Olga

Foto: Foto no personīgā arhīva

Kā ziņo gudras sporta vārdnīcas, bodibildings, ko mēdz dēvēt arī par kultūrismu un atlētismu, ir sporta veids, kurā atlēta rezultātu sacensībās nosaka viņa ķermeņa proporcijas, muskulatūras reljefs un tikai kā trešais kritērijs – muskuļu apjoms. Šis sporta veids ar katru gadu kļūst aizvien populārāks arī Latvijā. Pirms mēneša KRUSTTEVS.COM ziņoja par fitnesa modeles Karīnas Akmens sasniegumiem šajā sporta lauciņā, taču šoreiz uz ekskluzīvu sarunu esam aicinājuši vienu no Latvijas bodibildinga entuazistiem-veterāniem Oskaru Kasakovski.

 

Kā aizsākās Tava interese par sportu?

Neskatoties uz to, ka mans tēvs bija fizkultūras skolotājs, agrīnos padsmitnieka gados fizkultūra nebija mans mīļākais priekšmets. Taču vienā momentā, iespējams, izlasot kādu grāmatu, man radās pastiprināta interese par ķermeņa attīstību, sāku fanātiski pievilkties – skolā varēju pievilkties pat 35 reizes, ļoti ar to aizrāvos.

 

70-tajos bija tāda japāņu filma „Džudo cīņas ģēnijs”, tā man parādījās interese par cīņu sporta veidiem, sāku apmeklēt klasiskās cīņas sekciju (džudo nebija pieejams). Pēc tam, gan jāatzīst, man parādījās citas intereses (alhokols, šaubīgas pusaudžu kompānijas ar kriminālām nosliecēm) un iesāktās sporta aktivitātes aizgāja otrajā plānā, bija pauze.

 

Skaidrs, tusiņi ņēma virsroku, bet kas atkal Tevi pievērsa sportam?

Tomēr pēc skolas pietika prāta iestāties Politehniskajā institūtā, tur bija obligātā fizkultūra, es izvēlējos boksu. Tajā laikā sāka attīstīties arī pagrīdes karatē treniņi – vienā sporta klubā Vecmilgrāvī sāku trenēties arī karatē.

 

Tolaik man bija ļoti piesātināta dzīve: bokss, karatē un ļoti aktīva studentu naktsdzīve, tostarp alkohols. Viss noveda pie tā, ka strauji nokritās svars, sāka trūkt fiziskais spēks, arī veselīgs uzturs nebija mana prioritāte.

 

Kas bija lūzuma punkts Tavās sportista gaitās?

Treniņa sparingos bieži nācās cīnīties ar pretiniekiem, kuri bija 10-20 kg smagāki, jo nebija tik vieglu pārinieku. Mans svars bija nokrities līdz 69 kg (augums 1,85 cm). Izdomāju, ka jāpalielina svars, apmeklējot atlētiskās vingrošanas treniņus Politehniskā institūta smagatlētikas bāzē (blakus boksa treniņu zālei Skolas ielā). Pusgada laikā sasniedzu 90 kg (sāku normāli ēst, gulēt, nelietoju alkoholu). Trenējos fanātiski, pametu karatē un pēc tam boksu.

 

Taču par lūzuma punktu es nosauktu pirmos treniņus sporta klubā „Impulss”, kur pirmo reizi ieraudzīju īstus monstrus – kā filmās, lielus un spēcīgus vīrus ar milzīgiem bicepsiem. Nekad nebiju iedomājies, ka reālajā dzīvē tādi cilvēki eksistē. Tas viss mani motivēja sākt nodarboties ar kultūrismu.

 

Piedalījos arī sacensībās, mans svars jau bija tuvu 100 kg. Pirmās sacensības, kurās piedalījos notika 1982. gadā un tajās dalībnieki tika vērtēti pēc punktu summas (pozēšana + svaru stieņa spiešana guļus un pietupieni). Tie bija pēdējie šāda veida mači, kad summēja pozēšanu un spēka rādītājus. Pēc tam startēju pārsvarā spēka trīscīņā (poverliftingā). 80. gados paralēli treniņiem vidū pabeidzu pirmos oficiālos atlētiskās vingrošanas treneru kursus. Tad pienāca 90-to gadu sākums. Darbojos Bodibildinga federācijā, palīdzot tā laika Latvijas vadošajiem atlētiem atrast sponsorus un rast iespēju apmeklēt starptautiskos mačus. Pats trenējos tikai priekš sevis, nestartējot. Nācās atgriezties pie kādu laiku aizmirstām papildus fiziskām aktivitātēm (darbs apsardzē – obligātie tuvcīņas treniņi).

 

Kā tu nonāci uz kultūrisma skatuves?

90-to gadu beigās es biju uzaudzējis savu maksimālo svaru – 118 kg. To darīju tīri eksperimenta pēc, taču pēc tam 2000. gadu sākumā svaru nometu līdz 87 kg, jo nobijos, ka lieks svars (pat, ja lielākā daļa ir muskuļi) var sagādāt veselības problēmas. Mani jaunajā izskatā ieraudzīja draugi un teica, ka man ar šādu augumu ir jāiet pozēt. Tā es atkal nokļuvu uz kultūrisma skatuves. Vecums man tad jau bija pāri 40.

 

Neskatoties uz daudziem vairāk vai mazāk veiksmīgiem startiem sacensībās, man sacensību fitness nekad nav paticis, jo vairāk esmu procesa cilvēks, man patīk pats treniņš, nevis nodarboties ar horeogrāfiju. Arī pirms sacensībām parasti sāku gatavoties tikai divas dienas iepriekš – atrodu mūziku, pats nedaudz pamēģināju un viss. Pēdējo reizi nostartēju 2006. gadā Daugavpilī Latvijas čempionātā.

 

Vai trenēties var arī mājās?

Pašlaik pētu dažādas treniņu metodikas, un treniņprocesa pilnveidošana mājās ir viens no maniem izaicinājumiem. Jau tagad pārsvarā trenējos tikai mājās, un uz zāli eju vairs divas reizes nedēļā, kur trenēju tikai lielās muskuļu grupas.

 

Tā kā esmu beidzis Politehnisko institūtu, kā inženieris-konstruktors, turklāt jau ieguvis bagātīgu sporta atlētisma pieredzi, esmu uzsācis pats gatavot trenažierus, kurus varētu izmantot mājas apstākļos. Pēc savas pieredzes varu droši teikt, ka cilvēks var mierīgi trenēties arī mājās, ceļojumos un citos nestandarta apstākļos. Publiskais fons nav nepieciešams. Protams intensīviem treniņiem mājās ir jāprot sevi psiholoģiski sagatavot.

 

Vai trenēšanās mājās tomēr nemazina sportisko formu?

Nē, salīdzinot ar pēdējiem startiem, neskatoties uz organisma novecošanās procesiem, formu esmu pat uzlabojis. Dažos mēnešos varētu sagatavoties vietēja līmeņa sacensībām. Šāds starts atkal varētu būt man interesants tad, kad būšu sasniedzis 60.g vecumu, ja veselība atļaus. Pašlaik vajā traumas- sastiepumi.

 

Paralēli treniņiem ir jāseko līdzi arī uzturam. Es alkoholu nelietoju vispār (ne gramu) kopš 80-to gadu sākuma, jo tas vairs nedeva vajadzīgo sajūtu, lai gan pirms tam grādīgo lietoju samērā bieži, ir pat bijuši gadījumi, kad uz treniņiem aizgāju iedzēris.

 

Pašlaik esmu sasniedzis savā organismā tādu vielmaiņas procesu, kad ļoti viegli un ātri  spēju mainīt savu svaru plus / mīnuss 15 kg robežās.

 

Es regulāri atrodos dažādu eksperimentu procesos, meklējot gan optimālākās treniņa metodes, gan piemērotāko uzturu. Piemēram, pašlaik es treniņprocesā kādu laiku  neizmantoju aerobos treniņus – velotrenažierus u.tml., jo vielmaiņas ātrums man ir pietiekošs, sirds-asinsvagu sistēma ir pietiekoša tonusā.

 

Eksperimentēju ar sevi – veselu gadu uzturā nelietoju cukuru, ogļhidrātus uzņemu tikai ar rupja maluma rupjmaizi un augļiem.

 

Papildus ēšanai mēdzu lietot aminoskābes, augstprocentīgu proteīnu, taču pārsvarā visas nepieciešamās uztura sastāvdaļas var salasīt arī lielveikalos.

 

Ko Tu ieteiktu jaunajiem censoņiem

Tas nav pasakāms pāris teikumos. Īsumā: kā zināms, vistrakākais ir nedarīt neko. Es trenējos katru dienu vismaz 1 stundu, lai gan gribētu pat 2 x dienā. Pārtrenētības simptomu nav. Jāseko līdzi, lai sirds nav pārslogota. Jāēd ir ne retāk kā 5 x dienā mazām porcijām.

 

Tie, kuri grib uzsākt trenēties, vislabāk sākumā ir konsultēties ar speciālistu. Lai gan vingrojumos ar savu svaru ir grūti kaut ko sabeigt.

 

Izvēloties treneri, ir jāskatās, kā viņš izskatās – lai sportiskā forma nebūtu tikai uz sacensībām, bet arī ikdienā un ilglaicīgi.

 

Liels ieguvums priekš jaunajiem vispār būtu, ja svaru zāles ieviestu tādu abonementu sistēmu, kur maksa tiktu novilkta tikai par konkrēto reizi, nevis kartiņa uz mēnesi un viss.

 

Kas ietilpst Tavos nākotnes plānos?

Ņemot vērā, ka sporta zālē jaunie bieži lūdz manu padomu, nolēmu, ka būtu vērts dalīties savā pieredzē, tāpēc šobrīd, kā jau minēju, aktīvi strādāju pie mājas trenažieru izstrādes, kuri tiks pamatā izgatavoti no koka. Ir jau pirmie rasējumi, ceru, ka pavasarī būs arī kas reāli rādāms un praktiski izmēģināms.

Vārds: