Olga

Foto: No szf.lu.lv.

Turpinājums KRUSTTEVS.COM intervijai ar politologu Ivaru Ījabu – par Valsts prezidentiem, svešvalodu zināšanām un iespējamām koalīcijas kombinācijām.

 

Tas nav „nothing special”...

 

[Valsts prezidentam] angļu valoda ir [pieņemama]. Nu, kādas angļu valodas ir vispār? Labi, viņš nav mācījies Hārvardā kā Pavļuts, nav Kanādas latvietis kā Vaira Vīķe – Freiberga. Tā jau, piedošanu, nav viņa problēma. Bet viņa angļu valoda ir pietiekami normāla, lai to saprastu. ANO runa bija diezgan štruntīga, taču ne tik daudz tāpēc, ka bija ar akcentu, jo tā runā lielākā daļa valstu vadītāju, tas nav nekas nepieļaujams. Štruntīga tā bija tādēļ, ka prezidents to lasīja no papīra.

 

Domāju, latviešiem vispār nebūtu vērts [par valodu] briesmīgi iespringt, svešvalodā vienkārši ir jārunā. Ja runāsi, tad arī iemācīsies izteikties. Labi, 30 – 40 gadus vecam varētu pārmest, ja viņš nerunā tekošā angļu valodā, bet, ja cilvēkam ir pie 70, tad ir „garām” kaut ko tādu teikt, vēl jo vairāk tādēļ, ka viņš runā tīri saprotami.

 

Piemēram, par [Ģirtu] Kristovski bija tas gadījums, kad viņu drausmīgi „izsmērēja pa sienām” par viņa sarunu ar Hilariju Klintoni. Viņš nonāca CNN un citu lielo TV kanālu ziņās, jo toreiz Klintonei uzdeva jautājumus par Lībiju un Kadafi, sak, vai ASV domā tajā situācijā iejaukties. Viņa atbildēja, un visā pasaulē to rādīja, bet Kristovskis smaidot stāvēja blakus.

 

Runa nav par to, ka viņam ir slikta angļu valoda, runa ir par to, ka viņš ir drausmīgi stīvs. Ja runā par valodas zināšanām – pirmkārt, cilvēkam jājūtas droši arī tad, ja viņš nerunā „Queen’s English”, bet „Latvian homemade”. Labāk lai cilvēks runājot jūtas droši un ir pieradis runāt, kaut arī viņa svešvaloda nav nevainojama. Par Kristovski priekšstats ir tāds, ka viņš baidās runāt, un tad jau tas pats par sevi izklausās nepārliecinoši.

 

Eksprezidentu problēmas – dzīvokļi un limuzīni

 

- Atgriežoties pie eksprezidentu garantijām – vai tās ir Latvijas situācijai adekvātas?

 

Es domāju, ka eksprezidenti ar atsevišķām no šīm garantijām paši sev rada nevajadzīgas problēmas. Labi, saprotu, kāpēc eksprezidentiem nepieciešama relatīvi liela pensija – jo darba tirgus ir tāds, kāds tas ir, un nodrošinājums nepieciešams, lai bijušajam valsts galvam nav jāiet strādāt, nezinu, kaut vai bankā par klerku. To vēl saprotu.

 

Taču man nav nekādas saprašanas, kādēļ viņiem [eksprezidentiem] vajadzīgi valsts pirkti dzīvokļi! Galu galā, dārgais draugs, ja tev vajag dzīvokli, tad pats arī vari izvēlēties, kur gribi dzīvot! Priekš kam vajadzīga visa šī birokrātiskā procedūra? Atceraties, kā bija ar VVF, kad viņai pārmeta, ka vannasistabā uzlikts dvieļu pakaramais, kas maksā 140 latu? Priekš kam prezidentam tas ir vajadzīgs? Ir taču īres tirgus, kurā katrs var atrast savām vajadzībām un rocībai atbilstošu piedāvājumu! Iedodiet tam cilvēkam [eksprezidentam], nezinu, 500 vai 1000 latu klāt pie pensijas, un lai viņš iet Dieva mierā, lai īrē dzīvokli, kur grib! Priekš kam vajadzīga šī „izmitināšanas problēma”, kas brīžiem kļūst ļoti smieklīga, kad žurnālisti kancelejā prasa tāmes, cik tur maksājis...

 

- …tualetes papīra turētājs par 95 latiem?

 

Jā, arī tas. Nesaprotu, priekš kam tas viss vajadzīgs. Arī attiecībā uz automašīnas iegādi – kādā sakarā būtu nepieciešams pirkt eksprezidentam jaunu limuzīnu? Viņam nešaubīgi jābūt tiesībām tikties ar vēlētājiem, doties uz pasākumiem, kur viņus aicina, izpildīt savas, tā teikt, bijušo valsts vadītāju funkcijas. Lūk, Vaira Vīķe – Freiberga ir dažādu pasākumu goda patronese, gan jau Zatlers arī kaut kam tur ir... Ja eksprezidentam kaut kur jābrauc, nu, lai viņš brauc, lai paņem no valdības autobāzes mašīnu! Kāpēc nepieciešams ļaut izvēlēties savu sapņu mašīnu uz nodokļu maksātāju rēķina?

 

Kā lai saka, dažiem ir problēmas ar galvu. Daži prezidenti izmanto „Volvo”, kā Guntis Ulmanis, kas ir normāla automašīna braukšanai uz laukiem un tā tālāk, bet dažiem eksprezidentiem ir problēmas ar galvu, ir „īpašas vajadzības”, un viņiem sagribas kaut kādu nenormālu limuzīnu, kas maksā nenormālu summu! Man nav saprotams, priekš kam tas ir vajadzīgs!

 

- Tātad kopumā šīs garantijas ir pārspīlētas?

 

Es domāju, ka pirmais, kas no tā cieš, ir Latvijas budžets, bet otrais – paši bijušie prezidenti. Ticiet man, daļa Latvijas sabiedrības to VVF dvieļu turētāju par 140 latiem ņēma ļaunā, jo 140 latu – viņai tas ir „tikai” dvieļu turētājs, bet daudziem tas ir ģimenes mēneša budžets! Ir saprotams, ka eksprezidentiem jābūt lielai pensijai, bet kādēļ šis viss... Grūti iedomāties, vēl jo vairāk tādēļ, ka pasaules prakse nebūt tāda nav.

 

- Varbūt laiks rosināt to visu atcelt?

 

Pats Bērziņš jau pats runāja, ka to vajag ierobežot. Vai viņš kaut ko izdarīs... Es pilnīgi saprotu, ka, saskaņā ar Satversmi, ja no šī amata nenomet, teorētiski cilvēks 44 gadu vecumā var kļūt par pensionāru. Es saprotu, ka bijušajiem prezidentiem jābūt tiesībām nestrādāt kaut kādu iztikšanas darbu. Kad karogs paliek vecs, to taču arī neizmantojam kā grīdas lupatu, bet atbrīvojamies no tā kādā mazāk aizskarošā veidā.

 

Ar prezidentu ir līdzīgi – viņu nevajadzētu padarīt par ubagu, kuram nākamajā dienā jāiet pieteikties darbā vai bezdarbniekos, tas būtu stulbi. Bet kādēļ vajadzīgas šīs privilēģijas? Ar tām noteikti nevajadzētu pārspīlēt. Manuprāt, lielās lietas, kas šajā sakarā būtu jāpārskata, ir, pirmkārt, dzīvoklis, otrkārt – iespēja nevis izmantot valdības mašīnu, bet pašam sagādāt savu sapņu mašīnu.

 

Lai vārgo izpildvaru stiprina prezidents

 

- Vai iespēja Valsts prezidentu vēlēt tautai Latvijas situācijā vairāk būtu ieguvums vai tieši pretēji?

 

Kopumā, ņemot vērā, cik vārga pie mums ir izpildvara – tajā ziņā, ka tai pret parlamentu praktiski nav nekādu iespēju, domāju, šādu variantu būtu vērts izskatīt. Ne tikai vēlēt viņu tieši, bet arī līdz ar šo leģitimitātes pamatu apveltīt viņu ar plašākām kompetencēm. Vienkārši tikai pāriet uz tiešām vēlēšanām būtu diezgan bezjēdzīgi, tā būtu populistiska apoteoze, kur sacenstos vairāk vai mazāk politizēti kandidāti. Bet par pilnvaru paplašināšanu noteikti ir vērts diskutēt. Ne tādēļ, lai izveidotu bonapartisku režīmu, kur viens izjāj baltā zirgā un pasaka, kā tagad būs, bet gan tādēļ, ka mums ir diezgan pamatīgas problēmas ar izpildvaras veiktspēju tajā ziņā, ka valdības ir šausmīgi sadrumstalotas, balstās koalīcijās, kas ir raibas un kur deķi katrs velk uz savu pusi.

 

Bet premjers ir visas šīs raibās buķetes administrators, kurš nevar uzsist dūri gadā ne par vienu jautājumu, ja nejūt, ka aiz viņa stāv koalīcijas vairākums. Tas nekādā gadījumā nestimulē reformas, jo tās prasa ļoti izlēmīgu un mērķtiecīgu darbību, kas tajā brīdī daudziem nepatiks. Latvijas patreizējā politiskā sistēma drausmīgi ierobežo šāda veida reformu veikšanu. Ja skatāmies uz izglītību, veselības aprūpi – nav jau tā, ka kāds būtu tik dumjš, lai nesaprastu, ka šīs jomas ir diezgan sliktā stāvoklī.

 

Problēma ir – lai panāktu kardinālas reformas kaut vai par tiem pašiem nodokļiem, nepieciešama plaša vienošanās starp visiem iesaistītajiem spēlētājiem, starp visām partijām, nevalstiskajām organizācijām, ar ko partijas draudzējas, aizkulišu spēlētājiem… To ir drausmīgi grūti panākt, un tieši tādēļ reformas nenotiek. Ja runājam par izpildvaras stiprināšanu, lai tā būtu spējīgāka reformēt, tad skatīšanās prezidenta pilnvaru paplašināšanas virzienā, manuprāt, būtu diezgan produktīvs ceļš, pārejot no parlamenta vēlētu uz tautas vēlētu prezidentu. Valsts prezidentu varētu pilnvarot ne tikai nosaukt premjera amata kandidātu, bet arī viņu atcelt. Tādējādi caur pirmo personu varētu stiprināt valdības pozīcijas iepretim Saeimai.

 

Nelaime tāda, ka par šo jautājumu tiek runāts „no rīta līdz vakaram”, bet nekas netiek darīts, ja neskaita konstitucionālo tiesību komisiju un Egilu Levitu. Nelaime tāda, ka lēmums par prezidenta pilnvaru paplašināšanu būtu jāskata kontekstā ar pašas Saeimas interesēm, un Saeima nav ieinteresēta iegūt sev lielu konkurentu.

 

Cik saprotu, tuvākajā laikā Bērziņam paredzēts prezentēt padomdevēju komandu, kas konsultēs politiskās sistēmas jautājumos. Skaidrs, ka dažādus priekšlikumus varēs izvirzīt, bet nelaime tāda, ka prezidentam pašam ar šiem priekšlikumiem būs jāiet uz Saeimu. No prezidenta tas prasīs daudz – viņam būs ne tikai jāizstrādā kvalitatīvi Satversmes grozījumi, bet arī jāpanāk tik liela sabiedriskā rezonanse, lai Saeimas deputāti ieklausītos. Bet, ja runājam tikai par prezidenta ievēlēšanu, balsojot tautai, kā tas ir Polijā, tā būtu tikai izrāde, jēgas no tā nebūtu.

 

Aiz neko darīt valdības vairs negāž

- Tikko pieminējāt koalīciju. Tad pie viena jājautā – vai patreizējo koalīciju var uzskatīt par stabilu?

 

Domāju, ka principā tā ir stabila. Principiālais politikas jautājums ir – kas notiks eirozonā un kas notiks ar Latvijas pievienošanos tai. Kā eirozona izskatīsies nākamgad? Par Grieķijas defoltu runāja jau pirms vairākiem gadiem. Jautājums – kas notiks līdz nākamā gada pavasarim, kad tiks pieņemts lēmums par Latvijas pievienošanos eirozonai? Ja lēmums būs negatīvs, bet eirozona izskatīsies daudzmaz pievilcīga, varētu rasties politisks troksnis, sak, kā tā valdība strādā – izvirza šādu mērķi, kas paliek nesasniegts?

 

Otrs variants – kas notiek, ja eirozona iet uz galu tajā ziņā, ka jūtam – Grieķiju izslēdz šovasar, vairākām valstīm parādās savi eiro, sākas dalīšanās, un pati eirozona grūst kopā. Tādā gadījumā Dombrovskis noturēsies neatkarīgi no lēmuma par Latvijas dalību, jo būs arguments – mēs jau konsolidāciju un fiskālās lietas darījām ne eiro dēļ, bet tādēļ, ka vēlamies pārkreditēties par zemākiem procentiem… Šādā gadījumā, domāju, nekas būtiski nemainīsies.

 

Trešais, optimistiskākais variants... Paradoksāli, bet optimistiskākā scenārija gadījumā Latvijā varētu būt jūtama politiskā turbulence. Pieņemsim, ka tiek „savākta” eiro krīze, uz ko arī ceram, bet redzam, ka [Augusts] Brigmanis un „Saskaņas centrs” (SC) tiešā tekstā runā par referendumu par eiro ieviešanu. Tas ir reāls scenārijs – atbalsts eiro Latvijā ir pietiekoši zems, naudas, ko iegrūst eiro popularizēšanā, valdībai nav, un jautājums – kā izskatās atsevišķu koalīcijas partiju nostāja šajā pasākumā? Tas referenduma gadījumā varētu būt interesants pavērsiens. Bet varbūt viss arī norims tāpat.

 

SC ir 31 balss, bet, lai ierosinātu referendumu, vajag 34. Grūti būs savākt šīs balsis bez „zaļajiem zemniekiem”, bet jautājums ir – kāda būs viņu spēle? Tās gan ir, kā saka, spekulācijas, un, kā redzējām pēc fiskālā līguma ratifikācijas, tur nekādu lielu problēmu nav. Mēs tajā ziņā esam melni un maziņi, mums jāskatās, kas notiks eirozonā, un tas tuvāko divu gadu laikā mūs ietekmēs daudz vairāk nekā partiju intrigas. Partijas pa krīzes gadiem tomēr ir drusku „pierāvušās”, saprot, ka var raustīt deķi un kaut ko nošņāpt, izpalīdzēt saviem draugiem, bet saprot arī to, ka Latvijas pozīcija budžeta veidošanas, ekonomiskās izaugsmes un monetārās politikas ziņā šobrīd ir tik nedroša, ka šūpot laivu ir bīstami ne tikai valstij, par ko viņiem lielākoties varbūt nospļauties, bet arī viņiem pašiem.

 

Iedomājieties, kas notiktu, ja „zaļie zemnieki” izgāztu fiskālās disciplīnas līguma ratificēšanu! Viņi saprastu, ka ziepes ir pietiekami lielas. Un laivas nešūpošanas nozīmi sāk mazliet saprast arī SC. Kā redzam, vismaz „pieskaitāmā” SC daļa nav iesaistījusies pilsonības likuma grozīšanas un nepilsoņu aplaimošanas referendumā. Mūsu dzīvi šeit tuvākajā laikā daudz vairāk ietekmēs tas, kas notiek ārpus Latvijas, nevis tas, ko dara kaut kādi vietējie intriganti.

 

Treknie gadi, kad varēja aiz neko darīt gāzt valdības, ir garām. Princips „tu tur man ne tā noprivatizēji ostu, es tagad nogāzīšu valdību” vairs nestrādā, tik traks šeit neviens nav.

 

- Tātad varam secināt, ka koalīcija ir stabila?

 

Domāju, ka jā. Kas ir koalīcija? „Vienotība”, lai arī balsu tai mazāk, tagad dominē vairāk nekā dominēja Dombrovska iepriekšējās valdības laikā. Viņi ir tie, kas uzņēmušies valsts vadību, un pagaidām tas arī izdodas. Ne jau tāpēc, ka viņi visiem patiktu, bet tādēļ, ka visi saprot – nav jau alternatīvas. Vai varat nosaukt kaut vienu premjera kandidātu, izņemot Dombrovski, par ko šī koalīcija būtu spējīga vienoties? Es personīgi tādu nezinu.

 

- Tur viss būtu atkarīgs no politiskā tirgus! Ja labi sarunātu, nobalsotu kaut vai par [Jāni] Urbanoviču.

 

Viņi [deputāti] ir kļuvuši ļoti sensitīvi pret sabiedrisko domu, pat pārāk sensitīvi. Tas, ka SC varbūt gribētu Urbanoviču [premjera krēslā], ka „zaļie zemnieki” kaut ko citu gribētu, varbūt nacionāļi vai Zatlers vēl ko gribētu, tas ir neapšaubāmi!

 

- Apolitisks premjera kandidāts – Ingūna Sudraba! Varētu vienoties?

 

Nevarētu. Kas tad būtu tas vairākums, kas aiz viņas stāvētu? SC noteikti balsotu, „zaļie zemnieki” arī kaut ko… Bet kāpēc „Vienotībai” vajadzētu balsot par Sudrabu?

 

- Pie noteiktiem nosacījumiem!

 

Bet tur šobrīd dominē Dombrovskis… Drīzāk tas stāsts varētu būt… Nē, „Vienotība” nebalsos par Sudrabu, par to var aizmirst, te varētu būt runa par Olšteina sešnieku un iespējamu koalīciju – „zaļie zemnieki” ar Olšteinu un SC. Bet tāda kombinācija, domāju, šobrīd nav iespējama, jo „zaļie zemnieki” negrib strādāt ar SC, un tā tas visu laiku ir bijis, lai cik nebūtu runāšana – nu tik būs, nu tik būs… Lielais bieds, kā Zatlers atstāstīja savus sliktos sapņus – sak, ja neievēlēs mani par prezidentu, „zaļzemnieki” veidos koalīciju ar SC.

 

Kur tad ir tā koalīcija? Pirmkārt, viņi [ZZS] to negrib, jo saprot, ka pazaudēs ārkārtīgi daudz vēlētāju. Kā vārdā? Lai ļautu [Raimondam] Vējonim kādu brīdi pašeftēt pa kādu ministriju? Lai kādu brīdi kaut kādā veidā piesegtu [Aivaru] Lembergu? Domāju, tik traks pat pats Lembergs nav! Tā ir retorika, ka viņi stāsta, ka drausmīgi grib strādāt kopā ar SC.

 

Kas attiecas uz Olšteina sešnieku – viņi noteikti ir gatavi dažādiem piedāvājumiem. Bet arī viņi ir ļoti sensitīvi pret sabiedrisko domu, un viņiem ļoti patiktos spēlēt svara mēlītes lomu starp tām [politiķu] grupām, taču viņi tajā ziņā negribētu kļūt par tautas nodevējiem. Olšteina grupa arī nekādus „podus” nav nogāzusi.

 

Nē, nē, nav variantu, stingri ņemot, cits premjers reāli kļūs iespējams tad, ja pie visnelabvēlīgākā scenārija Latvija izgāzīsies, neiestāsies eirozonā, un sāksies kāda politiskā turbulence, referendums. Vai arī pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām. Domāju, ka šobrīd viņiem nekas nedraud. Ne jau tāpēc, ka tā būtu kāda ideālā valdība, bet tādēļ, ka nav alternatīvas.

 

SC lādē un šauj! Sev kājā...

- Un kāds ieguvums būtu no SC koalīcijā? Dombrovska kompānija tādā gadījumā būtu spējīgāka?

 

Tas ir jautājums vispār par kadru lietderību. No vienas puses – ieraut koalīcijā SC, no otras – konstanti turēt to ārā. Ilgstoša SC izolācija no varas nepārprotami dod viņiem kārtis rokās – padarīt sevi par latviešu nacionālistu upuriem, kā arī ļauj konsolidēt ap sevi krievvalodīgos vēlētājus. Kā redzam, tas strādā.

 

Tādēļ ļaut viņiem par kaut ko atbildēt un beigt tēlot cietējus nemaz nebūtu tik slikti. No otras puses, tas ir pietiekami liels risks, un ne jau pilsonības vai valodas apsvērumu kontekstā. Pat ja SC nonāktu koalīcijā, tas lielos vilcienos neko nemainītu. Mūsdienās pietiekoši aktuāli ir ārpolitiskie jautājumi, un te SC faktiski visstulbākajā veidā šauj sev kājā un demonstrē, ka negrib piedalīties politiskajā dzīvē kopā ar pārējām Latvijas partijām.

 

Visas šīs partijas pozīcijas attiecībā uz ārpolitiskiem jautājumos principā 1:1 dublē oficiālās Krievijas pozīciju. Vismuļķīgākajos gadījumos – attiecībā uz Bolotnaja lietām, attiecībā uz Gruziju 2008.gadā, attiecībā uz NATO utt. Es ļoti nopietni uzdotu jautājumu – vai SC tiešām grib nonākt šajā koalīcijā? Ja grib, tad vajadzētu padomāt, ko dara. Labi, viņi varbūt gribētu kaut kādas plašākas tiesības krievu valodai, ko lielākā daļa neļautu, gribētu vieglāku naturalizāciju…

 

Bet – kas mani mulsina saistībā ar šīs partijas darbību Latvijas politikā, ir nostāja, kā lai saka, ārpolitiskos jautājumos. Nosauciet kaut vienu lietu, kur SC politika vairāk vai mazāk maigā un civilizētā formā nedublētu oficiālās Krievijas politiku. Man liekas, tas ir stulbums. Savā galvā katrs var domāt, ko grib, bet, ja grib spēlēties vienā smilšu kastē ar tiem, kas lietas redz radikāli savādāk, varbūt tā rīkoties nevajadzētu. Kononovs, lūk, varonis, nepatiesi apsūdzēts utt. Tas vēlreiz liek uzdot jautājumu, vai viņi tiešām grib nonākt koalīcijā. Ja gribētu, tad taču tā neuzvestos.

Vārds: