KRUSTTĒVS ceļo: Pretī atvasarai Dienvideiropā. OTRĀ DAĻA.

Par Joreta de Maras apmeklētību sezonas laikā liecina pāris skaitļu – iedzīvotāju skaits te ir 18 000, bet sezonas laikā pilsētā ierodas ap 200 tūkstošiem tūristu. No minētā iedzīvotāju skaita 4,5 tūkstoši ir krievu izcelsmes, un par kādreizējā padomju bloka iemītnieku interesi par šo vietu liecina kaut vai fakts, ka te atvērts pat t.s. „Krievu centrs”, kur tiek piedāvāta tūrisma informācija un organizētas ekskursijas un atpūta tieši krievu valodā.

Nepilnu stundu pirms pusnakts uz viesnīcas istabiņas terases sarīkojam improvizētas „internacionālas” vakariņas – ar līdzi paņemtajiem Latvijā ražotajiem sauso brokastu spilventiņiem, pa ceļam Francijā nopirktu jogurtu, vācu ābolkūku un negāzēto „mangalīti”. Ziņkārības pēc ātri pārlapoju TV kanālus, secinot, ka arī spāņi nesmādē jeņķu bojevikus – vienā no kanāliem rāda seno Holivudas supergrāvēju „Komando” ar neseno Kalifornijas gubernatoru galvenajā lomā.

Pastaigas pēc aizejam līdz jūrai, kas sagaida ar milzu viļņiem. Pludmale gluži kā Floridā – ar trokšņainu svinētāju bariņiem, pludmales kafejnīcām un eksotiskiem kokteiļiem. (Kā te naktis izskatās vasaras sezonā, nav grūti iedomāties.) Ūdens Vidusjūrā, ņemot vērā mūsu vērtējuma skalu, mēreni silts.

4.diena. Klinšu burvība un ugunīgās spāņu kultūras eksotika

Iecerētais rīta brauciens uz Tosu de Maru atceļas, jo viļņu un vēja dēļ kuģīši tajā dienā nekursē. Līdz ar to izbrīvējas vesela diena, lai dotos pastaigās pa Joreta de Maras klintīm. Teju no ikviena punkta paveras kolosāli skati. Mazliet pamatīgāk iemēģinām arī pludmali, tomēr ūdens temperatūra ir Vidusjūrai netipiski zema, un tas aizdzen vēlēšanos pavadīt ūdenī ilgāku laiku.

Vakarā dodamies uz vienu no ceļojuma „naglām” – flamenko šovprogrammu „La Siesta”, kurā vienuviet apkopota īsta spāņu kultūras kvintesence. Atpūtas vietas ar vairāk nekā 500 viesu ietilpību īpašnieks aperitīvam sagatavojis un sētā novietojis milzīgu mucu ar sangriju, pēc kuras degustācijas dodamies uz plašum plašu pasākuma telpu, kur gaida garās rindās saklāti galdi.

Spāņu tenors Sems (Sam) operu ārijas dzied ne mazāk iespaidīgi kā Pavaroti, flamenko ģitāras virtuozs Djego Kortess (Diego Cortes), kura skatuves ceļi krustojušies ar tādām pasaules mūzikas superzvaigznēm, kā Karloss Santana un Maiks Oldfīlds, savu instrumentu izmanto gan stīgu, gan ritma partijām, bet visa kronis ir ugunīgais izcilā flamenko dejotāja Hosē Leona vadītās grupas priekšnesums. Mazliet žēl, ka pasākuma laikā nav atļauts fotografēt (ko apmeklētāji, kuru lielāko daļu veido bijušo socvalstu tūristi, arī ievēro), izņemot „iesildošo” mākslinieku priekšnesumus, tādēļ fotogrāfijas atliek vien skatīt tīmeklī:

http://www.lasiesta.net/en/fotos.htm

5.diena. Kāpēc autobusa šoferus uzņem paradīzē, spirts par trīs eiro un Pireneji

Dodamies un Montserratas klosteri. Pa ceļam abās pusēs redzami milzīgi, ap 10 miljonus gadu seni kalni, kas augstuma ziņā gan izrādās nieks salīdzinājumā ar tovakar vēl apskatāmajiem Pirenejiem. Montserratas kalna galā esošais klosteris izveidots 1025.gadā. Tomēr Spānijas pilsoņu kara laikā 20.gadsimta trīsdesmitajos gados tas cietis tik pamatīgi, ka svētvietā palicis tikai viens mūks. Šodien viņu skaits ir ap 80.

