Olga

Foto: LETA. SIA „Primekss” valdes priekšsēdētājs Jānis Ošlejs.

Turpinājums KRUSTTEVS.COM intervijai ar uzņēmēju, SIA „Primekss” valdes priekšsēdētāju Jāni Ošleju.

Biznesā var iztikt bez politikas

- Kāda ir Jūsu saistība ar „Vienotību”?

Visādā ziņā pirmkārt es esmu uzņēmējs un pastāvīgi darbojos uzņēmējdarbībā, un man nav arī plānu iesaistīties aktīvajā politikā. „Vienotībā” un pirms tam „Sabiedrībā citai politikai” bija cilvēki, kas domāja pareizi, un es viņiem aizvien palīdzu ar savu viedokli, izsakot savas domas. Cita lieta – vai šo viedokli uzklausa un ko no tā izmanto.

 

- Politiķi padomus prasa regulāri?

Relatīvi regulāri.

 

- Ieklausās arī?

 

(smejas) Dažreiz ieklausās. Tādās sarežģītākās lietās, piemēram, saistībā ar to pašu devalvācijas jautājumu, es nebiju spējīgs izdarīt neko, un tas kurss ir aizgājis nepareizā virzienā. Bet ir lietas, par kurām vismaz pavērusies plašāka diskusija. Cīnos pret Finanšu disciplīnas likuma sākotnējo variantu, man šķiet, ka jaunais variants ir labāks. Cīnos par to, lai izveidotu valsts Attīstības banku, kas ir svarīgi. Nekas praktisks vēl šajā jomā nav noticis, bet ceru, ka eventuāli tā tiks izveidota.

 

Cīnos par finansējuma izsniegšanu zinātnei saprātīgākā veidā, kā mērķaizdevumu. Paši esam saņēmuši finansējumu, lai veidotu sadarbību ar beļģu zinātniekiem. Cīnos arī par izmaiņām skolu programmās, lai lielāku uzsvaru liktu uz prasmi attīstīt domāšanu, mazāku – uz informācijas iekalšanu. Mūsdienās informācija ir tik viegli pieejama, ka būtu jāsamazina tā programmas daļa, kurā māca konkrētas zināšanas, no kurām šodien daudz kas ir novecojis – logaritmi, integrāļi, tās ir jau nevajadzīgas darbības, ko veica, kad vēl nebija izgudrotas skaitļojamās mašīnas.

 

Šādas lietas jāņem nost, toties jāveicina domāšana, un arī manis atbalstītā organizācija „Radošuma pils” mēģina ieviest radošo domāšanu skolās.

 

- Vai biznesā iespējams veiksmīgi darboties un attīstīties, nesadarbojoties ar politiķiem, politiskajām partijām, tām neziedojot?

Jā, šeit, Latvijā, noteikti. Es ar savu uzņēmumu nepiedalos valsts konkursos; ja piedalos, tad tikai kā otrās kārtas apakšuzņēmējs. Jebkurā gadījumā pie mums, domāju, ekonomiskā sistēma kopumā ir iekārtota pietiekami labi, nekādas vainas.

- Kas ir tie apsvērumi, kuru dēļ nepiedalāties valsts iepirkumos?

Esmu dzirdējis dažādas baumas, un vienkārši negribas ķēpāties, iet konkursā un zaudēt kādu citu, nepamatotu iemeslu dēļ. Pietiek, ar ko sevi nodarbināt tajā biznesā, kurā strādāju, lai vēl iedziļinātos sarežģītākās problēmās. Redzu, kā lēmumi tiek pārsūdzēti, menedžeri pārvēršas par juristiem, un man tas nešķiet saistoši.

Latvijas ekonomikas „stiprais bicepss” – rūpniecība

- Atgriežoties pie jautājuma par krīzi – Latvijā tika izvēlēta visai smaga pieeja, visu nogriezt, samazināt, likvidēt. Vai, jūsuprāt, tobrīd pastāvēja cita alternatīva?

Pastāvēja divas iespējas – devalvēt latu un negriezt valsts budžetu vai arī nedevalvēt latu un griezt. Pirmajā gadījumā saglabājas darbavietas valsts un privātajā sektorā, otrajā gadījumā tās tiek iznīcinātas. Tātad izvēles iespējas ir – vai nu spēcīga valūta vai darbavietas.

- Ko iegūtu valsts, palielinot neapliekamo minimumu līdz Ls 300?

Galvenais ieguvums būtu krass nodokļu nemaksāšanas samazinājums. Patlaban visvairāk nodokļu nemaksāšana notiek, slēpjot algas, taču, palielinot minimumu, iespēja un nepieciešamība krāpties tiktu samazināta. Tiesa, būtu jāpalielina nekustamā īpašuma nodoklis un arī automobiļu nodoklis, lai kompensētu nodokļu ieņēmumu zaudējumus.

