KRUSTTĒVS ceļo: Pretī atvasarai Dienvideiropā. PIRMĀ DAĻA.

Izbaudīt atvasaru un meklēt krāsainās rudens ainavas Latvijā tik ierasts Siguldas pusē. Nu, varbūt vēl zelta rudens meklējumos aizbraukt uz Prāgu, pie viena pastaigājoties pa Šveika takām, vai arī, cenšoties kompensēt Latvijas īso vai, kā šogad, nozagto vasaru, pacepināt sānus kādā silto zemju pludmalē. Bet kādēļ gan pārmaiņas pēc nedoties vairāku dienu sauszemes braucienā šķērsām pāri visai Eiropai līdz pašai Spānijai un Pirenejiem? Vēl jo vairāk – lai uz šo braucienu atskatītos laikā, kad Latviju jau klāj pirmā sniega kārta?

Teju pusotras nedēļas brauciens mēreni komfortablā autobusā ir diezgan liels izaicinājums pacietībai un sēžamvietai. Tomēr, tā kā pasaulē nav maz tādu, kuri Eiropu krustu šķērsu spējuši apceļot tieši autobusā, par neiespējamu misiju to dēvēt nevar, un tieši tādēļ tas nav arguments, lai atvaļinājumu pavadītu mājās un raudzītos, kā lejup krīt gaisa temperatūra, kas vēsta par neizbēgamu rudens un ziemas tuvošanos.

Pirmā diena. Cauri Eiropas „kontūrklucim”

Izbraucam no Rīgas ap pulksten 6, dienas plānā 1040 kilometrus garš ceļš līdz viesnīcai Rietumpolijā. Pa ceļam, protams, vairākas labierīcību pauzes. Pirmā no tām – tepat kaimiņos, „Maximu” dižzemē Lietuvā, dažus kilometrus aiz robežas, pie kāda ar troļļu zemi saistīta benzīntanka. Pazīstamā zīmola klātbūtne gan negarantē civilizētu vidi – WC atbilst „labākajām” padomju tradīcijām, šķiet, ka apkopēju tā nav redzējusi vairākas dienas, turklāt, kā vēlāk kļūst zināms, daiļā dzimuma zonā ne rullīšos, ne citā iepakojumā nav pieejams specifiskām vajadzībām nepieciešamais papīrs. Vārdu sakot – „brāļukas”, savediet kārtībā savas minimājas!

Turpinot 240 kilometrus garo caurbraucienu Lietuvai, līdzīgos braucienos visai pieredzējušais gids ieslīgst stāstījumā par dažādiem faktiem no vēstures, atgriežoties 13.gadsimtā un aprakstot toreizējā kunigaiša, vēlākā Lietuvas karaļa Mindauga valdīšanas laiku.

Vēlāk uzbraucam uz Baltijas valstu vienīgās automaģistrāles un dodamies garām Kauņai. Gids piemin Velna muzeju, kā arī ievērojamā gleznotāja un komponista Konstantīna Čurļoņa muzeju un citas vietas, kur paviesoties, ja kādreiz sanāk apmeklēt Kauņu.

Pirms pulksten 11 iebraucam daudzu šopingošanas svētceļotāju galamērķī Polijā, kas sagaida ar maksas (divi zloti; 1 PLN = 0,17 LVL), toties tīrām labierīcībām. Pēc pauzes dodamies cauri Suvalkiem, pilsētai, kas 19.gadsimtā piedzīvojusi nozīmīgu attīstības periodu, pateicoties atrašanās vietai – līdzās šosejai Pēterburga – Varšava. „Uzrāviens” te piedzīvots Otrā pasaules kara laikā, bet šodien šajā pilsētā ar šaurām ieliņām dominē desmitstāvu „kastīšu” arhitektūra.

Kā nākamā pilsēta minama Augustova, kas nosaukta tai 16.gadsimtā pilsētas tiesības piešķīrušā Polijas karaļa Sigismunda II Augusta vārdā. Dažādos pasaules karos nikni plosītā Augustova pirms 42 gadiem oficiāli atzīta par kūrortpilsētu, neskatoties uz to, ka līdz jūrai no tās braucams krietns gabals.