Klosterī katru dienu vienā un tajā pašā laikā uzstājas zēnu koris, kas ir viens no vissenākajiem Eiropā – „Eņģeļu balsis”, kas starp citām dziesmām izpilda aizlūgumu par Kataloniju, tādējādi simboliski paužot atbalstu reģiona neatkarībai un atsevišķas valsts izveidei (aizsteidzoties notikumiem priekšā – jau pēc atgriešanās no ceļojuma kļuva zināms, ka Spānijas parlamenta apakšpalāta noraidījusi „Katalonijas kreiso republikāņu” iesniegto ierosinājumu rīkot referendumu par šo jautājumu). Tāpat klosterī par ziedojumiem var iegādāties svecīti, ko aizdedzināt, lai sevi aizsargātu no nelabvēļiem, sliktām domām un citām negācijām.

Laiku izmantojam arī izbraucienam ar kalna funikulieri – sliežu vagoniņu, kas uzved kalnā 790 metrus virs jūras līmeņa (kas gan tas ir, salīdzinot, piemēram, ar Alpiem?), no kurienes arī paveras neiedomājami krāšņi skati uz apkārtējām kalnu grēdām.

Kā nākamais apskates objekts dienas plānā ir pundurvalstiņa Andora, kurp dodamies taisnā ceļā no klostera. Braucot lejup pa šaurajiem kalnu serpentīniem, viens no autobusa šoferiem pastāsta joku: „Pie paradīzes vārtiem stāv mācītājs un autobusa šoferis. Paveras vārti, un Dievs aicina iekšā šoferi. Mācītājs protestē, sak, kā tad tā, bet Dievs vienā mierā paskaidro: „Kad tu lasi sprediķi, 90 procenti baznīcēnu jau pēc pāris teikumiem aizmieg, bet, kad autobuss ripo lejup pa serpentīniem, Dievu lūdz visi tā pasažieri.””

Ceļš uz Andoru ved garām olimpiskajai Barselonai (to apmeklēsim nākamajā dienā), kuras piepilsēta gluži kā piebāzta ar ražošanas objektiem, veidojot milzu rūpniecisko rajonu. Tālāk – jo tuvāk Andorai, jo ceļš stāvāks un kalni iespaidīgāki. Lai arī šī pundurvalstiņa ar 64 tūkstošiem iedzīvotāju atrodas eirozonā, tā nav ES dalībvalsts, un te ir spēkā robežkontrole, kas gan notiek izlases veidā, tomēr drošības pēc pasi līdzi labāk paņemt.

Savulaik par Andoras „balto zeltu” uzskatīts sniegs Francijas pusē izveidotā slēpošanas kūrorta dēļ. Tagad vareno Pireneju kalnu pakājē esošā valstiņa atgādina parastu miera ostu – nodokļu paradīzi, kas vilināt vilina liela kapitāla turētājus.

Kopumā šī mazā nodokļu paradīze dažādā ziņā atgādina Lamanša šaurumā esošo salu Gērnsiju, kur šiverīgi vīri no visas pasaules, tajā skaitā Latvijas, ar hūtēm, bārdām un citiem atribūtiem dodas paslēpt no pārāk ziņkārīgām acīm dažādos ceļos iegūtos miljonus. Ne tikai līdzīga iedzīvotāju skaita ziņā; te tāpat gaisa jaušams īsts mietpilsonības sīrupa aromāts. Viesnīcas, zīmolu veikali, bankas, jaunu auto saloni un uzkrītoši „biezu” auto dominance ielās – lūk, spilgtākie iespaidi par Andoras galvaspilsētu. Jā, protams, neizpaliek arī ātrās ēdināšanas surogātu tirgotavas. Interesanti, cik latvju bāleliņi savas bagātības slēpj Pireneju pakājē?

Iebraucot Andorā, robežsargi nekādu interesi par ārvalstu tūristu autobusu neizrāda. Sak, lai tik brauc un iepērkas. Un kāpēc gan nē, jo, piemēram, litru 96-grādīgā spirta te var legāli iegādāties veikalā par... trim eiro, turklāt uzkrītoši zemas cenas ir visa veida grādīgajiem dzērieniem. (Varat trīs reizes minēt, kas dominēja daudzu jo daudzu Austrumbloka valstu tūristu iepirkumu groziņos.)

Tiesa, ar zvanīšanu uz Latviju, lai draugiem pajautātu, „cik ņemt”, gan nevajadzētu steigties, jo tas ir padārgs prieks – sarunu minūte sākas ar pusotru latu. Tāpat nevajadzētu pārspīlēt ar daudzumu, jo atpakaļceļā var nepaveikties, un uz robežas kādam var ienākt prātā pārbaudīt, ko tad labu tūristi iegādājušies un cik daudz.

Atpakaļceļā uz robežas autobuss tiek apturēts, taču likumsargam interese par to zūd, tiklīdz tiek parādīts, ka bagāžas nodalījumā nekādu lielu pirkumu nav. Morāle – klunkšķošo kravu vajag glabāt salonā. (Atbilde ziņkārīgajiem uz jautājumu – sak, cik tad „traukus” pats iegādājies? – ir pavisam vienkārša: nevienu.)

6.diena. Tosa de Mara un olimpiskā Barselona

No rīta dodamies pirms pāris dienām atliktajā braucienā uz Tosu de Maru. Lai gan šī pussala tiek uzskatīta par populārāko kūrortu visā piekrastē, atšķirības no Joretas de Maras ir minimālas, faktiski sanāk vien neliela dekorāciju maiņa.

Ap pusdienlaiku dodamies uz ceļojuma galamērķi – Katalonijas galvaspilsētu, 1,8 miljonu cilvēku apdzīvoto Barselonu (ieskaitot aglomerācijas, iedzīvotāju skaits sasniedz 3,2 miljonus).

Milzīgās pilsētas pamatīgākais apskatei būtu nepieciešama vismaz nedēļa, jo ievērības vērtu objektu te ir papilnam, bet mums šoreiz tam atvēlētas vien dažas stundas, pārsvarā – „uz riteņiem” un klausoties šeit 12 gadus dzīvojušas krievu gides stāstījumā.

Viens no iespaidīgākajiem apskates objektiem ir ģeniālā kataloņu arhitekta Antoni Gaudi projektētais un par ziedojumiem uzceltais Svētās Ģimenes templis, ko UNESCO pasludinājusi par pasaules kultūras mantojumu un kurā arī patlaban notiek vērienīgi restaurācijas darbi.

Īsta dabas oāze pilsētas mūros ir Guella parks, kas nosaukts Gaudi lielākā pasūtītāja, toreizējā rūpniecības magnāta un Katalonijas bagātākā cilvēka Eusebio Guella vārdā. Sākotnēji tas iecerēts kā dzīvojamais komplekss turīgiem ļaudīm, tomēr potenciālās un, kas zina, izrādīties par maz kārās mērķauditorijas interese par šo objektu bijusi minimāla. Tā nu 20.gadsimta 20-ajos gados parks kļuvis par atpūtas un dažādu pasākumu norises vietu.

Atgriežoties pie arhitektūras spīdekļa, gide uzsver, ka Gaudi nekad nav baidījies būt oriģināls, lai kā arī ticis izsmiets (ne velti Barselonas arhitektūras skolas direktors, pasniedzot Gaudi diplomu, noteicis: „Es esmu atradis vai nu vājprātīgo vai ģēniju.”). Viņa radošo domu lidojumu apliecina arī minētais parks, kurā sastopamas gan arhitektūrā tolaik vēl neredzētās slīpās balstošās kolonnas, gan ar keramisku „ādu” klāts pūķis, gan izcilas dzīvnieku skulptūras un citi specifiski elementi, kas liecina par oriģinālu „rokrakstu”, jo īpaši tajos laikos – 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā.

Protams, viens no Barselonas ievērojamākajiem notikumiem jaunāko laiku vēsturē ir 1992.gada Olimpiskās spēles, un arī šim notikumam par godu pilsētā ir saglabājušies dažādi simboli. Kā iespaidīgs monuments Montžuika kalnā (Žīdu kalnā) atrodas Olimpiskais stadions un citi ar atpūtu un sportu saistīti objekti, turklāt šis kalns ir viena no vietām, kuru vērts apmeklēt arī no tā redzamo skatu dēļ. Protams, pieminēšanas vērts ir arī Katalonijas laukums un Kristofora Kolumba statuja.

Lai arī Katalonijai, kurā mīt 11 miljoni iedzīvotāju, jau pasen ir savs parlaments, valdība un policija, arī par vietējo kļuvusī gide uzskata, ka Spānijas valdība nekad nepieļaus Katalonijas pārtapšanu par pilnībā neatkarīgu teritoriju tajā esošās un valstij tik nozīmīgās finanšu āderes ostas dēļ. Cita starpā gide skar arī kādu sadzīvisku tēmu – globālās krīzes ietekmi uz vidusmēra spāņu mājsaimniecību. Uz Latvijas ne īpaši zemā dzīves dārdzības līmeņa tā gan šķiet pat komiska. Tā, piemēram, Barselonā komunālie maksājumi par nelielu mājokli dubultojušies, sasniedzot „veselus” 65 eiro mēnesī...

Vakars pienācis nemanot, bet neapskatīto Barselonas objektu saraksts joprojām ir ievērojams. Varbūt tas būs iemesls, lai kādreiz šeit atgrieztos...