KRUSTTEVS.COM pēta: Ko iesākt ar darbaholismu?

Turpmāk uz jautājumu „kā tev iet?” nevienam neatbildi, ka mokies ar pārāk lielu darba slodzi un patiesībā vairs neko citu, kā tikai darbu un guļošu sievu naktīs neredzi. Darbaholisms mūsdienās tiek uzskatīts par vājuma un mērķa trūkuma pazīmi.

Taču – vai visos gadījumos būt darbaholiķim ir slikti? Ko darīt, lai izrautos no darba jūga? Atbildes portālam KRUSTTEVS.COM sniedz dzīvesstila kouča trenere Laila Zariņa.

Tas, cik daudz strādāt, ir katra paša brīva izvēle. Svarīgi, kāds ir mērķis, ko panāk ar šo lielo darbu. Vai lielais darbu apjoms ir tādēļ, ka vēlies darbos iespringt, lai pēc tam būtu vairāk brīva laika, vai tādēļ, ka ar darbu var aizbildināties gan sev, gan citiem, jo patiesībā tev nav sava personīgā laika? Nav draugu un īstu hobiju, mājās bērni vienmēr niķīgi un sieva neapmierināta?

„Tādos gadījumos patiesi var gribēties strādāt ilgāk, lai tikai nebūtu jādodas uz mājām un jādomā par savu patieso dzīvi. Tie cilvēki, kas sevi realizē ārpus darba, ļoti reglamentē savu darba laiku un darbu apjomu. Viņi saplāno ļoti daudz un izdara darbu uz visiem 120 procentiem, jo viņi apzinās – darbs ir tas, kas dod iespēju izpausties arī ārpus darba laika, kas dod iespēju baudīt īsto dzīvi,” skaidro L.Zariņa.

Viņa atzīst, ka vīrieši salīdzinājumā ar sievietēm ir pragmatiskāki un strukturētāki. Tieši tādēļ, ja vīrietis cieš no darbaholisma, viņam patiesībā nav tāda īsta mērķa, pēc kā tiekties. Ja apzinies, ka strādā ļoti daudz stundu, bet no tā necieš nedz tava pašsajūta, nedz veselība, nedz līdzcilvēki, vari atviegloti nopūsties. Izskatās, ka tu piederi to cilvēku pulkam, kuriem darbs un hobijs ir viens un tas pats. It sevišķi, ja, lasot turpmākos apgalvojumus, tu smaidi un māj ar galvu. Mans darbs man sagādā kaifu un enerģiju. Man patīk tas, ko daru. Darbs nes labu naudu man un visai manai ģimenei. Strādāt ir tik interesanti.

Ja esi šo laimīgo pulkā, par darbaholismu pārāk vari nesatraukties. Mērķtiecīgi plāno savas brīvdienas, salāgo darba slodzi ar atpūtu un baudi dzīvi! Taču, ja uz darbu jau kuro dienu pēc kārtas ej ar riebumu, ja strādā kā traks, jo priekšnieks tā liek, jo darbā ir pamatīgs stress un haoss, jo ir samazināts štats un arī visi pārējie strādā kā negudri, īsti pareizi tas nav.

„Ja cilvēks nejūt darbā kaifu, bet tikai strādā kā zirgs, laiks izvērtēt dzīves prioritātes. Kaut arī pirmajā mirklī liekas, ka neko esošajā situācijā nevar mainīt, tā nav. Jo vairāk saliecam muguru, uzņemoties arvien jaunus un jaunus darba pienākumus, jo šaurāks kļūst tas atslēgas caurums, pa kuru skatāmies uz savu dzīvi. Bezcerības mirkļos ir jāiztaisnojas, jāievelk elpa un jāpaskatās uz savu dzīvi kopumā. Izrādās, iedomātās šausmas nemaz tik lielas nav! Kas jādara, lai izdodos mainīt savu dzīvi? Vienas metodes, kas der visiem, nav. Kad atnāk sajūta – viss, tā turpināt vairs nevaru – atnāk arī risinājums. Ir spēks mainīt savu dzīvi,” pārliecināta L.Zariņa.

Taču viņa arī uzsver – ilgi atstāt bez ievērības nepatiku pret darbu un garās darba stundas nedrīkst! Tas var vainagoties ar infarktu, insultu, pēkšņām traumām, kāju izmežģīšanu, paaugstinātu asinsspiedienu, bezmiegu, depresiju, kas, starp citu, īpaši izteikta ir tieši vīriešiem. Ar laiku pavisam izzūd arī dzīvesprieks un līdz minimumam samazinās darba kvalitāte.

Kur meklēt to īsto dzīves mērķi? Kādēļ mūsdienās ar iestādīto koku, uzaudzināto

dēlu un nosisto čūsku vīrieša dzīves komplektā ir par maz? „Jo tie ir kāda cita uzliktie dzīves mērķi. Kādi ir konkrētajam cilvēkam, jāizvērtē katram pašam. Pazīmes, kas liecina, ka cilvēks ir noklīdis no sava patiesā dzīves ceļa: iekšēja tukšuma un pazaudētības sajūta, liekas, ka dzīve ir plakana un bez piesātinājuma, totāls dzīvesprieka trūkums.

Darbs šāda dzīves komplekta gadījumā palīdz, jo ir tik viegli aizmukt no realitātes. Sev un citiem aizbildināties – man nav laika, jo ir jāstrādā. Tikai esot godīgam pret sevi, cilvēks var būt pa īstam laimīgs. Katram pašam jāuzņemas atbildība izveidot savai dzīvei piesātinājumu. Slēpošana, skriešana, motocikli, gleznošana, ceļošana... Katram būs savs vaļasprieks. Tas tiešām ir katra pienākums – veidot savu dzīvi krāšņu un piepildītu,” skaidro dzīvesstila kouča trenere.

Atceries – darbs ir tava izvēle. Mūsdienās aizbildinājums, ka nenormāli daudz strādā un esi pārstrādājies, ir vājuma pazīme. Darbs tiešām nav dzīves pašmērķis. Tas ir tikai instruments, lai dzīvotu skaisti!