Olga

Foto: LETA. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka vietnieks Alvis Vilks.

Atstādināts, atbrīvots, atjaunots. Šādus amata līkločus deviņus gadus ilgajā darba posmā piedzīvojis Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka vietnieks Alvis Vilks, kura ikdienas kompetencē ir politisko partiju finanšu uzraudzīšana. Pēdējās dienās viņa vārds gan locīts citā sakarā – ka birojam drīz varētu būt jāmeklē cits vadītāja vietnieks…

 

Partiju finanses – mazāk treknas?

 

- Kā īsti ir ar jūsu aiziešanu vai palikšanu KNABā?

 

Tas jautājums joprojām ir atklāts. Esmu jau teicis, ka faktiski man ir bijušas tādas domas un ir arī pašlaik, bet atlūgums nav uzrakstīts; vai tas tiks uzrakstīts un kad, to, es domāju, šajā brīdī negrasos laika izteiksmē definēt. Tas, kas pazibējis plašsaziņas līdzekļos, vairāk ir tāda pilnīgi nevajadzīga ažiotāža, manuprāt – diezgan dīvaina.

 

- Tātad principā arī nevaram pateikt, vai pēc sešiem mēnešiem šeit vēl būsiet vai nē. 50/50?

 

Jā. Es domāju, ka šobrīd par to īpaši nav pat jēgas diskutēt.

 

- Jūs 2003.gadā sākāt strādāt birojā. Viens no Jūsu lauciņiem ir partiju finanšu uzraudzība. Ja salīdzinām 2012. un 2003.gadu – skatoties uz politiskajiem spēkiem, kas no tās prakses, kas varbūt bija toreiz, ir novērsta uz šo brīdi – kādas finanšu „viltības”, to pieņemšana no „pelēkiem” avotiem?

 

Es domāju, ka, skatoties uz tiem laikiem un salīdzinot ar šiem, pa šo laiku ir diezgan pamatīgi pilnveidots tiesiskais regulējums, un tikuši aizvērti tie daudzie „caurumi”, kas ļāva pēc būtības neievērot partiju finansēšanas atklātību. Bet, protams, es negribētu apgalvot, ka nelikumīga partiju finansēšana nav iespējama vai ka tagad viss ir pilnīgā kārtībā. Runājot par to pašu normatīvo aktu bāzi – domāju, tā tagad ir pilnveidota pietiekami labi un atbilstoši situācijai, protams, vēl ir prakses jautājums – vai izdodas izķert visus pārkāpumus.

 

No partiju finanšu disciplīnas viedokļa – bija diezgan uzkrītoši, ka, mums sākot darbu, [partiju finansiālajā darbībā] ļoti daudz konstatējām grāmatvedības pārkāpumus, pārkāpumus aiz nevērības vai nedisciplinētības. Tādi ir stipri gājuši mazumā. Un, paskatoties arī biroja pieņemto lēmumu statistiku, tagad ir redzams, ka šo administratīvo sodu, kas tiek piemēroti par partiju finansēšanas noteikumu pārkāpumiem, skaits samazinās.

 

- Tātad pie atskaitēm partijas strādā rūpīgāk?

 

Jā, noteikti.

 

- Attiecībā uz līdzekļu pieņemšanu? Vai varam teikt, ka tolaik ņēma, no kā pagadās, tagad izvērtē, lai nebūtu nepatikšanas, jo līdzekļu devējs var būt saistīts ar ārzemēm?

 

Es domāju, ka šinī brīdī lomu spēlē citi faktori, proti, ka partijām krietni vien samazinājušās iespējas iegūt plašāku finansējumu, krīze ir darījusi savu, finansēšanas avoti varbūt palikuši mazāk apjomīgi un to ir mazāk. Protams, otra lieta, par ko sūdzas arī partijas – šie likumu ierobežojumi un stingrā kontrole; ka viņi vairs nevar tik bezrūpīgi un bezatbildīgi attiekties pret ziedotājiem, kā tas bija iepriekš. Jo tagad ziedotājs tiek ierobežots ar zināmu ienākumu apjomu noteiktā laika posmā, lai viņš varētu pamatot savus ziedojumus. Un partijām ar to nākas rēķināties.

 

- Jā, bet pirms krīzes bija treknie gadi. 2005. – 2007.gads, kad tiesiskā bāze it kā tika uzlabota, bet var saprast, ka toreiz sistēma bija vaļīgāka?

 

Sistēma noteikti bija vaļīgāka, kaut vai tās pašas trešās personas…

 

- Pozitīvisma kampaņas…

 

Jā, tās tolaik netika regulētas. Ja skatāmies uz partiju kampaņām, tēriņiem, tad, jā, treknajos gados tie noteikti bija lielāki, partijas varēja atļauties vairāk.

 

Sabiedrība kļūst izglītotāka

 

- Un pašas partijas un finansētāji, uzlabojoties tiesiskajai bāzei, kļūst „slīpētāki”? Jūs uzlabojat bāzi, pretējā puse uzlabo iespēju to apiet?

 

Jā, tā līdz šim ir bijis. Negrasos apgalvot, ka izveidotā partiju finansēšanas sistēma ir pilnīgi perfekta un pilnīgi izslēdz jebkādus finanšu pārkāpumus. Bet tajā pat laikā ir tādas būtiskas lietas. Es jau pieminēju, teiksim, ziedotāju iepriekš gūto ienākumu apjomu salīdzinājumu ar tiem ziedojumiem, ko viņš veicis. Un tā ir tāda objektīva lieta, ar ko gan partijām, gan ziedotājiem nākas rēķināties. Tā otrā lieta, protams, ir daudz un dažādas diskusijas par valsts finansējumu, bet man izskatās, ka arī pašas partijas pēdējā laikā sapratušas, ka valsts finansējuma ieviešana ir tas modelis, uz kuru būtu vērts virzīties un kas tās krietni vien atbrīvo no dažādām nepatikšanām ar ziedotājiem.

 

- Bet vai šis modelis, kad partijas finansē no valsts budžeta, tiešām spēj nodrošināt, ka, kā reiz agrāk izteicāties, „godīgie var atļauties būt godīgi”? Jo naudas lielākajai daļai, tajā skaitā partijām, vienmēr nepietiek, tātad vajadzēs vairāk. Un privātā sfēra, kas, kaut kā caur pelēko zonu vai pusslepeni vai citādi viltīgi visu formējot, spēj noziedot partijai, vienmēr spēs dot vairāk, tā finanšu daļa būs lielāka. Valsts kumoss ar to nespēs konkurēt…

 

Es negribētu būt tik pesimistisks. Domāju, ir dažādas partijas, ir dažādi partiju mērķi, ir dažādas partiju prasības pret ziedotājiem un pašām pret savu finansēšanu. Valsts finansējums šobrīd ir neliels un faktiski negarantē partijām finansiālo patstāvību. Bet tas bija arī valsts finansējuma ieviešanas mērķis: bija runa, ka mēs šo sistēmu – valsts finansējumu partijām – ieviešam pakāpeniski, lai nebūtu tā, kā citās valstīs, kad tiek piešķirtas ļoti lielas naudas summas partijām, tad kādā brīdī tiek konstatēts, ka šī sistēma nav pilnīga, un tā nauda aizgājusi lietām, kur to nevajadzēja tērēt.

 

Tāpēc Latvijā šis finansējums tika ieviests pakāpeniski, tagad mēs arī redzam ierobežojumus attiecībā uz priekšvēlēšanu aģitācijas materiālu izvietošanu, kas vēl jo vairāk tā kā mēģina samazināt naudas ietekmi uz politiku. Tā kā es domāju, ka mēs vēl joprojām esam ceļā uz to, lai būtu sistēma, kad partijas ir daudzmaz vienlīdzīgas savā konkurencē. Lai gan, protams, pilnīga vienlīdzība nekad nebūs iespējama, jo būs atsevišķas partijas, kam pieejams lielāks finanšu resurss vai varbūt būs tās, pie varas esošās partijas, par kurām jebkurā gadījumā pēc definīcijas biežāk tiks stāstīts, tās biežāk tiks popularizētas.…

 

Bet, domāju, ejot uz modeli, kas samazina naudas ietekmi politikā, konkurence paliktu vienlīdzīgākā, un partijām nāktos vairāk piedomāt pie savas darbības ilgtermiņa aspektā, nevis tikai tādā ziņā, ka uztaisa labu kampaņu, iekļūst Saeimā un attiecīgi darbojas tālāk…

 

- Ja tā padomā, varētu pat jautāt – kam viņiem ilgtermiņš? Mums ir arī meistari, kas pirms katrām vēlēšanām var uzmeistarot pa partijai un tikt iekšā [Saeimā] ar pietiekami dārgu kampaņu…

 

Gan jā, gan nē. Pēdējie piemēri tomēr liecina, ka tas vairs īsti nestrādā. Te ir arī jautājums, manuprāt, par sabiedrības gatavību piedalīties demokrātijas procesos. Un, ja sabiedrība kļūst pieaugušāka un nobriedušāka, seko līdzi politikai, to vairs nav tik viegli piemānīt, tad var taisīt reklāmas klipus, cik patīk, rezultāts var būt slikts. Šādi piemēri Latvijā ir bijuši.

 

- Jā, pēdējās vēlēšanas… Bet vai sabiedrība kļūst izglītotāka, pieaugušāka?

 

Es domāju, ka noteikti. Bet tā nav tāda lieta, ko varētu mērīt gados, es domāju, tā jāmēra gadu desmitos. Manuprāt, tāds acīmredzamākais piemērs ir šī krustiņu vilkšana un deputātu kandidātu svītrošana, kas, manuprāt, ļauj secināt, ka sabiedrībā aktivitāte ir pietiekami augsta. Ja mēs paskatāmies uz tiem kandidātiem, kas bija un netika vai, tieši otrādi, kas tika pacelti uz augšu, tad – sabiedrība pauž savu viedokli, tā acīmredzot sekojusi līdzi politikai, politiķiem, un, redzams, ir tādi, kurus tā vairs neņem pretī.

 

Zvans no politiķa…

 

- Vai pa šo laiku ir bijis jūtams kāds politiskais vai cita veida spiediens uz kādām ne pārāk tīrām izdarībām „pievērt acis”?

 

Nē, nē... Varbūt ir bijis kaut kāds zvans – sak, mēs tā kā būtu ieinteresēti, lai mūsu partiju pārbauda pēc iespējas ātrāk, bet tas bija kāds 2003. – 2004.gads, kad mēs tikko sākām vispār savu darbību; tas bija pietiekami kautrīgs, un es to par spiedienu nemaz neuzskatu, jo man šādu lūgumu izteikšana ir muļķīga.

 

- Kas bija zvanītājs?

 

Nu, to es, protams, neteikšu, un tam vairs arī nav jēgas, jo tas bija ļoti sen atpakaļ.

 

- Jūs esat viena no tām amatpersonām, kas jaunāko laiku vēsturē teju rekordlielu reižu skaitu bijusi atstādināta, atjaunota darbā, atbrīvota, atkal atjaunota... Vai tas varētu būtu saistīts ar to, ka kādai pusei esat bijis neērts?

 

Es domāju, ka nē, domāju, tā bija vairāk vienas amatpersonas, viena iestādes vadītāja voluntāra rīcība, kurai, manuprāt, ja runājam par lēmumiem attiecībā uz mani, diezin vai bija kāds politisks zemteksts. Vairāk bija personīgas ambīcijas un personīga nepatika, tā kā es negribētu to definēt kā politisku izrēķināšanos.

 

- Būdams KNAB priekšnieka pienākumu izpildītājs, atļāvāties atklāti runāt par biroja iekšējiem konfliktiem un savstarpējām nesaskaņām, izpelnījāties pārmetumus. Vai šobrīd var teikt, ka situācija birojā ir normalizējusies?

 

Es pat teiktu laikam, ka tik pozitīva situācija gan no ārpuses, gan iekšpuses birojā nav bijusi nekad, jo vienmēr bijuši kādi pārmetumi no ārpuses, strīdi biroja iekšienē. Saeima pēc ārkārtas vēlēšanām ir sākusi ļoti pamatīgas izmaiņas normatīvajos aktos, demonstrē politisko vēlmi kaut ko darīt, grozīt un uzlabot, valdība šinī brīdī arī, es teiktu, ka atbalsta biroja darbību, iekšienē, manuprāt, pašlaik ir ļoti labs mikroklimats, tā kā es teiktu, ka tā ir birojam pavisam neraksturīga situācija...

 

- Birojam ir arī vienu otru reizi ne tas klusākais pārmetums, ka taisāt šovu televīzijas kameru priekšā, vedat cilvēku pāri veselam laukumam, lai gan varētu pie durvīm pievest...

 

Tad droši vien jāskatās katrs gadījums individuāli...

 

- Piemēram, tas pats „Latvenergo” [bijušais prezidents Kārlis] Miķelsons – tiek vests pāri stāvvietai uz tiesu drošības līdzekļa piemērošanai, lai visi paspēj nofilmēt...

 

Tā īsti nav mana kompetence, tās ir konvojēšanas nianses un prasības, nevarēšu nokomentēt. Es gribētu teikt tā – mēs labprāt gribētu, lai mums varbūt pievērš mazāk uzmanības par šādām lietām un vairāk runā pēc būtības par korupcijas problemātiku valstī. Es gribētu teikt, ka varbūt dažreiz nosaukums KNAB un tas, kas esi KNAB amatpersona, piesaista vairāk uzmanības nekā būtu bijis vajadzīgs un ko es pēdējās nedēļas laikā personīgi esmu izbaudījis. Drīzāk jau vajadzēja runāt par citām lietām, daudz būtiskākām.

 

- Agrāk jums iezīmējās diezgan atklātas cīņas pret Valsts ieņēmumu dienestu (VID), kad VID sāka kriminālprocesus pret KNAB darbiniekiem par kļūdām un neprecizitātēm ienākumu deklarācijās. Vai šobrīd nesaskaņas ir norimušas?

 

Es gribētu teikt – jā, šādas nesaskaņas ir norimušas. Šādi gadījumi... Es pat laikam tagad nevarētu nosaukt nevienu gadījumu, kad būtu kaut kādas tādas ar pompu pasniegtas pārbaudes, kas tikušas veiktas. Tiek izteikti dažādi minējumi, kāpēc tā bija noticis, bet, man šķiet, ka šajā brīdī sadarbība ar VID ir pietiekami laba. Varbūt ir kādi līdz galam neatrisināti jautājumi, bet tie tiek risināti pietiekami konstruktīvi.

Vārds: