Kas bija „Zaporožecs” – pārvietošanās līdzeklis vai remontdarbu objekts?

Padomju laiku mašīnas teju uz ielām vairs neredz, laukos gan vēl itin iecienītas. Vieni PSRS automatizētos produktus nebeidz lādēt, citi kavējas patīkamās atmiņās un, ja iespēja, pat vēl nopērk kādu, lai piedalītos retro automašīnu parādēs. Šķiet, ka vislielāko uzmanību izpelnījušās „Volgas”, „Žiguļi” un „Moskviči”, bet kā tad ar bēdīgi slaveno, vienmēr pērto, „Zaparožecu”. Savā pieredzē dalās kāds KRUSTTEVS.COM lasītājs, kuram par šo automobili ir dalītas jūtas. 

Kā ieguvāt savu „Zaparožecu”?

Tikt pie motorizēta braucamā padomju laikā bija grūti. Saraksti, rindas un ilgstoša gaidīšana. Gāja gadi. Šad tad arī laimējās. Tādu tīkamu mirkli piedzīvoja arī mana ģimene – zaporožecs, lūdzu, ņem! Turklāt jauns, no veikala, likumīgā ceļā.

Maksāja ap 3000 rbļ. Mans kolēģis, uzzinot, ka piešķirtais autiņš ir t.s. trīsdesmitnieks (28 ZS) izteicās kritiski, „pašvaki” būšot. Bet, nu, jauns paliek jauns. Prieks liels.

Vai piekrītat apgalvojumam, ka šī ir sliktākā no padomju auto relikvijām?

Neteikšu, ka bija galīgi zemē metams. Dzīvi tomēr atviegloja. Varēja šur tur aizskriet, kaut ko ātrāk nokārtot. Vedu pat ķieģeļus ,cementu, uz bagāžnieka grīdas dēļus. Tas nekas, ka vairakkārt jāmēro viens un tas pats ceļš, toties lētāk, arī izdevīgāk, jo nav jāmeklē svešs transports.

Divus gadus gāja itin labi. Tad parādījās viens nepatīkams fakts – slikta dzesēšana. Laikam jau vaina bija konstrukcijā. Drīz vien bez apstāšanās vairāk kā 30 km nobraukt nevarēja. Stāvi, pārsegu augšā un gaidi. Tā „atpūšoties” reiz viens piebrauca blakus un rādīja savu uzlabojumu – papildus uzstādīts žiguļa ventilators. Asprātīgi. Taču uzreiz sapratu, ka tāds variants man neder – lieki dzelži, metināšana un vēl kaut kas. Vietas zapiņā pietika, bet tomēr- nē. Kāds ieteica rūpīgāk kopt, jo uzkrājušies dubļi un eļļas samazinot dzesēšanu. Principā pareizi. Pūlējos šo ieteikumu rūpīgi ievērot, bet nekā.

Nosacīti pozitīva bija apsildīšanas sistēma – krāsniņa darbojās autonomi. Braucot viss kārtība. Bet atkal cita ķibele. Autiņam stāvot izplūdes gāzes no sildītāja nāca salonā.

Toreiz jau bija deficīta laiki. Kā gāja ar rezerves daļu meklēšanu?

Ar rezerves daļām zapiņam, tāpat kā visām padomju mašīnām, bija grūtības. Pusasis lūza šad un tad. Minētās detaļas meklējumos iepazinos ar kapitālisma brīvā tirgus „jaukumiem”. Rumbulā saruna noritēja apmēram šādi:

         „Lūdzu, man vajadzētu 30-kam pusasi”.

         „Nav”.

         Redzu, ka uz letes ir pusass.

         „Kam šī?”

         „Četrdesmitniekam”.

         „Cik maksā? ‘.

Pārdevējs nosauca cenu. Nodomāju, ahā, tātad trīsdesmitniekam būs lētāka, jo mazāka taču. Man par izbrīnu – cena augstāka, jo, lūk, manā gadījumā pusasis lūztot bieži, tāpēc lielāks pieprasījums un līdz ar to cena augstāka.

Vai remontējāt pats vai vedāt pie meistariem?

Tā kā nekādu ekstru, protams, nebija, tad radušos kaiti meklēt motorā, mehāniskajā sistēmā zem autiņa, ķerties klāt bīdītājstieņiem, vārstiem u.c. varēja riskēt diezgan droši. Ko arī darīju. Pārdošanā varēja iegūt paliela formāta krāsainu „bilžu” grāmatu. Katra detaļa iezīmēta savā krāsā, parādīta tās vieta un saistība ar pārējām. Skaties, jauc un bez bēdu liec atkal kopā. Vienīgi ātrumkārbu vajadzēja uzticēt speciālistam.

Tagad riskanti mēģināt kaut ko darīt pašam. Elektronika, vairākām detaļām, it kā niekam, klāt netiksi – jāizjauc pusautiņš. Arī koncepcija jauna, kur visbiežāk paredz visa mezgla nomaiņu. Vēl specializēti instrumenti un īpaši kontroles aparāti, kuri personīgi grūti pieejami. 

Rumbulā var nopirkt krievu valodā dažādu mūsdienu marku auto uzskates līdzekļus (līdzīgus augstāk minētajam), bet sliktā kvalitātē. Reiz kāda servisa atslēdzniekam ieminējos, ka vajag tikai pārtulkot un uzlabot zīmējumu kvalitāti. Būs labs bizness. Viņš atbildēja, ka es esot traks palicis, ko tad viņi darīšot, ja visi paši sāks labot savus braucamos. Lūk, kā!

Izskatās, ka remontēšana ar savām rokām ir devusi zināmu rūdījumu. Vai nav grūti mūsdienās atdot mašīnu servisā – svešiem cilvēkiem?

Ir jau patīkami nodot auto moderni aprīkotāservisā. Ticamība laba, ka viss būs kārtībā. Tikai skaiti naudu! Tomēr norobežošanās no auto īpašnieka mazliet biedē. Neredzi remonta procesu, nav iespējams neko pajautāt, uzzināt. Braukšanas prakse, kas var būt lielā mērā par konkrētas detaļas nolietošanās cēloni, nevienā grāmatā nav aprakstīta. Meistara paskaidrojumi var būt unikāli. Ir bijuši arī pārpratumi par veicamo darbu. Bet par tiem uzzini tikai kad sāc braukt. Ej nu meklē tagad taisnību!

 Gan jau, ka ar riepām savulaik arī bija problēmas...

Riepas zapiņiem bija ar kamerām. Tāpēc darbs ar „lomikiem”, kurš šad tad beidzās ar pārduršanām. Līmē un sāc visu no sākuma. Nekas! Bija interesanti, līdz brīdim, kad par 50 Ls pārdevu.