Olga

Foto: LETA.

Par Latvijas esošo un bijušajiem Valsts prezidentiem, stulbiem izgājieniem politikā, „mēnessērdzīgajiem”, spēli ar politisko „fasādi” un citām politiskajām peripetijām – KRUSTTEVS.COM intervija ar politologu Ivaru Ījabu.

 

Atbrīvošanās no „varžacu bradātājiem”

 

- Tikko kā esam piedzīvojuši divas gadadienas – kopš bijušā Valsts prezidenta rīkojuma nr. 2 izdošanas un tagadējā prezidenta ievēlēšanas. Jūsuprāt, kāds ir bijis slavenā rīkojuma nr. 2 „sausais atlikums”?

 

Domāju, ka mums šī pasākuma nozīmi nevajadzētu pārvērtēt, galu galā, tas ir tikai normāls demokrātisks process. Protams, ārkārtas vēlēšanas Latvijā bija pirmo reizi, bet iedomāties, ka no tā vajadzētu gaidīt revolucionāras pārmaiņas politikā vai sabiedrības dzīvē, nav īsti pamatoti.

 

Te ir gan labās, gan sliktās puses. Labā – sabiedrība ilgtermiņa perspektīvā ir sapratusi, ka ārkārtas vēlēšanas nav nekāds brīnums, ar ko atrisināt mūsu problēmas, nekāda jauna pasaule nav iestājusies. Otra lieta – Saeimā samazinājusies atsevišķu lielu, ietekmīgu un pārāk ietekmīgu personu ietekme uz tur notiekošo. Tas varbūt ne visos gadījumos ir ārkārtīgi labi, bet skaidrs, ka pēdējā laikā Latvijā varējām vērot, ka atsevišķu partiju tuvās attiecības ar ietekmīgām privātpersonām tiek izmantotas ekonomiska labuma gūšanai vai personiskās drošības vajadzībām. Tas ir samazinājies, bet neieteiktu to visu pārspīlēt.

 

Labi, varbūt esam tikuši vaļā no trim konkrētiem cilvēkiem, kas daudziem bija „sakāpuši uz varžacīm”, bet domāt, ka ar to atrisināta naudas ietekme politikā – domāju, tā tas nebūt nav. Ja paskatāmies, kas notiek ar visiem jaukajiem vilcienu iepirkumiem, kļūst skaidrs, ka naudas ietekme kā tāda nekur nepazudīs. Tā ir evolūcija, nekas revolucionārs nav noticis.

 

- Turklāt sabiedrība nāca pie atklāsmes, ka zināmā situācijā tā to Saeimu padzīt var!

 

Taisnība. Tikai ar to starpību, ka procedūru neiniciēja tauta. Saprotu, ka ir atsevišķi „mēnessērdzīgie” (radikāļi – red.) no viena flanga, kas sagribējuši rosināt atlaist Saeimu pēc tautas ierosinājuma, bet esmu pārliecināts, ka tas neizdosies. Tajā skaitā tādēļ, ka cilvēki ir sapratuši – tas nav nekāds burvīgais risinājums. Nebūs šī Saeima, būs nākamā...

 

- Paliek arī jautājums – uz kāda pamata tad laižam Saeimu vaļā?

 

Es domāju, ka šī Saeima, visticamāk, nostrādās līdz pilnvaru beigām. Ja kāds stāsta, ka šī ir kaut kāda tiesiskuma un reformu koalīcija, tad tas nu gan ir diezgan liels blefs. Mēs varam novērot dažus sabiedriskajās attiecībās skolotus cilvēkus, kas taisa lielu troksni, ka nu tik reformēsies, nu tik būs.

 

Iespējams, tādēļ, ka šajā Saeimā ir daudz jaunu cilvēku, tā būs ļoti uzmanīga pret sabiedrisko domu, ļoti klausīsies līdzi, ko runā žurnālisti, bet, kā zināms, nemitīga „raustīšanās” no sabiedriskās domas un daudzmaz radikālas reformas nav savienojamas lietas. Bet šī Saeima noteikti ļoti domās līdzi, lai kādam neuzkāptu uz kādas jūtīgas, sāpīgas vietas.

 

Gluži kā Štirlicam...

 

- Un, ja runājam par otru Valda Zatlera aktivitāti – „Zatlera Reformu partijas” izveides procesu un to salīdzinām ar situāciju patlaban, kad šis politiskais spēks ir ne tikai pārdēvēts, bet arī zaudējis sabiedrības atbalstu?

 

To būtu diezgan muļķīgi saistīt ar pašu Zatleru, kurš šajā gadījumā tika izmantots kā fasāde. Jautājums arī – ko uzskata par veiksmi. Tie cilvēki no Zatleram tuvām aprindām, kuri mudināja atlaist Saeimu, rīkot ārkārtas vēlēšanas un pašam dibināt partiju, ir savu mērķi panākuši, tur „funktieris” bija gana cinisks, un nevajadzētu iedomāties, ka viņi ar kaut ko atšķiras no jebkuras citas partijas, piemēram, „Vienotības” vai „Tautas partijas”.

 

„Funktieris” bija vienkāršs – Zatlers ir populārs, pats uz to [Saeimas atlaišanu un partijas veidošanu] parakstās, jo jūt, ka nekļūs vairs par prezidentu; sarunājam, lai viņš dibina partiju un tad baltā zirgā iejājam Saeimā un valdībā. Tas viņiem arī ir izdevies. Līdz ar to pats partijas projekts kādā veidā tiks „restartēts”, un interesantākais šeit būs uz pašvaldību vēlēšanām – iet kopā ar „Vienotību” vai nē. Bet šis cikls ir noslēdzies; tie, kuri kopā ar Zatleru to projektu uzsāka, savu ir panākuši. Kā anekdotē par Štirlicu – uzdevums izpildīts, var mazliet atslābināties.

 

Viņiem ir ministri, 22 mandāti Saeimā, kas gan, pateicoties [Klāvam] Olšteinam, ir „nocirpti”, tā kā reitingi viņus, iespējams, šobrīd pat nesatrauc, jo partija bija paredzēta vienam pasākumam. Varbūt kāds grib ko turpināt, cits – negrib. Tas jau ir cits stāsts, bet pirmais pasākums ir izdevies.

 

- Tad tagadējā „Reformu partija” faktiski ir iegājusi vēsturē kā politiskais spēks, kas uz balta zirga iejājis politikā, rekordīsā laikā notrallinājis uzticības kredītu ar visiem „tankiem” un iekšējiem konfliktiem? Nopietna premjera kandidāta viņiem nav, līdz ar to vienīgais, kas bijis – straujš kāpums augšup, kam sekoja vēl straujāks kritiens.

 

Pieņemu, ka mēs par viņiem kaut ko vēl dzirdēsim. Domāju, lielākā daļa no viņiem saprot, ka Zatlers nebūtu tas cilvēks, uz kuru balstīties nākotnē, bet kaut kas noteikti sekos, pilnībā viņi nepazudīs. Jautājums ir par gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, jautājums ir par Rīgas mēra kandidātu, un tā ir daudzu latviešu partiju problēma, jo [Nilam] Ušakovam šobrīd ir grūti stāties pretī. Zatlera partijai šeit būs sevi jāparāda. Viens no scenārijiem ir kandidēt kopā ar „Vienotību”, bet tas laikam nav īpaši labs, jo to varēs uztvert tā, ka „Vienotība” viņus aprijusi. Ir arī citi noslēpumainie scenāriji, un tad jau redzēs, kas beigās sanāks. Bet tas, ka šobrīd to, ko viņi gribēja, viņi lielos vilcienos ir panākuši, gan ir fakts.

 

Zatlera politiskais stulbums

 

- Vai pie straujās lejupslīdes lieli nopelni nav pašam Zatleram? Ar teicienu par „tankiem” un spītīgo neatteikšanos no eksprezidenta labumiem – sak, gribu, un viss, ne no kā neatteikšos. Tauta to attiecīgi novērtē.

 

Tieši tā. Domāju, Zatlers diezin vai plāno kādu vērienīgu politisko karjeru. Nezinu, vai viņš pats to saprot, bet, domājams, vairums politisko aprindu gan apzinās, ka viņš nevienam neko labu [politikā] vairs neizdarīs. Tur nav runa par to, ka viņš būtu nepopulārs. Ja partija strādātu pie tā, ka „mums ir labais, skaistais Zatlers, kurš mūs visus izglābis no drausmīgās „oligarhu nakts””... Bet partija pie tā nestrādā. Viņiem Zatlers nav prioritāte, arī publiski runā citi cilvēki – Vjačeslavs Dombrovskis, Roberts Ķīlis...

 

Turklāt Zatleram ir drausmīgi zema autoritāte politiskajās aprindās, un nav runa par to, vai viņš patīk tantei no Ludzas vai onkulim no Purvciema. Viens no visilustratīvākajiem gadījumiem ir runāšana par tankiem, kas ir vienkārši stulbums. Var jau teikt – ja gribi šādi to etnisko dalījumu pārvarēt, tās būtu reālas pārmaiņas, mēģinām, un redzēsim, kas sanāks. Būtu tāds Saakašvili tipa riska gājiens – ja paveiktos, būtu „zirgā”, ja izgāztos, tad izgāztos. Bet šādi – stāstīt par tankiem un ko tik tur nedarīs, bet pēc tam ar nolaistu asti atkāpties un samierināties ar dažiem nepolitiskiem ministriem... Un labākie viņa partijas ministri ir nepolitiski, kā [Daniels] Pavļuts un, un...

 

- Ķīlis?

 

Labi, Ķīlis īstenībā ir visa šī pasākuma iniciators, to nevajadzētu noliegt nekādā gadījumā. Nezinu, cik ētiska ir pozīcija, ka visi turpina tēlot, ka bezpartejiskais Ķīlis nav piedalījies Zatlera partijas tapšanā. Ja nebūtu Ķīļa, visticamākais, nebūtu arī partijas. Kaut gan klāt bija arī [Edgars] Rinkēvičs un citi cilvēki ar vārdu...

 

Viena no lielākajām oligarhu cūcībām

 

Turklāt, ja Zatleram divas reizes pēc kārtas neizdevās iesēsties Saeimas priekšsēdētāja krēslā, kas ir unikāla situācija, tad jautājums ir – kāda ir viņa politiskā veiktspēja, kāda ietekme uz lēmumu pieņemšanu, ja pats nevar nodrošināt savu ievēlēšanu amatā, par kuru koalīcija iepriekš jau vienojusies....

 

- ...it kā.

 

Nu, jā. Bet tik un tā. Redzēsim. Domāju, ja Zatlers nonācis politikā, turklāt kā cilvēks, kurš līdz tam nav bijis nevienas partijas biedrs un nav pat lāgā interesējies par politiku līdz savai nokļūšanai Valsts prezidenta amatā, kad viņš tika iesēdināts šajā krēslā, pateicoties tiem pašiem oligarhiem (kas ir viena no lielākajām cūcībām, ko oligarhu koalīcija izdarījusi, trakāk vēl par visām „Jūrmalgeitām” un digitalizācijām), viņam atliek vien spirināties, un to viņš arī dara. Nevienam Latvijas pilsonim jau nav aizliegts sevi izmēģināt politikā.

 

- Un kā vērtējat pirmo patreizējā Valsts prezidenta Andra Bērziņa amatā pavadīto gadu?

 

Kā ikvienam, arī viņam ir savas stiprās un vājās puses. Stiprā puse ir tā, ka viņš pirms tam nav bijis svešs politikā, viņam ir pietiekami plašs paziņu loks elites aprindās, kas ir svarīgi, jo viņš ar daudziem cilvēkiem var runāt vienā acu līmenī, kas nebija Zatleram. Bet viņam, domāju, jāsāk vairāk nošķirt publiskais no privātā. Visi, kas viņu pazīst privāti, saka, ka viņš ir šausmīgi foršs, ar viņu ir viegli kontaktēties, un pieņemu, ka tā arī ir. Bet viņa publiskās izpausmes gan ir, maigi izsakoties, nepārliecinošas, taču ar tām nepiedzimst, tās iemācās. Tiesa, 67 gadu vecumā kaut ko mācīties grūti, taču būtu jāpiestrādā, piemēram, lai mazliet parādītos „komandiera balss”.

 

[Valdi] Dombrovski mēs pieciešam tīri labi, jo tradicionāli asociējam viņu ar SVF, ES finanšu plānošanu un tamlīdzīgām labām lietām, pieņemam, ka viņš ir tāds grāmatveža tips, kas premjeram šādos grūtos fiskālajos apstākļos nav nemaz tik slikti. Taču Valsts prezidents lielākā mērā ir reprezentācijas persona, un cilvēki viņu publiskajā telpā gribētu redzēt pārliecinošāku. Kas attiecas uz viņa lēmumiem – stingri ņemot, viņam nav sanācis neko nopietnu lemt. Dombrovska nominēšana – tur jau bija skaidrs, ka nav nekāda izvēle. Veids, kā iedarbojās uz valdības izveidi, cik var saprast, bija pietiekoši konstruktīvs. Kas attiecas uz darbību starpsaeimu posmā, cik saprotu, tur Valsts prezidents, vairākus mēnešus apstiprinot Saeimas dienaskārtību, diezgan konsekventi noraidīja jebkādu populismu. Domāju, subjektīvi viņš šim amatam ir piemērotāks nekā Zatlers. Viņš ir bijis politikā, zina, kā kas notiek, ko ar kuru var sarunāt, ko no kura sagaidīt, un tās ir Bērziņa stiprās puses.

 

Bez tam viņš nav nekāds ekstrēmists, no viņa var sagaidīt ieturētību. Valsts galva nevar mesties iekšā partiju cīņās. Kad Zatlers, vienas nakts laikā „uzzinājis”, ka Latvijā ir oligarhi, metās ar tiem karot, viņš savu amatu diezgan pamatīgi diskreditēja. Bērziņš ir pietiekami neitrāls. Varbūt daudziem nepatīk viņa uzrunas svētkos, bet jāsaprot, ka parlamentārā republikā prezidentam ir reprezentācijas funkcijas, un tā viņš arī ir veidots. Sagaidīt, ka viņš mums visiem parādīs ceļu uz laimes zemi, nav pamata.

 

Bērziņam nav mesiānisma ambīciju, kas amatam nemaz neatbilst. Kas tādas sāk mētāt, kā Zatlers vai Vaira Vīķe – Freiberga, tam tas kādā brīdī sāk atspēlēties. Valsts prezidents politikā nav „lielais spēlētājs”.

 

Piezemētais prezidents Bērziņš

 

- Viena paralēle Zatleram un Bērziņam gan ir – pēc ievēlēšanas pie Saeimas viņus izsvilpa. Toties tagad Bērziņš ir viens no populārākajiem politiķiem valstī, viņam pat novēl otro termiņu. Kas ir tā pamatā – nobirdināta asara publiskā pasākumā, algas ziedošana skolām, atteikšanās no dažām privilēģijām?

 

Jāsaprot, ka ir diezgan kļūdaini reizēm iedomāties, ka sabiedrība ļoti seko līdzi Valsts prezidenta ievēlēšanas niansēm. Labi, sak, Zatleram kaut kas varbūt nebija smuki... Bet, sākot pildīt savas funkcijas, viņš jau ir Valsts prezidents, kam ir karoga vai ģerboņa funkcija. Mēs ceļamies kājās nevis aiz cieņas pret Zatleru vai Bērziņu kā pret cilvēkiem, bet tieši simboliskās funkcijas dēļ.

 

Te ir tāda analoģija, ka necienīt prezidentu ir tas pats, kas necienīgi izturēties pret karogu, prezidents ar savu darbību prezentē valsti. Pat nezinu, kas Valsts prezidentam Latvijā būtu jāizdara, lai viņš kļūtu nenormāli nepopulārs, lai 80% teiktu, ka viņš nekam neder.

 

- Vai tad Guntis Ulmanis bija populārs?

 

Viņš dažreiz mēģināja spēlēt dažādas politiskas funkcijas. Nedomāju, ka viņš bija marionete, bet viņa labā un sliktā puse bija tā, ka viņš bija [atjaunotajā Latvijā] pirmais. Daudz kas atkarīgs no tiem, kuri dod padomus. Piemēram, tam, ka Zatlers nomainīja kancelejas vadītāju, droši vien arī tajā brīdī bija izšķiroša nozīme, kaut kā tas bija saistīts ar to, ko viņš un daži viņam tuvi cilvēki uzskata par veiksmes stāstu... Kas attiecas uz VVF, arī pietiekami daudz varam atcerēties...

 

Bērziņa mode mainīt viedokļus par referendumu, negrozāmajiem Satversmes pantiem, Visaginu u.c. nav tā labākā prakse. To var saprast tikai tā, ka sākumā viņš sacījis, ko domā, bet pēc tam kāds no padomniekiem teicis – pag, prezidenta kungs, tā gan nedariet! Par šīm lietām viņam ar padomniekiem būtu jāizrunājas laicīgāk. Bet pieņemsim, ka viņš pirmajā gadā jau ir kaut ko iemācījies.

 

- Vai ir kas tāds, ko sabiedrība no Valsts prezidenta ir gaidījusi, bet nav sagaidījusi? Piemēram, kādu nopietnu iniciatīvu ekonomikas jomā. Viņš tomēr asociējas ar pieredzējušu baņķieri, tautsaimnieku...

 

Tā slava jau ne visos gadījumos atbilst patiesībai. Viņš pats nāca ar uzstādījumu, ka vēlas dot savu pienesumu ekonomiskajai izaugsmei. Kā bijušais LTRK prezidents viņš noteikti zina, kas uzņēmējiem vajadzīgs. Cik saprotu, [Valsts prezidenta padomniece] Elīna Egle braukā pa Latviju, kontaktējas ar cilvēkiem, taču nekādas lielās iniciatīvas no viņa neesam sagaidījuši.

 

Tajā pat laikā no Valsts prezidenta esam sagaidījuši, ka viņš ir piezemēts ārējās izpausmēs – staigāt kājām, braukt bez bākugunīm, tās ir lietas, kas latviešu vēlētājam patīk. No Latvijas līdzšinējiem prezidentiem viņš, manuprāt, visperfektāk ierakstās tajās funkcijās, kas paredzētas Satversmē. Viņš konsultējas ar partijām par premjeru, dažādiem ministriem un citos jautājumos, bet politiskajos ķīviņos cenšas neiesaistīties. Attiecībā uz to pašu referendumu, kas bija pietiekami jūtīga tēma. Mana pārliecība – ka prezidentam šādos jautājumos nav jāiet uz konfrontāciju.

 

Ko no viņa varētu sagaidīt – lai viņš būtu maķenīt reprezentablāks; lai viņam būtu spožāks publiskais tēls, nevis vizuāli, bet saistībā ar runāšanu. Viņa labā puse ir tā, ka viņš runā saviem vārdiem, atšķirībā no Zatlera, kurš bija ļoti talantīgs skolnieks attiecībā uz svešu tekstu reproducēšanu. Bērziņš runā saviem vārdiem gan angliski, gan latviski, bet publiskā runa ir ļoti specifiska padarīšana, un tur būtu vērts piestrādāt. Atlikušajos trīs gados viņš vēl var panākt, ka tauta viņu ieciena, un beigās Bērziņš var panākt, ka kļūst ne mazāk mīlēts, kā Zatlers vai pat VVF, kurai uz aiziešanu pat taisīja ziedu paklājus.

 

Intervijas II daļu lasiet portālā KRUSTTEVS.COM tuvākajās dienās.

Vārds: