Labāko picu pietura Rīgā – „Piranija”

„Piranija – vieta, kur dzimst mežonīga apetīte, azarts un dzīves garša,” šādi nosaukuma nozīmi portālam KRUSTTEVS.COM skaidro Eduards Zvejnieks, picērijas „Piranija” īpašnieks un kaitošanas cienītājs. Kādēļ, pēc daudzu apmeklētāju teiktā, viņa ceptās picas ir visgaršīgākās visā Rīgā un kur noglabāts noslēpums, kas apmeklētājus uz šejieni atved atkal un atkal?

Vispirms, protams, interesē, kā radusies ideja par savu ģimenes biznesu. Izrādās, idejas, iedvesma un prasmes gūtas saulainās Itālijas krastos.

„Kā jau jebkuram jaunietim brieduma periodā, gribējās veidot savu biznesu un īstenot savas ieceres. Biju strādājis dažādās kompānijās ar diezgan trepjveidīgu izaugsmi. Vienā brīdī sapratu – sitos kā pret sienu. Man vajadzēja apstāties un izvēdināt galvu, lai paskatītos uz savu dzīvi no malas. Draugs dzīvoja Sardīnijā un uzaicināja pie sevis ciemos, sakot, ka ir darbs picērijā. Ja viss labi sanāks, pēc tam apgūtās zināšanas varēšu likt lietā, lai veidotu savu biznesu Latvijā. Piekritu izaicinājumam, jo man vajadzēja pārstartēt savu dzīvi,” stāsta Eduards.

Viņš Sardīnijā nodzīvoja pusgadu un, pateicoties savam darba stilam un attieksmei pret darbu, drīz vien iemantoja cieņu no darba devēju puses. Džuzepe, Sardīnijas picērijas īpašnieks, atklāja kādu senu picas mīklas recepti, kas tur mantota no paaudzes paaudzē. Receptes noslēpums saistās ne tikai ar miltu izvēli un citām mīklas sastāvdaļām – liela nozīme ir arī ūdenim, attieksmei un dvēseliskajam stāvoklim, ar kādu mīkla tiek gatavota un pēc tam radīta pica. No sardīniešiem Eduards līdzās citām lietām iemācījies, ka mīkla ir kā dzīva būtne ar savu raksturu un uzvedību…

„Pateicoties Ticiānas (Tiziana) un Raimonda iedrošinājumam un atbalstam, radās doma atvest daļiņu no šīs burvības arī uz Rīgu un atvērt picēriju, ko vēlāk nodēvēju par „Piraniju". No 2006.gada februāra sākām pamazām uzburt un pilnveidot vietu Klusajā centrā, kur, cieši turoties pie Džuzepes tradīcijām, tiek ceptas un ir nobaudāmas īstas picas… Mazajam, zaļajam namiņam, kas atrodas Strēlnieku, Dzirnavu, Mednieku ielu apļveida krustojumā, piemīt neparasts siltums un epohāla aura starp cēlajām, bagātīgi greznotajām jūgendstila ēkām,” stāsta Eduards, un, vērīgāk ieskatoties, tiešām brīžiem šķiet, ka „Piranija” ir kā maza, krāsaina pietura skrienošā pasaulē. Kā kopā būšanas un labo sajūtu oāze garšīgas atmosfēras pavadījumā…

Atšķirībā no daudzām citām Rīgas picērijām, šajā nav iespējams baudīt kolu, toties katrs izsalkušais noteikti iekāros kādu no 40 picērijas ēdienkartē atrodamajām picām, novērtēs apkalpošanu, bērnu stūrīti, kurā daudz aizraujoša atradīs ikviens mazais apmeklētājs, un iespēju uz picēriju nākt kopā ar suni. To, ka Rīgā ir maz vietu, kur aiziet paēst, ja tev ir suns, Eduards pārbaudījis pats uz savas ādas. Tieši tādēļ viņa picērijā šāds ierobežojums nav uzlikts. Vēl „Piranija” atšķiras ar to, ka tā vieno dažādus ekstrēmo sporta piekritējus - snovotājus, kaitotājus, veikotājus... Kā saka picērijas īpašnieks: „Visus dullīšus, kas nečīkst par dzīves grūtībām, bet bauda dzīvi.”

Uzsākt biznesu Latvijā neesot nemaz tik viegli, it sevišķi, ja vēlas vienmēr kārtībā turēt visu dokumentāciju. „Esmu liels pedants. Sapratu, man vieglāk ir atrast kafejnīcu ar dokumentāciju un tad to pielāgot savai idejai, nekā sākt visu pilnībā no nulles. Iepriekš šeit bija kafejnīca „Strēlnieki", kurā varēja uzēst pankūciņas. Uzreiz kā šajās telpās ienācu, tās mani uzrunāja ar savu siltumu un auru. Pārpirku uzņēmumu, un tā jau darbojamies sešus gadus,” stāsta Eduards. Izrādās, pirmos divus gadus picērija strādāja bez nosaukuma, jo to nekādi nevarēja izdomāt.

Bet tad, kad tas beidzot bija izdomāts, kāds „labvēlis” to ņēma un nocēla Eduardam no degungala, pāris kvartālu attālumā no viņa picērijas atverot iestādi ar iecerēto nosaukumu. Tā picērijas nosaukuma meklējumi turpinājās līdz kādai svētdienai, kad picērijas īpašnieka prātā ienāca šāda doma: „Ja esi maziņš un vēlies izdzīvot, tad tev vismaz jābūt asiem zobiem. Vispirms radās picērijas logo, kas izskatās kā piraņa. Tā ir nikna, ņipra zivs ar zobiem. Bet pēc tam izdomājām arī picērijas nosaukumu – „Piranija", kā vieta, kurā dzimst mežonīga apetīte,” stāsta E.Zvejnieks.

Nākotnes plānos ir padomā izveidot uzņēmumam franšīzi, lai ģimenes biznesa picērijas modeli izplatītu tālāk. „Tas ir tāds mazais sapnītis, bet redzēs, kā būs ar iespējām,” stāsta picērijas īpašnieks.

Kā Eduards pats pievērsies ekstrēmajam hobijam – kaitošanai, par to lasiet KRUSTTEVS.COM nākamnedēļ...