Pa šo laiku kontekstā ar iepriekš pētīto Eiropas karti radies skaidrs secinājums – ceļot pa Eiropu ir jauki, bet uz kartes redzamais milzīgais kontūrklucis ar nosaukumu Polija šādos braucienos ir kā sprungulis riteņos. Satiksmes ziņā. Kā pudeles kakls. Šauri un līkumoti ceļi, kas nozīmē, ka saprātīgu ātrumu nav iespējams uzņemt, līdz ar to atpalikšana no grafika ir ļoti reāla. Bet, šo kluci nešķērsojot, nav iespējams nokļūt ne Vācijā, ne Čehijā, ne Slovākijā, ne arī kur tālāk.

Par valsts iespaidīgumu liecina ne tikai attiecīgās krāsas gabals kartē, bet arī daži elementāri fakti: platība 312 000 kvadrātkilometru, 38,5 miljoni iedzīvotāju (no tiem 96% poļi). Turklāt interesanti, ka ārpus Polijas pasaulē ir tikai viena pilsēta, kur poļu skaits pārsniedz miljonu, un tā ir neviena cita, kā vieta aiz okeāna, kur bāzējas arī itin aktīvs latviešu centrs – Čikāga.

Lomža. Pusdienas. Neskatoties uz visai biedējošajiem stāstiem par nebaudāmo poļu virtuvi un sekojošajiem kreņķiem ar gremošanas sistēmu, atpūtas vietas bistro nepatīkamus pārsteigumus nesagādā. Kaut kas līdzīgs karbonādei, pagatavots kopā ar konservētiem ananāsiem, brūklenēm un sieru, ar piedevām maksā 15 zlotus porcijā.

Dodamies tālāk uz Varšavas pusi. Pa gabalu manāms, ka panu zemes galvaspilsēta pamazām iegūst 21.gadsimtam aizvien tipiskāku siluetu ar vērienīgu augstceltņu akcentiem. Sasniedzot vienu no tas piepilsētām, sākas „korķi”. Pēc salīdzinoši neilgas vilkšanās sastrēgumā no tālākas nīkšanas izglābj apvedceļš, kā arī tikai šā gada jūnijā par godu Polijā un Ukrainā noritējušajam Pasaules čempionātam futbolā atklātajai autostrādei. Tieši autostrāžu sakarā Polijā jāsastopas arī ar parādību, kas diemžēl aizvien neizbēgamāk, šķiet, tuvojas arī mums, proti – maksas ceļi. Polijā autostrādes iedalītas vairākās kategorijās, un vairāku dižceļu izmantošana te iespējama tikai par maksu.

Pirms vairākiem gadiem daudzus tracinošais ceļu būvniecības vilnis nav līdz galam rimis joprojām, un autoceļu malās ik pa brīdim manāma būvniecības tehnika un strādnieku brigādes, kas turpina būvēt nožogojumus.

Pēc pulksten 22 nokļūstam nelielā, bet mājīgā viesnīcā ar nosaukumu „Marija”, kā arī uzzinām, ka nākamajā rītā brokastis paredzētas pēc pulksten 5 no rīta, lai varētu laicīgi doties tālāk un pa dienu atliktu vairāk laika, ko pavadīt Nirnbergā.

Garā diena liek sevi manīt, un atliek vien doties vēlreiz nobaudīt poļu virtuves īpatnības. Taisnība ir tiem, kuri saka, ka Polijā pat apkalpojošajā sfērā strādājošie nerunā angliski, bet no krievu valodas saprot vien tos vārdus, kas līdzīgi viņu dzimtajai valodai. Ar žestiem un vārdiem no pāris svešvalodām pietiek, lai oficiante saprastu, ko tad iebraucēji vēlas. Virtuve laimīgā kārtā bez pārsteigumiem – aiz nosaukuma „restorāns” slēpjas vidusmēra kafejnīcas kvalitāte, bet garšai nav ne vainas.

Otrā diena. Cauri Vāczemei pa „bāņiem”

Pēc nelielas ieturēšanās viesnīcā dodamies tālāk. Dienas vidū iebraucam Frankfurtē pie Oderas. Jau pēc iebraukšanas Vācijā, traucoties pa platajiem autobāņiem, gids stāsta par dažādiem atgadījumiem no citiem ceļojumiem – piemēram, cik strikti Vācijas lielceļu policija (iespējams, tā daudziem joprojām saistās ar savulaik slaveno seriālu) attiecas pret satiksmes noteikumu ievērošanu.

Braucot vairākkārt tiek atgādināts – kamēr autobuss atrodas uz „bāņa”, pasažieriem jāsēž savās vietās piesprādzētiem ar drošības jostām, pretējā gadījumā pastāv reāla iespēja tikt pie negaidīta, bet dārga momentfoto. Gids zina stāstīt, kā reiz kāda ceļotāja autobusā brauciena laikā izdomājusi aiziet pēc ūdens kafijai, bet pēc dažiem kilometriem braucamo apturējuši policisti, autobusā uzmeklējuši kafijas kārotāju, pasnieguši kāda fotoradara uzņemto attēlu un uzlikuši 100 eiro sodu. Arī nepiesprādzēšanās te nav nekāds lētais prieks, par to vietējie likumsargi izraksta soda talonu par 50 eiro.

Laikam autobahnpolizei te strādā kā slepenais dienests, jo uz „bāņiem” nemana nevienu policijas auto. Tikai vientuļš policists ar zizli rokā regulē vienu no nobrauktuvēm. Toties automašīnu ir milzums, starp tām daudz „fūru”, un vismaz vieglajiem braucamajiem ātrums tiešām ir galvu reibinošs, jo tiem uz „bāņiem" nav ierobežojumu, bet ceļazīmēs, kādās pie mums norāda maksimālo, uz Vācijas lielceļiem tiek attēlots ieteicamais pārvietošanās ātrums.

Garām zīmēm ar norādi 130 vieglie pa trešo joslu nesas ar 150 un vairāk kilometru stundā lielu ātrumu. Te gan ir kāds knifs – izraisot ceļu satiksmes negadījumu, ieteiktā ātruma pārsniegšanas gadījumā apdrošinātāji atsakās no jebkādu zaudējumu kompensēšanas.

Katram vācietim pa alum, desiņam un... vēl vienam vācietim!

Brauciena laikā gids dalās atziņās par vāciešiem savā interpretācijā, piemēram, „Vācieši ir vienkārši, godīgi un pieticīgi.”; „Dodiet aliņu, desiņu, otru vācieti, ar ko parunāties par dzīvi, politiku un kam pažēloties, un tad jau viss būs kārtībā.”; „Vācieši nezina visu, viņi zina visu, ko vajag, bet – labāk par citiem, savlaicīgi maksā rēķinus, rūpējas par apkārtējo vidi.” Kas zina, laikam jau runas par vāciešu izteikto kārtīgumu, punktualitāti un pat pedantiskumu nav bez pamata. Kārtības mīlestību var manīt teju ik uz soļa – pļavas ceļu malās ir sakoptas, un nevērību nemana, un kopumā iespaids par 349 000 kvadrātkilometru plašo tehnoloģiju, rūpniecības un šlāgeru lielvalsti ar 82 miljoniem iedzīvotāju ir ļoti pozitīvs.

Bavārijas otrā lielākā pilsēta, vēstures šķēpu pamatīgi skaldītā Nirnberga sagaida ar kolorītu arhitektūru, īpaši vecpilsētā – pieminekļi, bruģis, gadu simtus pārdzīvojušas ēkas... Pilsēta pēc Otrā pasaules kara atjaunota, jo kara laikā tā tikusi nopostīta teju līdz pamatiem.

Dodamies uz slaveno Kaizerburgas pili; tās pilnīgai apskatīšanai būtu nepieciešamas kādas četras dienas, tādēļ atliek vien aprobežoties ar īsu apmeklējumu un doties tālāk vecpilsētā. Nirnberga savējos neaizmirst – te slejas piemineklis tieši šajā pilsētā dzimušajam glezniecības, gravēšanas mākslas, matemātikas un citu jomu dižgaram Albrehtam Dīreram.

Visdzīvīgākā šī pilsēta kļūstot laikā no novembra beigām līdz Ziemassvētkiem, kad pilsētas centrālajā laukumā darbojas svētku tirdziņš (tirdzniecības stendi tur gan ir atvērti arī visu pārējo gadu), kas, pēc gida stāstītā, ir jo plaši apmeklēts. Blakus tirdziņam atrodas viens no Nirnbergas skaistākajiem apskates objektiem, kas nosaukts par „Skaisto strūklaku” („Schoener Brunnen”) un radies pirms vairāk nekā 500 gadiem. Māņticīgajiem par prieku tās gredzena pagriešana sola visu vēlmju piepildīšanos...

Kā tas tūristu iecienītās pilsētās ierasts, arī Nirnbergas centrā atrodas virkne suvenīru veikaliņu. Vakarpusē Nirnbergas centrā parādās pa kādam skaidrā prātā esošam un manāmi spirtotās dziras padzērušam Latvijas austrumu kaimiņvalsts mēlē šļupstošam tipāžam, un, spriežot pēc balss decibeliem, kas sadzirdami pat vecpilsētas laukuma pretējā pusē, darba diena bijusi gana smaga, līdz ar to „atlaišana” arī notikusi no visas sirds. Grūti gan spriest, cik bieži šādi ļautiņi te pamanās iepīties nepatīkamos starpgadījumos, bet krieviski nodrukātus uzrakstus „Rokām neaiztikt!” ikdienā izmanto arī suvenīru tirgotāji.

Vakarpusē ceļš ved tālāk uz Strasbūru. Kalnos „bāņa” malās plešas vīna dārzi. Pēc 21 izbraucam cauri Kēlai, šķērsojam Reinas tiltu un iebraucam burgundieša un varžu kājiņu lielvalstī Francijā. Tiesa gan, pilsētā ar vēsturiski joprojām vācisku nosaukumu – Strasbūrā, kurp, kaisot vējā eiropiešu līdzekļus, ar īpatnēju regularitāti dodas Briseles eirokrātu – liekēžu varza, kas šo izbraukuma sesiju dēļ visā Eiropā izpelnījusies izsmejošo apzīmējumu „ceļojošais cirks”. Uzkrītošākais, ko izdodas acīm „fiksēt” vēlajā vakara stundā – pilsētā ir papilnam būvlaukumu un tapšanas stadijā esošu ēku. Viesnīca ar nosaukumu „Saulīte” atrodas Strasbūras priekšpilsētā.

3.diena. Elzasas stārķi, Nimas „kolizejs” un… Spānija

Turpinām ceļu, šķērsojot Elzasas provinci, kas pasaulē slavena ar tur ražoto baltvīnu, ko simbolizē ceļa malās lielās platībās redzamie vīna dārzi. Vienā no Elzasas atpūtas vietām benzīntanka suvenīru veikalā dominē provinces simbols – stārķis, un tas rosina uz domām par šīs provinces sasniegumiem demogrāfijas jomā. Parakņājoties informācijas dzīlēs, jāsecina, ka zināma sakarība te pastāv – stārķis te izsenis bijis izplatīts pasaku varonis, šodien šie miera simboli lielā skaitā sev ligzdošanas vietas rod uz ēku jumtiem, un – kas, iespējams, šajā kontekstā ir pats svarīgākais – Elzasa ir trešais visblīvāk dzīvotais reģions Francijas metropolē (septītais visā Francijā) ar 222 iedzīvotājiem uz kvadrātkilometru. (Salīdzinājumam – Latvijā šis rādītājs ir vien 35 iedzīvotāji uz kvadrātkilometru.)

No Elzasas nāk ne vien minētais baltvīns un Eiropā plaši pazīstamie franču pulksteņi. Te dzimuši arī vairāki slaveni francūži – Viktors Igo (Besanonā), kurš gan vēlāk pārcēlās uz dzīvi trimdā šodien tik slavenajās ārzonas salās Lamanša šaurumā un īsti franciski nacionālistiskā garā atteicās apgūt angļu valodu, pieprasot ar sevi komunicēt franciski, kā arī kino pamatlicēji brāļi Lemjēri. Ceļa malās slejas Jura kalni, un pēc laiskās traukšanās pa Vācijas bezmaksas autobāņiem Francijā kā atskaņas no Polijas šķērsošanas par sevi atkal atgādina autoceļu apmaksas punkti.

Dodamies garām rokas stiepiena attālumā esošajai Lionai – otrajai lielākajai Francijas pilsētai iedzīvotāju skaita ziņā. No 16.gadsimta te veiksmīgi attīstījusies tekstilrūpniecība, ražoti zīda audumi, pēc Otrā pasaules kara pilsēta vairāk bijusi saistīta ar naftas produktu pārstrādi un ķīmisko rūpniecību, bet pēc Francijas iestāšanās Eiropas Savienībā tā pārorientējusies uz banku biznesu un finanšu pakalpojumiem un kļuvusi par balto naudas apkaklīšu Meku. Darījumu aprindu ērtībām ierīkots pat ātrgaitas vilciena maršruts Liona – Parīze.

Iecerēto pusdienu pauzi Valensē nākas atlikt par 40 kilometriem, jo pirmajā ceļmalas kafejnīcā, ieraugot tūristu autobusu, personāls paziņo, ka iestāde slēgta. Citā atpūtas vietā pagūstam tieši pirms darba laika beigām (vai varbūt pirms pārtraukuma – pulksten 14).

Nima - vēsturiskā džinsu un vēršu cīņu citadele

Pēcpusdienā sasniedzam nākamo pieturas punktu Nimu, kas 19.gadsimtā bijusi ievērojama ar džinsu auduma ražošanu un eksportu uz ASV, kur tas izmantots, kā tolaik formulēts, kovboju darba apģērbu ražošanai. Viena no pilsētas ievērojamākajām celtnēm ir Nimas arēna, kas – nav pārsteidzoši, ņemot vērā Romas impērijas laikus – pēc skata atgādina miniatūru Romas kolizeju un savulaik uz gladiatoru cīņām pulcējusi pat 20 tūkstošus skatītāju. Savukārt pēc varenās impērijas sabrukuma arēna pārveidota par cietoksni, lai aizsargātos no barbariem.

Vēlāk tā kļuvusi par vienīgo vietu ārpus Spānijas, kur norisinās vēršu cīņas. Nesenā pagātnē tā bijusi pamesta novārtā un kalpojusi par bezpajumtnieku un citu deklasētu elementu patversmi, par ko joprojām liecina „aromāts”, kas vēdī ap arēnu (interesanti, ka blakus arēnai atrodas tik būtiska iestāde, kā tiesu nams) un daudz neatšķiras no pusnovārtā pamestas Latvijas dzelzceļa stacijas publisko labierīcību smārda. Neskaitot Šarla de Golla laukumu ar strūklakām un vēl pāris sakoptu kvartālu, Nima kopumā rada iespaidu kā atkāpe no Francijas kā augstas kultūras zemes. Pastaigājoties ap pilsētas nozīmīgo transporta mezglu – vienā ēkā esošās autoostas un dzelzceļa stacijas, kā arī pa tuvējām ielām, vienīgais apzīmējums, kas nāk prātā, ir – miskaste. Toties šajā dienā priecē Francijas dienvidu saule, kas termometra stabiņu pacēlusi līdz plus 27 grādiem.

Pēc Nimas apskates dodamies tālāk uz dienvidiem un īsi pēc pulksten 21 ierodamies Spānijā, vienā no populārākajiem kūrorta reģioniem Kostabravā, Joreta de Maras (spāniski – Lloreta del Mar) pilsētā. Jau iztālēm kļūst skaidrs, ka tā orientēta uz tūristiem – te cita pie citas cieši sabūvētas viesnīcas, Lasvegasas stilā izgaismoti kazino, naktsklubi, restorāni un diskotēkas, ko papildina nemitīga murdoņa un uzdzīvotāju klaigas. Nakts dzīve te norimst tikai ap pieciem rītā...

Turpinājums sekos.