KRUSTTEVS.COM pēta: Ko darīt, ja ambīcijas par augstām vai spējas par vājām...

Izrādās, ka vara un realizētas ambīcijas ir viena no graujošākajām atkarībām... Tikai par to, atšķirībā no alkoholisma, narkomānijas, smēķēšanas un darbaholisma, atkarības no azartspēlēm un datora, pienācīgi nerunā. Tomēr, ambīcijas pienācīgi neapmierinot, nav izslēgts, ka ar laiku jau „sveicina psihoterapeits”.

Sasniedzot kāroto, smadzeņu bioķīmiskie procesi atkārto tādas pašas kombinācijas, kā orgasma laikā, tādēļ vēlme būt pirmajam vismaz vienā izvēlētā jomā ir tik iekārojama, ka faktiski neiespējami samierināties brīžos, kad līdz līdera lauriem mazliet pietrūkst, un jāpaliek „aiz strīpas” kā otrajam. Vienu reizi, otru, trešo... Vai ar to jāsamierinās?

Kā ar šo „vicečempiona sindromu” sadzīvot, portālam KRUSTTEVS.COM stāsta psihoterapeits Artūrs Utināns no Psihosomatikas klīnikas.

Varas gēna saknes

Jau senatnē vīriešos ielikta tendence savstarpēji konkurēt. Vēsturiski tā iegājies – jo augstāku statusu izdevās iekarot, jo augstākā sociālā slānī vīrietis ar ģimeni atradās un vairāk iespēju varēja izmantot. Līdzīgi principi darbojas arī mūsdienās.

„Konkurence vērojama ne tikai cilvēku, bet arī dzīvnieku pasaulē. Vienmēr būt pirmajam nozīmē kļūt par dominanto tēviņu. Viņš izvēlas, kur gulēt, ar ko gulēt, ko ēst un kā ēst. Kamēr citi viņu apkalpo, viņš izvēlas un bauda. Vēlme būt pirmajam saistīta arī ar vīrieša seksualitāti, jo sievietes vairāk vēlas satikies ar veiksminiekiem,” skaidro psihoterapeits un uzsver – kaut arī praktiski visos vīriešos ielikts gēns būt pirmajiem, tas nebūt nenozīmē, ka visi arī kļūst par līderiem.

To, vai izdosies sasniegt kāroto varu un panākumus sevis noskatītajā jomā, ļoti ietekmē ģimenes modelis, kurā cilvēks audzis. Ir vecāki, kas jau kopš mazotnes savos bērnos ieaudzina zaudētāja lomu – neriskē, nekaujies, neej tur, nedari to... Savukārt bērni, kuriem jau kopš bērnības vecāki atļāvuši īstenot savas vēlmes un kuri paši mudinājuši tiekties pēc panākumiem, dzīvē sasniedz daudz vairāk.

„Sasniedzot kārotos panākumus, cilvēks saņem visu pārējo apbrīnu. Tas ir kā orgasms, lielākā baudas sajūta, kuru atbalsta arī smadzeņu bioķīmija. Tā izdala hormonu – seratonīnu, kas rada ļoti labu garastāvokli. Varas pozīcijai var piedēvēt narkotisku efektu. Šeit arī meklējamas saknes zvaigžņu slimībai un sajūtai, ka esi neaizskarams,” akcentē speciālists.

Ko tad, ja paliec „otrais”?

Attiecīgajā jomā strādājošie novērojuši, ka ir cilvēki, kuri atrašanos „otrajā” vai tālākās pozīcijās ļoti pārdzīvo, un ir tādi, kurus šis fakts neaizskar. Pirmajiem, pastāvīgi esot „vicečempiona godā”, ir sāpīgi, un, netiek atrasts veids, kā no šīm sāpju sajūtām atbrīvoties, ar laiku var iestāties depresija.

„Visbiežāk tā piemeklē cilvēkus, kuri pasauli sašķeļ baltajā un melnajā, labajā un sliktajā. Ja viņš nav pirmais, tātad ir zaudētājs. Viņš ilgstoši pārdzīvo, ir sliktā garastāvoklī. Ar laiku var attīties dažādas krīzes. Lai sevi no tām pasargātu, neko citu, kā mainīt savu radikālo domāšanu, diemžēl izdarīt nevar. Ir gadījumi, kad tas izdodas paša spēkiem, bet ir situācijas, kad cilvēkam vajadzīga psihoterapeita palīdzība,” novērojis A.Utināns.

Diemžēl ieteikumi izvirzīt zemāku mērķi, sasniegt to un būt pirmajam vismaz šādā ziņā nekādi efektīvie neesot. Līdzīgi kā gadījumā, ja dzīves laikā izveidojas prasības pret partneri, kuru vēlētos redzēt sev līdzās – ja tieši tādu atrast neizdodas, ieteikums samazināt prasības nelīdz. Tāpat arī cilvēkam, kurš tiecas būs „numur viens” – rosināt viņu kļūt par labāko pilsētas dārznieku, nevis labāko pasaules hokejistu nav nozīmes.

Vienīgais, kas var līdzēt tiem, kurus hroniski piemeklē „vicečempiona sajūta”, ir vēlme mainīties. Apzināšanās, ka šī sajūta izraisa diskomfortu, ir kā pirmais solis pretī mērķim. Tālāk jāsaprot, ka ne viss ir tikai melns vai balts, dzīves notikumiem piemīt arī starpkrāsas un starpemocijas. Ja paša spēkiem to neizdodas panākt, ir jāmeklē speciālista palīdzība. It sevišķi tad, ja jau sākušās kādas veselības problēmas, kuru sakne meklējama psihosomatiskā līmenī.