Aizvien aicina pie siles... Intervija ar Daini Īvānu. II daļa

Turpinājums KRUSTTEVS.COM intervijai ar kādreizējo Latvijas Tautas frontes līderi Daini Īvānu.

Kad gribas daudz, uzreiz un par neko...

- Jūsuprāt, kādēļ sabiedrības apziņā iestājās „lūzums”, zuda tautas vienotība, virsroku guva princips „mežonīgā kapitāla uzkrāšana”? Kam par to būtu jāuzņemas vislielākā atbildība – deviņdesmitajos gados valdošajiem politiķiem, viņu sponsoriem, polittehnologiem, sabiedrībai kopumā?

Tautai, bet visvairāk jaunajiem vadoņiem pietrūka pacietības un gudrības, ka kaut ko var iegūt tikai grūtā darbā. Gribējās daudz, uzreiz un par neko. Diezin vai daudzi šodien zina, un diezin vai arī skolās māca Kārļa Skalbes atziņu: „Neviens latvietis, kurš dzīvo godīgi, nevar būt bagāts mantas ziņā. Toties viņš spēj būt bagāts dvēselē.”

Man vienreiz uz ielas pienāca viens nepazīstams vīrietis, kurš strādā par muitnieku un jautāja, kad reiz Latvijā varēšot izdzīvot ar godīgu darbu, strādājot tā, kā viņu esot mācījuši vecāki. Nu, nekad, ja patērētāja dievs manta būs svarīgāka par godīgumu! Vai nu tu dzīvo godīgi, saskaņā ar sirdsapziņu un iemācīto tikumu, vai ne.

- Vai, pēc Jūsu domām, visas valsts izzagšanas, nozagšanas, izsaimniekošanas, shēmošanas un citas koruptīvas darbības bija iespējams apturēt?

Bija, bet maz atradās tādu, kas to vēlējās un kam bija iespējas nelāgos procesus ietekmēt. Vieglā dzīve un kombinēšana patika un patīk daudziem ne vien vadībā, bet arī visplašākā sabiedrībā. Visapkārt redzam pietiekoši daudz cilvēku, kas neganti lamā zagļus politiķus, bet paši savā līmenī, tikai atšķirīgos apmēros, dara to pašu.

- Kam būtu bijis jānotiek, lai šī negācijas mūs līdz šim skartu mazāk?

Būtu jānodrošina labāka izglītība un vismaz tautas vadoņiem. Tās apgaismotājiem vajadzētu būt tik gudriem, lai saprastu, ka nekas no nekā nerodas. Arī uz ekonomiskās „attīstības” idejām vispirms jāparaugās ar zināmu skepsi, jo šāda attīstība mūsdienās var notikt vienīgi uz jau tā pārmērīgi noplicināto dabas resursu rēķina.

Nevajadzētu pieļaut savas dabas un dzīves telpas priekšlaicīgu notērēšanu, kā tas pašlaik notiek, zvērīgi izcērtot pat ne privātos, bet Latvijas valsts mežus, indējot dzīvo zemi ar tā saukto intensīvo lauksaimniecību. Varbūt Latvijā beidzot būtu vajadzīga jelkāda zemkopības politika.

Pašreiz, dzīvodams laukos, redzu, ka visa politika šajā jomā mums ir naudas diedelēšana no Eiropas Savienības un pēc tam tās sadalīšana galvenokārt latifundistu un lielgruntnieku vajadzībām. Tiem savukārt Latvijas laukos cilvēki ne tikai nav vajadzīgi, bet pat traucē visas līdz šim apdzīvotās teritorijas pārvērst rapšu tuksnesī.

Kungus var neklausīt tikai pilnīgi brīvi cilvēki

- Vai sajūtat zināmu vilšanos saistībā ar visu, kas pa šiem gadiem noticis pēc Atmodas?

Vispār jau nē. Toreiz es it kā pa jokam ārzemju žurnālistiem teicu, ka valsts neatkarību izcīnīsim viegli, grūtāk klāsies pēc tam. Tā arī ir, jo tagad vajadzīga pacietība un vairāk par sevi pašslavinošiem „pragmatiķiem” nepieciešami ideālisti, vairāk par patērēšanu vajadzīga saudzības politika, taupība pret savu zemi un cilvēkiem.

- Kādēļ aizvien neprotam līdz galam izmantot Satversmē teikto, ka „vara pieder tautai”, esam tik kūtri uz protestiem? No sērijas – jostas mums savelk kaut ap kaklu, bet pieciešam…

Mēs jau arī vēlēšanās nekad nebalsojam par savām, bet dažādu grupējumu kabatas partiju interesēm. Laikam vēl asinīs pārliecība, ka kungs zinās un izdarīs labāk, ka kungam jāpaklausa. Kungus var neklausīt tikai pilnīgi brīvi cilvēki, kam manta un fizisks komforts nav tas pats svarīgākais dzīvē.

Politikā Jūs pārstāvat sociāldemokrātijas idejas. Virknē Eiropas valstu sociāldemokrātija ir populāra, kādēļ Latvijā tā nav? Vai Latvijā šīs idejas ir neatgriezeniski sabojātas?

Visas pašreizējās latviešu partijas ir izteiktas patērētāju un bagātnieku partijas. Visi var tikt pie tādas bagātības un tērēšanas iespējām? Pasarg’, Dies, tad tautai jāizmirst. Tāpēc es turos pie Eiropas sociāldemokrātiem, ne liberāļiem, konservatīvajiem vai  rojālistiem.

Bet partiju nosaukumi, arī sociāldemokrātu, pie mums pagaidām neko nenozīmē. Esmu gana noskatījies, kā pie jebkuras no tām pirms vēlēšanām gatavi migrēt politiskā izdevīguma meklētāji. Mums jau Saeimā ir „mūžīgie deputāti”, kas bijuši vai visās tur pārstāvētajās partijās un joprojām tiek ievēlēti. Mūsu publika kopumā vēl nemaz nav iemācījusies balsot par idejām, un tad arī visas idejas var viens divi sabojāt.

- Kas ir iemesls minimālajai sociāldemokrātu popularitātei – neprasme ideju pasniegt un popularizēt vai arī neīstie personāži, no bijušajiem čekistiem līdz t.s. „krievu partijām”, neprasme sevi popularizēt?

Man negribētos šai jautājumā pārāk iedziļināties, jo tā atkal būtu nodarbošanās ar politiku, uz ko tagad vēlos skatīties tikai kā vēlētājs. Arī atbildes var būt visdažādākās – un ne viena vien. Zinu tikai to, ka iztrūkstot nākamajās vēlēšanās Raiņa partijai, es visdrīzāk uz tām neietu. Jā, varbūt par „zaļajiem”, taču pie mums arī šādas vides partijas praktiski nav.


Sola izbrīvēt vienu „pie siles”...

- Vai esat kādreiz nopietni apsvēris iespēju mainīt politisko piederību?

Nē. Jau teicu, ka mani nevaldzina nekāda politiskā karjera. Kad izvēlējos iestāties LSDSP, gribēju tikai uzsvērt, ka šāda politiskā kustība Latvijai ir nepieciešamāka par oligarhu un „labās dzīves” partijām.

- Vai regulāri izteikti piedāvājumi iestāties kādā politiskajā spēkā un no kurām partijām?

Pirms katrām vēlēšanām kāds kaut ko piedāvā... Grūti pat atcerēties, vai vispār bijusi partija, kas to nav darījusi. Vienas pārstāvji aicina nākt tikai listē, jo Saeimā „nekas nebūšot jādara”, citi atklāti sola izbrīvēt vietu „pie siles” un brīnās, ka nevēlos.

- Ja sāktos jauna, jau ceturtā Atmoda, vai Jūs būtu ar mieru atkal stāties kustības priekšgalā?

Toreiz valdīja īpaši apstākļi, kam mana piekrišana nebija vajadzīga. Mani kustības priekšgalā nolika laiks. Laikam nevarēja notikt savādāk. Ja kaut kas līdzīgs atkārtosies, arī viss notiks tā, kā tam jānotiek...

Intervijas I daļu var izlasīt šeit.