Domāju, ka nosacīti ir divu veidu uzņēmumi – tādi, kuros ir daži vadošie darbinieki un daudz strādnieku, kā rūpniecības uzņēmumi, kas arī būtu jāattīsta. Otrs tips – uzņēmumi, kuros ir tikai vadošie darbinieki, kā nekustamā īpašuma kompānijas, kurās strādā gandrīz tikai mākleri, menedžeri utt.

 

Nepieciešams panākt, lai būtu vairāk ražojošo uzņēmumu, un neapliekamais minimums jāpaaugstina tiem, kuri saņem zemākās algas. Tieši viņiem tad samazinātos nodokļu slogs, bet mēs veicinātu to uzņēmumu attīstību, kas mums nepieciešami eksportam.

Trešais svarīgais ieguvums būtu lielāks izlīdzinājums ienākumos. Latvija ir pārāk nevienlīdzīga, un tas ir morāli slikti – protams, tiem, kas strādā labāk, ir jāsaņem vairāk, bet ne tā, ka dažiem ir viss, bet pārējiem nabadzība. Pētījumi, kā to parāda ļoti interesantā nesen latviski iznākusī grāmatā „Līmeņrādis”, saka – ja ienākumu nevienlīdzība ir pārāk liela, gan nabadzīgie, gan bagātie cieš no stresa un sekojoši slimībām, sabiedrība kļūst mazāk spējīga radīt un tas noved pie nabadzības un slimošanas.

 

Treškārt, nabadzīgajiem nav naudas patēriņam, tāpēc drīz vien bagāto uzņēmēju ienākumi arī krītas. Mēs visi esam saistīti kopā, gan uzņēmēji, gan patērētāji. Šobrīd Latvijā tiek domāts tikai par uzņēmēju interesēm, un no tā zaudē gan uzņēmēji, gan vienkāršie cilvēki.

- Ko vēl bez ražošanas varam dēvēt par Latvijas stiprajām pusēm?

 

Stiprās puses ir arī tās, ko paši radām. Bicepss ir stiprāks, ja tiek trenēts vairāk. Ekonomikas ministram [Danielam] Pavļutam Hārvardas universitātē galvenais skolotājs bija profesors Dani Rodriks – ekonomists, kurš ļoti skaidri parādījis, ka tikai tās valstis, kurās attīstās uz eksportu virzīta rūpniecība, dzīves līmeņa ziņā noķer bagātās valstis.

 

Kas attīsta pakalpojumu sektoru, ostas, nekur nenonāk; attīstība ir, bet ne „noķeroša”. Jautājums nav par stiprajām pusēm, bet gan – kuru muskuli mums vajag? Uzskatu, ka mums vajag rūpniecības muskuli. Jāizdara viss, lai panāktu strauju rūpniecības attīstību, un ar to domāju ne tikai virpošanu, metālapstrādi, bet arī interneta mājas lapas, kā [J.Ošleja īpašumā esošā vietne] molport.com vai iPhone aplikācijas, kur vienuviet koncentrēta iespēja ar nelielu cilvēku skaitu apkalpot ļoti daudz darījumu, vienam cilvēkam radot lielu vērtību. Tajā pat laikā lauku viesnīca nav rūpniecība, tur, jo vairāk stundu katrs cilvēks pavada, jo mazāka ir pievienotā vērtība, turklāt nav arī iespējama mērogošana.

 

- Tad sanāk, ka, piemēram, tranzīta nozīme ir pārspīlēta?

 

Tranzīts nav slikts, tas ir reāls bizness, kas šeit un tagad ienes reālu naudu. Bet ar to nevarēsim palikt tik bagāti, lai dzīves līmeņa ziņā noķertu rietumu valstis, jo tranzīta apjoms ir galīgs. Krievija mēģinās visu pārcelt uz savām ostām; tranzīta nozarē ir asa konkurence, tur nav pievienotās vērtības, iespēja iegūt papildu naudu ir ierobežota.

Lai nākotnē tranzīts būtu efektīvāks, būtu nepieciešams uzlabot sliežu stāvokli, automatizēt darbību un - atlaist cilvēkus. Tāpēc tranzīts – tas ir labi, bet šajā jomā nekad neizveidosim trūkstošos 150 tūkstošus darbavietu.

Bet ko tranzīts dod – caur šejieni virzās preces, veidojas loģistiski izdevīgs centrs dažādām montāžas rūpnīcām, un tur gan ir nauda iekšā! Tranzīts faktiski ir kā instruments, infrastruktūra rūpniecības attīstībai. Tranzītā darbavietu skaits ir ierobežots, un līdzās jābūvē rūpniecības uzņēmumi, kuros darbavietu skaits ir bezgalīgs.

- Cik pamatots ir uzskats, ka Latvijā neko neprotam saražot ar zemu pašizmaksu, kā dēļ mūs izkonkurē gan lietuvieši, gan poļi, gan vācieši?

 

Tā nav mūsu neprasme. Tehnoloģijas pieejamas visiem vienādas. Piemēram, siltināšanas programmā daudz tiek izmantoti poļu logi, ko ražo pēc identiskas tehnoloģijas, kā Latvijā. Šeit ražošana izmaksā dārgāk, jo mums ir pārāk augsts valūtas kurss, ja salīdzinām ar Polijas devalvēto zlotu. Līdz ar to viņiem pašizmaksa ir zemāka.

- Tātad lielākais bubulis ir mūsu valūtas kurss?

Manuprāt, jā. Turklāt pie augsta kursa mums ir pārāk liela tieksme patērēt importa preces.

 

Pa dienvideiropiešu takām?

 

- Vai joprojām paliekat pie tā, ka Latvijai nav vajadzīgs eiro?

 

Noteikti. Redzu, ka eirozonā nesekmīgas bijušas pilnīgi visas valstis, kurām bijis ārējās tirdzniecības deficīts – Spānija, Itālija, Portugāle, Grieķija un Īrija. Latvijai arī ir šāds deficīts, un gribu zināt, kas mūs atšķirs no minētajām valstīm. Manuprāt – nekas.

 

Gribu zināt, kā plānojam būt sekmīgi ES, ja ejam precīzi tādu pašu kursu, kā savulaik Portugāle. Pirms pievienošanās eirozonai Portugālē vai Spānijā pamatdoma bija – atrašanās stabilā zonā ar pieejamiem lētiem kredītresursiem, vācieši pirks villas, brauks un tur dzīvos, tā iepludinot naudu ekonomikā un to attīstot.

 

Mūsu pamattēzes saistībā ar eirozonu ir – ļoti lētu kredītu pieejamība, stabila valūtas sistēma, krievi brauks un masveidā pirks villas Jūrmalā, tā iepludinot naudu ekonomikā un to attīstot. Gribu zināt – ar ko atšķiramies no spāņiem pirms desmit gadiem? Ne ar ko! Kā atšķirsimies pēc desmit gadiem, kā izbēgsim no negācijām? Par to diskusiju nav. Vienīgā metode, kā izbēgt, ir – radīt un attīstīt spēcīgu rūpniecību, nevis darīt to pašu, ko spāņi.

 

- Kas tālāk notiks ar eiro?

 

Domāju, eiro problēmas nav atrisinātas. Decembrī Eiropas Centrālā banka sāka masveidā pieņemt visus banku vērtspapīrus, pretī dodot eiro. Tagad tā uzkrājusi milzīgas slikto vērtspapīru kaudzes, sadrukājusi daudz eiro, problēmu atlikusi, bet fundamentāli atrisināts nav nekas. Neesam panākuši, ka Spānija, Grieķija vai Portugāle būtu apgādātas ar ražošanas uzņēmumiem, kas spēj šo aizdoto naudu atpelnīt. Esam par pāris gadiem „paspēruši bundžu uz priekšu”, bet nav atrisināts jautājums par konkurētspēju. Ja tas netiks izdarīts, agrāk vai vēlāk atgriezīsimies pie jautājuma – ko darīt ar eiro?

 

Eiro jālikvidē vai jāreformē tādā veidā, ka no valstīm, kuras veido tirdzniecības pārpalikumus, nauda tiek centralizēti ievākta Briselē un pārdalīta rūpniecības izaugsmei par labu Spānijai, Grieķijai, Portugālei un Latvijai, ja arī tā iestāsies eirozonā. Piemēram, Grieķijā mazāk maksāt subsīdijas olīvu audzētājiem, bet daudz vairāk – rūpniekiem, lai varētu ražot un eksportēt. Reforma ir politiski sarežģīta – kā pateikt vāciešiem, ka jāatbalsta grieķi, kas, pēc viņu domām, ir slinki, blēži un tā tālāk? Ja to nevarēs izdarīt, nekas cits neatliks, kā vismaz daļēji eiro likvidēt. Tas ir ļoti sarežģīti, jo, tā rīkojoties, arī radīsies lieli zaudējumi.

 

- Esat kritizējis arī uzturēšanās atļauju piešķiršanu ārzemniekiem, kuri iegulda līdzekļus nekustamajā īpašumā...

 

Bagātas var kļūt tikai valstis, kurās attīstās rūpniecība, kam nepieciešama pēc iespējas zemāka pašizmaksa. Iepriekš jautājāt – kāpēc latvieši nespēj konkurēt? Es teicu – tāpēc, ka ir augsta pašizmaksa. Tas nozīmē – ja piesaistu inženiertehnisko personālu, man inženierim jāmaksā ļoti liela alga, jo labs inženieris negrib dzīvot Bolderājā, viņš labprāt nopirktu vasarnīcu Jūrmalā. Tur viņam jākonkurē ar krievu naftinieku, tāpēc Latvijas inženierim nu jāmaksā ļoti liela algu, kā rezultātā aug rūpniecības pašizmaksa, jo liels resurss tiek tērēts šī inženiera uzturēšanai.

Neaizmirsīsim, ka daudz līdzekļu, par ko krievi pērk šos īpašumus, ir Latvijas banku aizdevumi. Aizdevumu apjoms ir galīgs. Par šo naudu varam būvēt rūpniecības uzņēmumus. Varam dot Krievijas pilsoņiem nekustamā īpašuma iegādei, bet tad mēs to nedodam Latvijas pilsoņiem rūpniecības uzņēmumu izbūvei. Līdz ar to veicinām, ka Krievijas pilsoņi pērk šeit namus, bet mums, pirmkārt, vairs nav kredītresursu rūpniecības uzņēmumu attīstīšanai, otrkārt, šiem uzņēmumiem ir augsta pašizmaksa, jo jāmaksā nesamērīgas algas inženieriem, lai viņi varētu iegādāties normālu nekustamo īpašumu. Tātad šādi esam divos veidos apspieduši savu rūpniecību un bagātību!

 

- Ja Jūs aicinātu kļūt par premjeru...

 

...es atteiktos, jo esmu aizņemts savā privātajā biznesā.

- Latvijā ir piemēri, kad no biznesa pievēršas valdības vadīšanai...

 

Valdību vadīt ir jēga, ja var kaut ko izmainīt. Šobrīd Latvijas Banka ir uzlikusi valdībai ciešus iemauktus, un premjers var tikai valdīt pār stagnāciju, bez reāliem līdzekļiem reformu veikšanai. Nedomāju, ka es varētu paveikt ko vairāk kā Valdis Dombrovskis, kurš ir spējīgs administrators fundamentāli nepareizai politikai. Tāpēc labāk attīstu savus biznesus, radot darba vietas un eksporta ieņēmumus, kalpoju izglītības nozarei un izsaku savu viedokli sabiedriskajā telpā. Redzu, ka tā varu sniegt sabiedrībai vairāk nekā premjera amatā.

- Kas ir Jūsu hobiji no darba brīvajā laikā?

 

Man patīk braukt ar velosipēdu, pavadīt laiku kopā ar ģimeni, lasīt grāmatas – gan Umberto Eko, gan populārzinātniskas grāmatas, šobrīd lasu Stīvena Pinkera „Kā darbojas prāts”, tāpat lasu grāmatas par ekonomiku, filozofiskākus pārdomu tekstus, „Rīgas laiku”...

- Kā Jūs formulētu savu „džentlmeņa komplektu”?

 

Man ļoti patīk mani „Apple”datori... Tātad – iekārtas,... bērni un laba sieva – tas ir labs „džentlmeņa komplekts”. Vēl arī ceļojumi uz citām valstīm.

- Cigāri, konjaks?

 

Varu iedzert arī konjaku vai vīnu, bet tās nav centrālās lietas...

- Kas ir spilgtākās pārtikuša un veiksmīga mūsdienu cilvēka iezīmes?

 

Domāju, ka atvērtība jaunām idejām, uzdrīkstēšanās. Šodien pasaule ir atvērta, vari darīt „pašu velnu”, ir tikai jāuzdrīkstas.

- Jūsu vīzija tuvākajiem pieciem, desmit gadiem?

 

Šajā laikā redzu „Primeksu” kā pasaules līmeņa izpētes attīstības centru betona tehnoloģijās, kas tās sekmīgi tirgo visā pasaulē, bāzējoties uz zināšanu tehnoloģijām. Zinu, ka atradīšos „Primekss” priekšgalā un vedīšu to pretī jauniem izaicinājumiem, tomēr nezinu, kas tieši būs mani darba pienākumi, jo dzīve nepārtraukti mainās. Uzņēmums evolucionē, pats arī mainos. Pielāgošos tiem apstākļiem, kas būs attiecīgajā brīdī, mēģināšu sekmīgi audzināt bērnus, attīstīšu molport.com un darbošos „Radošuma pilī”.

 

Iepriekš: Intervija ar Jāni Ošleju. I daļa.

Vārds: