Olga

Foto: LETA. SIA „Primekss” valdes priekšsēdētājs Jānis Ošlejs.

Uzņēmējs Jānis Ošlejs ar savu skatījumu par ekonomikas norisēm publiskajā telpā uzstājas regulāri. Viņā ieklausās gan uzņēmēji, gan politiķi, vieni tam piekrīt, citi asi kritizē. Savu viedokli viņš pauž, to izsmeļoši pamatojot ar precīziem argumentiem, un nav šaubu, ka viņš zina, ko saka – 20 uzņēmējdarbībā pavadītajos gados pieredzēts gana daudz, bet SIA „Primekss” kļuvis par Latvijas jaunlaiku rūpniecības veiksmes stāstu.

Ne katrs zina, ka ceļš uz panākumiem nav bijis rozēm kaisīts, tomēr paveiktais ir tā vērts, lai tieši J.Ošlejs kļūtu par vienu no pirmajiem intervējamajiem portālā KRUSTTEVS.COM.

 

No veiksmes un problēmu stāsta līdz „PrimeComposite”

 

- Kādi bija „Primekss” pirmsākumi un kādēļ izvēle krita tieši uz betonu?

 

„Primekss” darbība sākās 1997.gadā, kad pamanījām, ka pārtikas ražošanas uzņēmumos ir sliktas grīdas. Sākām klāt uz grīdām izturīgus, milimetru biezus bezšuvju epoksīda klājumus, ko iegādājāmies Somijā. Fantastisks bizness bija piecus vai sešus mēnešus, tad klājumi sāka lupt nost. Sākām pētīt, kas par problēmu, un secinājām – daļēji pie tā vainojams pārāk vājš betons, tāpēc sākām liet betona grīdas paši.

Betons ir izturīgs spiedē, var būvēt debesskrāpi jūdzes augstumā, bet, tikko to noliek plakaniski, tas pārlūzt – ja izejat ārā, tad redzat, ka betona ietve ir salūzusi plaisās. To saturēšanai parasti betonā ievieto tērauda stieņu sietu. Mums paveicās, jo, sākot betona biznesu, uzdūrāmies toreiz jaunai tehnoloģijai – stieņu sieta vietā ielikt daudzas mazas tērauda šķiedriņas. Tas atļāva būvēt labākas grīdas, un „Primekss” ar sparu ķērās pie šīs inovācijas izplatīšanas – no sākuma Baltijā, bet no 2004. gada – arī Skandināvijā.

- Kur šī tehnoloģija izstrādāta?

 

Tehnoloģijas autors ir no Beļģijas. Lai arī, salīdzinot ar Skandināvijā tolaik veidotajām grīdām, „Primekss” veidoja daudz inovatīvākas un labākas, tomēr drīz pamanījām arī vairākas problēmas beļģu tehnoloģijā. Tās risinot, 2002.gadā izgatavojām pēc savas tehnoloģijas eksperimentālo grīdu, sākām sadarbību ar zinātniekiem un, bāzējoties uz jau izmantoto beļģu tehnoloģiju, izstrādājām jaunu – „PrimeComposite”. 2008.gadā sākām tās pārdot un būvēt Somijā un citviet Skandināvijā.

Bet... 2008.gadā iestājās krīze, un mēs vairs nemaz nebijām veiksmes, bet gan finanšu problēmu stāsts.. Ļoti strauji saruka apgrozījums, Baltijas valstis, kas veidoja vairāk nekā pusi no mūsu tolaik 15 miljonu latu apgrozījuma, pazuda vispār, un, lai visu padarītu vēl krāšņāku, bankrotēja vairāki lielie Latvijas būvuzņēmumi. Tā kā mums ir tipiski strādāt pie lieliem projektiem, arī mūsu klientu neapmaksātie rēķini bija milzīgi, un tā viens un divi zaudējām miljonu latu.

Bijām reizē pasaules virsotnē un dziļākajā bedrē – ar pasaules labāko tehnoloģiju un labiem klientiem Skandināvijā un vienlaikus pilnīgu „bankrotu” Baltijā. Apgrozījums mazs, milzīgi parādi, jo, ja mums nesamaksā, arī mēs automātiski paliekam parādā. Nespējām laikā nomaksāt rēķinus, vārdu sakot, katastrofa. Taču zinājām, ka esam izstrādājuši pasaulē labāko betona tehnoloģiju. Lai atrisinātu naudas trūkumu un iegūtu naudu attīstībai, „Primekss” piesaistīja riska kapitāla investora „BaltCap” finansējumu. Gada laikā nu esam trīskāršojuši apgrozījumu un tikuši pie labas peļņas.

Taču sākumā jau viss tik gludi negāja: Skandināvijā atnāk latvieši un saka – jums bija jābūvē 20 cm bieza grīda, tagad, izmantojot mūsu tehnoloģiju, drīkstat būvēt 10 cm, un grīda stāvēs! Klients noklausās un neticīgi saka – nu, jā, jā.....

- Tātad bija skepse, jo to sacīja latvieši?

 

Toreiz mums teica, ka, atvainojiet, tā nekad nav darīts, Somijā tā nebūvē! Nu ja, šī ir jauna tehnoloģija, protams, nebūvē. Pagāja laiks, kamēr pārvarējām skepsi, tomēr domāju, ka lielāka skepse bija nevis par to, ka mēs esam latvieši, bet par to, ka ir jauna tehnoloģija. Turklāt latvieši klientam šķiet problēma tikai tad, ja viņš nestrādā ar tiem kopā. Ieraugot mūsu foršos pārdevējus, kompetentos inženierus un kārtīgos strādniekus, skepse izzūd, turklāt drīz vien klienti redzēja, ka tehnoloģija atrisina daudzas praktiskas problēmas, un pēc gada, diviem, trim, ieraugot, cik kvalitatīvi jaunā grīda joprojām stāv, arvien vairāk klientu pasūtīja tikai „PrimeComposite”. Var teikt, ka mēs pieeju betonam nomainījām pilnībā, no jauna atklājot Senās Romas prasmes.

Betonu izgudroja Senajā Romā. Kad impērija sabruka, zināšanas par betona veidošanu aizmirsa, līdz no jauna tās atklāja tikai 18. – 19.gs. Vitrūvijs (Vitruvius), Senās Romas inženieris un Leonardo da Vinči zināšanu un iedvesmas avots, savā grāmatā „De Architectura” apraksta „Opus Caementicum”, seno laiku betona tehnoloģiju. Tolaik inženieri bija izstrādājuši metodes, kas atļāva radīt betonu bez plaisām, jo tad tas ir ilgmūžīgs. Daudzi Senās Romas akvadukti joprojām dzen ūdeni uz Romu, bet, ja paskatāmies uz mūsu viaduktiem, tie tiek jaukti nost un būvēti no jauna ik pēc dažiem desmitiem gadu. Kāpēc? Jo tiem ir plaisas, caur kurām sūcas ūdens, kas izskalo cementa akmeni, un - ar laiku tilta vairs nav.

Kāpēc mūsdienu betons ir sliktāks? Jo betonu no jauna neatklāja Vitrūvija veidā, bet gan savādāk. Ieraugot, ka betons plaisā, kādam 19.gs. franču dārzniekam, kuram plaisāja betona puķupodi, ienāca prātā, ka jāliek betonā metāla stieņi, kas novērš betona sadrupšanu. Mums nav jādomā par plaisāšanu, kā Vitrūvijam, varam būvēt plaisājušu betonu un sadrāķelēt kopā ar tēraudu.

Tomēr problēmas, ko rada plaisas, mitruma sūkšanās, betona sairšana, paliek. Mēs „Primeksā” ejam atpakaļ uz Vitrūvija pieeju. Mūsu pamata nostādne ir tāda pati, kā senajiem romiešiem – mēģinām panākt bezplaisu betonu, nevis pielikt kruķus plaisājošam. Klientiem tas patīk, jo visi ar plaisām ir nomocījušies. 90% mūsu projektu ir izcili, pilnīgi bez plaisām, atlikušajos to ir ļoti maz. Nu jau Zviedrijā un Norvēģijā 60 – 70% lielo industriālo būvju tiek būvētas pēc mūsu tehnoloģijas, ieskaitot IKEA veikalus, traktoru ražotāja „John Deere” ēkas, „Prisma” veikalu milzīgo jauno loģistikas centru Somijā un daudzas citas būves.

Mums ir labi panākumi Baltijas un Skandināvijas valstīs, sākam darbus Apvienotajā Karalistē, nesen mūs paaicināja uz Tuvajiem Austrumiem, Izraēlu, kur kopš pērnā novembra esam jau īstenojuši piecus projektus. Viss notiek sekmīgi un ātrā tempā. Interese par tehnoloģiju ir no visas pasaules, mūsu lielākā problēma ir – cik ātri mēs varam paspēt izplesties, tā kā dažiem klientiem nākas atteikt.

Amerikā, pasaules lielākās betona tehnoloģiju izstādes „World of Concrete” par „PrimeComposite” tikko kā saņēmām balvu par inovatīvāko produktu, tāpat arī dažus gadus atpakaļ LIAA balvu par Inovatīvāko produktu. Domāju, viņiem patika gan bezplaisu pieeja, gan tas, ka betons ir videi draudzīgs, jo liekam plānāku kārtu, līdz ar to vajag mazāk cementa un taupām CO2 izmešus.

- Tātad „Primeksa” noieta tirgus ir arī Amerika?

 

Amerikā vēl īsti neesam sākuši, tagad gan bieži uz turieni braukāju, un esmu pārliecināts, ka drīz tur arī būsim, tas ir tikai laika jautājums.

- Šī tehnoloģija faktiski ir jūsu know-how? Vai vienīgais?

Nebūt nē, betona jomā mēs nepārtraukti turpinām izpēti, sadarbojamies ar RTU, Polimēru Mehānikas institūtu, zinātniekiem no Beļģijas un ASV, process turpinās.

Devalvācija – veids, kā lētāk pārlaist krīzi

- Jūs savulaik stingri iestājāties par lata devalvāciju. Kādēļ?

Ja valsts nonāk krīzē un devalvē latu, rodas nesalīdzināmi mazāks bezdarbs un daudz spēcīgāk attīstās rūpniecības sektors.

- Kas to veicina?

 

Rūpniekiem palielinās peļņa, par katru ārzemēs iegūto valūtas vienību saņemot vairāk latu. Tādējādi pieaug iespējas investīcijām, kas rada eksporta darba vietas. Valdībai nav jāsamazina budžeta tēriņi, tāpēc iespējamas strukturālās reformas: samazinot valsts ierēdņu skaitu, iespējams palielināt investīcijas zinātnē un ceļos, radot jaunas darba vietas. Tagad esam tikai nogriezuši.

Skaitļi rāda, ka man bijusi absolūta taisnība, iestājoties par devalvāciju, jo redzu, ka Latvija piedzīvojusi rekordizmēra krīzi, kādas valstis nemēdz piedzīvot. Tas noticis, neskatoties uz to, ka esam ES dalībvalsts ar apmācītu darbaspēku, lielajiem tirgiem blakus, labu izglītības sistēmu, nesalīdzināmi labākā situācijā nekā Āfrikas valstis, mazāku korupciju, daudzējādā ziņā labākā stāvoklī...

Tomēr esam piedzīvojuši pasaules rekordkritumu... Tie ir objektīvi rādītāji, kas liecina, ka man bija pilnīga taisnība. Nebiju jau viens, domāju, katrs ekonomikas eksperts ārpus Latvijas ieteica to pašu.

Mēs to stūrgalvīgi neizdarījām un diemžēl piedzīvojām rekordlielu bezdarbu, un, par ko esmu brīdinājis visu laiku, radījām ļoti lielu cilvēku skaitu, kuri nespēj norēķināties ar bankām. Sekojoši arī tām rodas lielas grūtības, tā radot stagnāciju ekonomikā. Šogad Latvijā plāno 1 – 2% izaugsmi, pasaulē vidēji tā aizvien būs ap 4,5%. Tātad mēs turpinām atpalikt no vidējā pasaules līmeņa. Tāpēc esmu neapmierināts ar valdības izvēlēto kursu un domāju, ka vajadzēja rīkoties tā, kā es ieteicu.

- Kā vērtējat pārmetumus, ka aiz šādas pozīcijas Ošlejs tikai lobē savtīgas intereses, jo „Primekss” ievērojamu daļu produkcijas eksportē?

Nenoliedzu, ka lata devalvācijas gadījumā man būtu labāk. Taču mana pamatproblēma nebija nepareizs valūtas kurss, bet gan tas, ka „uz mani” nobankrotēja daudzi kolēģi.

Protams, es piekrītu, ka būtu ieguvējs arī no kursa maiņas. Bet es lobēju ne tikai savas, bet arī visu to cilvēku intereses, kuri nebūtu palikuši bez darba. Mani kā uzņēmēju uztrauc ne tikai tas, cik ienāktu latu par katru eksportā iegūto eiro, bet arī tas, ka no Latvijas tirgus brauc projām cilvēki – kam es pārdošu savas betona grīdas? No 200 tūkstošiem aizbraukušo varbūt tūkstotis pasūtītu grīdas, un tas būtu bijis mans ienākums. Bez šaubām, man ir savtīgas intereses. Tomēr esmu pieredzējis uzņēmējs un vienmēr atradīšu tirgus un ieņēmumus citur. Man vienkārši ļoti sāp sirds par tukšajiem namiem un cilvēku salauztajiem likteņiem.

Pie izvēlētās sistēmas zaudētāji ir visi, jo, salīdzinot ar SVF aprēķiniem, kā Latvijai būtu veicies devalvācijas gadījumā, ienākumu – neiegūtās peļņas un nesaņemto algu starpība ir divi miljardi latu mazāk ik gadu! Protams, tajā ir arī neliels mans zaudētais ienākums.

- Tātad SVF uzstāja uz devalvāciju...

Pilnīgi viennozīmīgi. Par to SVF rakstīja savās atskaitēs un, kā [Valdis] Dombrovskis un [Anderss] Oslunds raksta savā grāmatā, fonds atteicās aizdot naudu, kamēr netiks devalvēts lats. SVF salauza Eiropas Komisija, kas aizmuguriski pārskaitīja Latvijai naudu, nevēloties rādīt sliktu devalvācijas piemēru Grieķijai un tādējādi padarot SVF pretestību bezjēdzīgu.

- Bet, no otras puses, ja ir mājsaimniecība X, kurai mēneša budžets ir 700 latu, hipotekārais kredīts ap 100 000 eiro – banka taču ar visu devalvāciju šo ģimeni tāpat „pastumtu zem ūdens” un atstātu bez mājām!

Divas lietas. Jau šobrīd šī ģimene ar vēl trešo daļu kredītņēmēju ir „zem ūdens”. Tas nav normāls rādītājs. Trešā daļa kredītņēmēju nonākusi problēmās – tā ir ārkārtīgi neveiksmīga, slikta monetārā sistēma. Otrkārt, mana pamatdoma ir, ka sekmīga ekonomika ir, pirmkārt, tāda, kurā ir sekmīgi banku klienti, jo tad viņi ar kredītiestādēm var norēķināties, un bankām ir nauda, ko tās aizdod tālāk.

Ja mēs devalvējam ārēji vai iekšēji, mēs nonākam pie nesekmīgiem banku klientiem. Ja devalvējam iekšēji, kā tagad, gada laikā panākam, ka 33% nenorēķinās [ar bankām], ja mainām valūtas kursu – to pašu panākam trīs nedēļu laikā. Gads vai trīs nedēļas, rezultāts – viens un tas pats, cilvēki nespēj norēķināties, bankas ir sarežģītā situācijā, ekonomika apstājas. Tāpēc mans ieteikums jau kopš krīzes sākuma bija pārvērst eiro kredītus latos un tad devalvēt.

- Vai bankas tam piekristu?

Protams!

- Bet tie automātiski ir zaudējumi!

Jā, bet bankas muļķīgi izdarīja, ka nepiekrita. Domāju, tagad tās redz, ka zaudējumi ir tādi paši, bankas ir iestigušas purvā, kur tām jācīnās ar kredītņēmējiem, kuri nespēj atdot naudu, līdz ar to nav pienācīgu ienākumu, un bankas pārvērtušās par parādu piedziņas kantoriem, nevis progresa attīstītājiem. Latvija iztērēja miljardiem latu krīzes risināšanai un ieguva stagnējošu ekonomiku, kas vēl arvien ir par 17 procentiem mazāka par pirmskrīzes laiku.

Saprātīgs veids, kā iztērēt šos miljardus, lai būtu bijis labums visiem, bija kompensēt bankām pusi no zaudējumiem, kas rastos pie kredītu konvertācijas uz latiem. Bankas bija aizdevušas nepilnus 17 miljardus eiro, un pie 40% devalvācijas banku zaudējumi būtu septiņi miljardi eiro. Ja mēs 3,5 miljardus atdotu bankām atpakaļ, kompensējot ar Latvijas valsts parādzīmēm un tikpat liktu uzņemties pašām bankām, palūdzot Zviedrijas centrālo banku par sliktu uzraudzību arī atbalstīt bankas ar miljardu, mēs būtu ieguvuši cilvēkus, kuri spēj norēķināties ar bankām, iegūtu bankas, kurām ir labi klienti un daudz naudas kasē, līdz ar to tās būtu uz progresu vērstas iestādes, nevis parādu piedzinēji, kas vērsti tikai uz kaut kādu netīrumu saslaucīšanu...

Mēs iegūtu bankas, kurās ir pietiekami daudz skaidras naudas, 3,5 miljardi eiro, nevis kā tagad, kad šādā apmērā tām ir apšaubāmas vērtības ķīlas ar centra namiem, kas lēnām brūk... Un mēs iegūtu tautsaimniecību, kas būtu ar fundamentāli pareiziem cenu līmeņiem. Domāju, ka šis plāns bija precīzs un pareizs, un bankas fundamentāli kļūdījās, neatbalstot šo manu iniciatīvu. Droši vien, ka tās tagad to nožēlo... Turklāt izdevīgums būtu arī man kā betonētājam, jo cilvēki varētu paņemt kredītus un nopirkt grīdas.

- Saprotams, ka bankas ir līdzvainīgas notikušajā, taču zaudējumus vēlas kompensēt savādāk – vieniem gatavas atņemt dzīvokli un vēl atstāt uz mūžu ar parādiem, citus „aizsūtīt” uz Angliju, lai naudu kredīta atdošanai pelna tur...

Manuprāt, bankās neviens nedomāja, ka krīze būs tik liela, kaut arī daudzi, tajā skaitā es, brīdināja, ka mēs varētu sasniegt Argentīnas vai Lielās Depresijas krituma apmērus, kas arī notika. Bankām bija jāsaprot – ja tik ļoti „nokrīt” ekonomika, tām būs nopietnas problēmas. Tas ir tas, ko bankas neaprēķināja.

- Ja Jums šodien prasītu padomu – devalvēt latu vai nē, ko Jūs atbildētu?

Mani uztrauc, ka mēs aizvien stagnējam. Bezdarbs samazinās, ja ekonomika aug vismaz par 3,5% gadā. Zem šī rādītāja darba vietu skaits krītas vai nemainās. Mēs, piemēram, redzam, ka pērn Latvijā bija relatīvi labs izaugsmes ātrums, četri procenti, un nedaudz auga arī darbavietu skaits. Bet kopš augusta darba vietu skaits katru mēnesi atkal krītas. Domāju, ka tas turpinās kristies – ja izaugsmes ātrums ir viens vai divi procenti gadā, darbavietu skaits nevar pieaugt.

 

Jautājums – vai mēs kā nācija samierināsimies ar stāvokli, ka mums pastāvīgi ir par 150 tūkstošiem mazāk darbavietu nekā bija pirms krīzes? Manuprāt, tas nav normāli. Ja nevar saredzēt veidu un metodi, kā palielinām atpakaļ darbavietu skaitu, tad mēs ieraudzīsim, ka šie 150 tūkstoši cilvēku uzsāks pastāvīgu dzīvi Zviedrijā. Vai tas ir mums izdevīgi? Ja tā notiks, tas ir milzīgs zaudējums.

Katrs, kurš aizbrauc no Latvijas, ir zaudēts kapitālieguldījums. Es varu apliecināt, ka izaudzināt bērnu ir ļoti dārgi – autiņi, izglītība, apģērbs utt., milzīgi sabiedriskie un privātie izdevumi. Un, kad bērns visu šo investīciju ir saņēmis, mēs viņu aizsūtām prom, viņš pelna citur! Tādējādi mēs ne tikai neatgūstam investīcijas, arī peļņu saņem citi, nemaz nerunājot par zaudējumu mūsu tautai un kultūrai! Mums jāatrod metodes, kā palielināt nodarbinātību vismaz normālā līmenī. Šobrīd iztrūkst apmēram 150 tūkstoši darbavietu, kas zaudētas pēc „treknajiem gadiem”.

Kamēr neredzu, kā ar esošo politiku atjaunot šīs darbavietas, es tai nevaru piekrist. Līdz ar to turpinu iestāties par to, ka jāstimulē ekonomika, jāpārveido tās struktūra, īpaši tādā veidā, lai tiktu attīstīta rūpnieciskā ražošana, jo tikai tā spēj nodrošināt darbavietas vislielākajā skaitā. Neredzu, kā ar šo valsts budžetu, kurā nav iespējas nekādām valsts investīcijām, to panākt. Savukārt devalvācija dod šīs iespējas, plus ļauj sākt risināt kredītņēmēju problēmas... Devalvācijas jēga nav tikai samazināt lata kursu pret ārvalstu valūtām, jēga ir tajā, ka tādā gadījumā var tērēt vairāk naudas valsts un privātajām investīcijām.

Šobrīd to nevaram, jo mums ir augsta tieksme patērēt importa preces. Piemēram, kopš pagājušā gada vidus imports arvien straujāk pārsniedzis eksportu un nu jau disbalansa apmērs ir bīstami liels. Tas ir ļoti bīstami, īpaši tāpēc, ka gatavojamies iestāties eiro zonā. Visas tās eiro zonas valstis, kurām imports pārsniedza eksportu, šobrīd ir bankrotējušas. Savukārt tās, kam eksports pārsniedza importu, šobrīd dzīvo labi. Esam ne tikai neveiksmīgi ar šo politisko kursu, mani ļoti uztrauc mūsu nepareizā ārējās tirdzniecības taktika, iestājoties eiro zonā.

- Tātad, ja vien rītdien kāds to ierosinātu, joprojām esat par devalvāciju?

Jā.

Pret Latviju kā finanšu centru

- Kas Latvijai ES ir vairāk – iespēju avots vai slogs?

Es domāju, ka iespēju avots, ja to izmanto pareizi, pretējā gadījumā gan – slogs.

- Kā to izmanto Latvija?

Viduvēji. ES sniedz tik daudz iespēju, mums ir pieeja milzīgam tirgum, eirofondiem, mums ir prestižs kā ES dalībvalstij. Mēs varētu veidot sistēmu, kurā gūstam peļņu no eksporta uz ES valstīm, ļoti lielu peļņu. Bet tas būtu tādā gadījumā, ja Latvijā ražot būtu ļoti izdevīgi. Savukārt, ja izveidojam sistēmu, kurā izdevīgi ir importēt, mēs daudz zaudējam, uz mūsu rēķina pelna, piemēram, vācieši, kuri sūta šurp savus ražojumus, bet mēs tikai pērkam. Tad mēs ES viegli iegūstam kā slogu, un šobrīd tā ir slogs, jo imports pārsniedz eksportu, taču tā ir mūsu atbildība. Esmu liels ES piekritējs, man tā liekas laba organizācija, bet mums tajā jāiekārtojas pareizi, ko šobrīd vēl neesam izdarījuši.

- Kā vērtējat iespēju, ka Latvija varētu darboties pēc Šveices modeļa – kā finanšu citadele un neatkarīgi no ES?

Esmu kategoriski pret to, ka Latvija varētu būt finanšu centrs. Ja paskatāmies uz valstīm, kas ārpus Šveices mēģinājušas kļūt par finanšu centriem, lielākoties tas beidzās bēdīgi. Problēma ir tajā, ka nepieciešama ārkārtīgi liela prasme, lai spētu uzbūvēt gan finanšu centru, gan nodrošināt rūpniecības darbību. Izveidojot finanšu centru, ienāk ļoti daudz naudas, kas rada inflāciju – „burbuli”, kas iznīcina rūpnieku konkurētspēju.

Līdz ar to ieguvums būtu tāds, ka ir finanšu centrs, bet nav rūpniecības; būtu kādi 5000 cilvēku, kuri strādātu kaut kādā Latvijas „sitijā”, būtu sabūvētas kādas piecas bankas, kas apkalpo ārzemniekus, kuri mēģina blēdīties, šie 5000 cilvēku nopelnītu ļoti labi, viņiem apkārt tiktu izveidots kalpu „burbulis”...

Bet pārējie 995 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, kuri būtu ieguvuši no kvalitatīvas rūpniecības ekonomikas, būtu zaudētāji, jo viņi nedzīvotu šajā „burbulī”, tajā pat laikā rūpniecība būtu izpostīta, jo ir pārāk augstas cenas. Otrs – šie finanšu „burbuļi” ir kļuvuši nestabili. Agrāk Šveicē klients ielika zeltu, ko neizņēma gadiem, tagad, ņemot vērā elektronisko pārskaitījumu iespējas – šodien nauda tur ir, rīt tās vairs nav, parīt arī nē.

Agrāk Šveice ieguva ar to, ka ļāva veidot anonīmus kontus, lai klienti varētu izvairīties no nodokļiem, noslēpt krāpnieciski iegūtu naudu. Nezinu, cik ilgi tas turpināsies, jo jau šobrīd ASV piespiež Šveici atklāt kontu turētāju vārdus, padarot bezjēdzīgu ideju par naudas glabāšanu šajā valstī. Cik zinu, Šveice ir nodevusi Federālajam izmeklēšanas birojam disku ar klientu sarakstu, un tas ir tikai laika jautājums, līdz tā nodos arī paroli diska atvēršanai un šo datu nolasīšanai. Domāju, mūsdienu pasaulē globālā kustība būtu pret finanšu centru izveidi un par to, ka naudai jābūt caurspīdīgai.

 

Nemaz nerunāsim par to, ka mēs vēlamies izveidot 5000 darbavietu morāli šaubīgā nozarē, kas nedrīkst būt mērķis. Kas ir morāli šaubīgs, agri vai vēlu beidzas slikti, par to esmu pilnīgi pārliecināts.

 

Kāda ir J.Ošleja saistība ar politisko apvienību „Vienotība”, vai politiķi mēdz ieklausīties uzņēmēju padomos, kādēļ „Primekss” nepiedalās valsts iepirkumos, vai eiro ieviešana Latvijai varētu nozīmēt arī Spānijas un Portugāles scenāriju?

 

Par to jau tuvākajās dienās lasiet intervijas II daļā.

Vārds: