā cienīgu konkurentu atrast nebūs viegli) un tie, kuriem „Qashqai” šķiet par mazu... Ja regulāri vedams lielāks skaits augumā padevušos pasažieru un mantu, sešu tūkstošu starpība ar „Qashqai” diezin vai būs atturošs faktors...

„Dacia Duster”

„Renault” ilgstoši kultivētais „low cost” modelis, kas pēdējos gados kļuvis par vienīgo konkurentu „Ņivai” un cenas ziņā sasniedzamāko alternatīvu uz „džipiem” kārajam, bet ne pašam naudīgākajam pircēju segmentam. Faktiski jaunu iespaidu, salīdzinot ar iepriekšējo braucienu, nav. Ekonomiskums, vienkārša uzbūve, ērti sēdekļi un apmierinoša dinamika ar daudzpieredzējušo 1,5 litru dīzeli un sešpakāpju ātrumkārbu – kombinācija, kuru „Duster” izpildījumā par salīdzinoši ļoti demokrātisku cenu (sākot ar nedaudz vairāk kā 11 tūkstošiem eiro) nebūs žēl triekt pa lauku ceļiem, lai sagādātu malku drēgnajiem rudens un aukstajiem ziemas vakariem vai pārvadātu kādu cukurbiešu strēķi vai puscūci.

„Fiat 500 L Trekking”

Gana ērmīgais konkursam pieteiktais MPV klases „fiats”, kā jau tika secināts arī iepriekš, savā ziņā ir pārsteigumu koncentrāts. Šis modelis diezin vai jebkad spēs pretendēt uz masu patēriņa produktu, ko pirks kā svaigus pīrādziņus (atbaidīšanu veicina arī cenas sākuma punkts – no 17 700 eiro), taču virkne piedāvāto opciju ir pieminēšanas vērta – visai augsta sēdpozīcija un radoši sēdekļu transformēšanas opciju risinājumi (tajā skaitā aizmugurējo). Spītējot dīvainajam „frīka” eksterjeram, „Trekking” uzrāda pārsteidzošu stabilitāti un visā šajā iespaidu „rasolā” vēl pamanās uzjautrināt ar paneļa virsmu, kurā šķiet iebūvēts „Steinway” flīģeļa fragments. „Fiat”, tāpat kā Dieva ceļi, ir neizdibināmi, un spējā jautrības uzplūdā pirms izkāpšanas no šī „spociņa” atliek vien sev pajautāt – vai tur, ārā, kāds ir?

Bez jau minētajiem modeļiem konkursam „Latvijas Gada auto 2015” pieteikti arī „Nissan Pulsar”, „Renault Twingo”, „Seat Leon ST”, „Maserati Ghibli”, „Ford Tourneo Connect” un „Fiat Ducato”. Jāatgādina, ka pretendentu pieteikšanas termiņš šogad ir 6.novembris.

Taču ar rudens testa braucienu šī gada konkursa aktivitātes nebūt nav galā. Jau sestdien, 11.oktobrī, gaidāms nākamais pasākums „Latvijas Gada auto klientu testa diena Molā”. No pulksten 11 varēs pierakstīties un izbraukt 20 minūšu testa braucienā ar jaunākajiem automobiļiem, „Latvijas Gada auto 2015” pretendentiem. Papildus tam būs drošas braukšanas apmācība, no pareizas sēdpozīcijas līdz precizitātes braukšanas pārbaudījumam. Pie „Mols” būs arī labdarības projekta „Otra elpa” telts, kurā varēs atdot labās, bet nevajadzīgās lietas.