Olga

Foto: LETA. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka vietnieks Alvis Vilks.

Turpinājums KRUSTTEVS.COM intervijai ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka vietnieku Alvi Vilku.

 

Jauna demokrātija – vieglāk ietekmējami cilvēki

 

- Atgriežoties pie priekšvēlēšanu politiskās aģitācijas jautājumiem – vai, jūsuprāt, ja tāda vispār tiktu aizliegta, tas būtu līdzeklis, kā ievērojami mazināt nezināmas izcelsmes naudas iepludināšanu politikā un partiju kasēs?

 

Es domāju, ka ne tik daudz runa ir par nezināmo naudu, jo šeit pastāv tieši otrs risks – aizliedzot politisko reklāmu medijos, tiek meklēti aplinkus ceļi, un, tieši otrādi, šīs nezināmās izcelsmes naudas daudzums palielināsies. Te vairāk ir runa par to, ka, aizliedzot reklāmu vismaz noteiktu laiku vai noteiktos medijos, samazinās partiju tēriņi, līdz ar to – partiju nepieciešamība pēc naudas. Manuprāt, tas būtu vērtējams pozitīvi.

 

Uztraukties, ka visi metīsies uz slēpto reklāmu, nevajadzētu, jo, pirmkārt, slēptai reklāmai ir pietiekami ierobežotas ietekmes iespējas, otrkārt – varbūt mēs šeit, Latvijā, dažreiz ar tādām šausmīgām aizdomām skatāmies uz atsevišķiem medijiem – kam tie pieder, ko stāsta, rāda vai raksta, jo, teiksim, ārvalstīs tas, ka kāds medijs propagandē kādu noteiktu politisko virzienu vai politisko partiju, manuprāt, ir izplatīts daudz kur, tas ir sabiedrībā pieņemts un akceptēts. Vienkārši tas tiek darīts atklāti, visi zina, ka attiecīgais laikraksts atbalsta, teiksim, labējo politiku un neatbalsta kreiso. Līdz ar to viņi nekad neko labu par kreisajiem nerakstīs, bet viņi rakstīs kaut ko labu par labējiem, un tā ir lasītāja izvēle, ko viņš lasa un kam tic vai netic.

 

- Principā tad var secināt, ka šī aģitācijas laika ierobežojuma iecere, ka mēnesi pirms vēlēšanām nevarēs laist politiskās reklāmas, Latvijas situācijā varētu būt optimāla?

 

Es domāju, ka jā. Latvijas gadījumā vēl jārēķinās arī ar to, ka šeit vēl aizvien ir jauna demokrātija. Jaunajās demokrātijās cilvēki tomēr ir vieglāk pakļaujami un ietekmējami ar politiskās reklāmas palīdzību, līdz ar to reklāmas, „smadzeņu skalošanas” samazināšanai būtu jābūt ar pozitīvu efektu.

 

- Par cik politiskajiem spēkiem varat apgalvot, ka tie ir saņēmuši finansējumu no ārvalstīm?

 

Tad jāskatās statistika. Es varu apgalvot tikai par tām partijām, par kurām spēkā stājušies lēmumi, man liekas, tādu nav daudz.

 

- Mazāk par desmit, piecām?

 

Nu, tur pat ir tikai kādi daži gadījumi, kad bijuši ziedojumi no ārvalstīm. Bet, ja ir runa par… es jau sapratu, par ko jautājums, ja ir runa par pēdējiem publiski izskanējušiem minējumiem un aizdomām, par tām, protams, varēsim runāt tikai brīdī, kad būs pieņemts konkrēts lēmums.

 

- Tātad tiek veikta pārbaude?

 

Par visām lietām, kur kādas aizdomas tiek saskatītas, mēs veicam pārbaudes.

 

- Viens no pārmetumiem, kas KNAB ir veltīts, ka visi procesi attiecībā uz lēmumu pieņemšanu un situācijas izvērtēšanu norit ārkārtīgi lēni, ilgstoši netiek pievērsta uzmanība tam, ka partija saņem atlaidi par reklāmu 85% apmērā no viena medija…

 

Teikšu tā – tajā laikā (2005.gadā – red.), protams, nebija pietiekami precīzs tiesiskais regulējums, lai varētu pieņemt lēmumu, ka tā ir dāvana, tas ir pārkāpums. Kā es rīkotos ar šodienas pieredzi – grūti pateikt… Savā laikā tā bija nenoregulēta situācija. Iespējams, no šodienas redzes punkta skatoties, mēs riskētu un mēģinātu pierādīt, ka tā ir dāvana partijai, bet tajā laikā tā diemžēl bija diezgan plaši izplatīta prakse, un mēs vairāk uzskatījām par savu uzdevumu sniegt priekšlikumus normatīvo aktu grozījumiem, lai tas tā vairs nebūtu.

 

Pašvaldību miets ar diviem galiem

 

- Kā ar cīņu pret politiķu administratīvo resursu izmantošanu pirms vēlēšanām? Tur ir iespējams skaidri nodalīt, kur ir pārkāpums, kur nav?

 

Šī ir viena no visgrūtākajām jomām. Protams, sabiedrībai ir pamats izturēties ar ļoti lielām aizdomām, piemēram, ja politiķis regulāri parādās televīzijā vai runā radio. Bet šeit jāņem vērā amats, ko attiecīgā amatpersona ieņem. Skaidrs, ka budžeta izstrādes laikā vai uzreiz pēc tā pieņemšanas būs ļoti daudz jautājumu finanšu ministram; ja būs kādi jautājumi par drošību vai notikumi saistībā ar iekšējo drošību, būs jautājumi iekšlietu ministram; ja būs kādi normatīvo aktu grozījumi, kas ir strīdīgi, protams, būs jautājumi Saeimas deputātiem vai Saeimas priekšsēdētājai.

 

Līdz ar to, teiksim, jārēķinās, ka tiem politiķiem, kuri ir Ministru kabinetā vai Saeimā, ir daudz lielākas iespējas izteikties vai izmantot mediju vidi, lai, brīžiem varbūt pat negribot, popularizētu sevi, savu partiju un savas idejas. Ja runājam tīri par materiāli tehniskajām lietām, par tām tiek domāts, ir sagatavoti grozījumi priekšvēlēšanu aģitācijas likumprojektā. Tās ir lietas, kas prasa ikdienas uzmanību, ikdienā sekot līdzi, lai transports, sakaru līdzekļi netiktu izmantoti tām vajadzībām, kam tie nav paredzēti, Politiķi gan nav vienīgie, kas šajā valstī ar to grēko, to pašu varam teikt arī par citām valsts amatpersonām.

 

- Un, ja runājam par priekšvēlēšanu un citu laiku avīzēm? Bija Rīgas avīze „Pastnieks”, Jelgavā vispār ir piecu gadu prakse, ka pašvaldība par savu naudu izdod avīzi, kurā ir tikai „slavas dziesmas”, bet tā tiek pozicionēta kā „objektīvs medijs”; tērētās summas, salīdzinot ar citām pašvaldībām, ir neadekvātas. Jums šeit nav nekas sakāms?

 

Šie gadījumi tiek vērtēti. Kas attiecas uz Rīgas „Pastnieku”, tur tika veikta attiecīga pārbaude un izdarīti secinājumi. Neslēpšu, tieši ar pašvaldību avīzēm un pašvaldībās izdotajām avīzēm ir vislielākās problēmas, tur priekšvēlēšanu aģitācijas laikā diezgan uzskatāmi tiek rakstīts par pie varas esošajiem...

 

- Konkrētajā gadījumā [Jelgavas piemērs] tiek rakstīts tikai par pie varas esošajiem un ne tikai pirms vēlēšanām. Avīze iznāk pastāvīgi reizi nedēļā, un to izdod pašvaldības izveidota aģentūra...

 

Šeit drīzāk jārunā par finanšu līdzekļu izšķērdēšanu, par finanšu līdzekļu piešķiršanas lietderību šādiem laikrakstiem. KNAB nevar aiziet un pateikt avīzei, ka jūs tagad nerakstīsiet par vienu vai otru politiķi…

 

- Tur kopumā var vērtēt, vai šāds „ieguldījums” pašvaldībai ir nepieciešams…

 

Tas ir arī ticis vērtēts, un parasti no pašvaldību puses ir atrunas, ka nepieciešams informēt vietējos iedzīvotājus, kam šāda un citāda informācija jāsaņem.

 

(KNAB preses pārstāvis Andris Vitenburgs atgādina par agrāk plaši izskanējušo strīdu attiecībā uz reklāmu izvietošanu pašvaldību avīzēs.)

 

Jā, starp citu, par šo reklāmas izvietošanu, protams, savā ziņā var piekrist tiem, kas saka… manuprāt, tur ir tāda nūja ar diviem galiem… No vienas puses, protams, var aizliegt izvietot reklāmu, tajā skaitā politisko reklāmu, bet tajā pat laikā, būsim reāli, protams, šādi pašvaldību laikraksti rakstīs par pie varas esošo politisko partiju vai amatpersonu lēmumiem, un tas ir loģiski, jo viņiem ir tā iespēja vairāk darboties, un par viņiem arī attiecīgi vairāk rakstīs.

 

Aizliedzot izvietot reklāmu, faktiski tiek liegta iespēja izvietot reklāmu opozīcijai un citām partijām. Bet arī par to ticis domāts, un mēs esam snieguši priekšlikumus Saeimā priekšvēlēšanu aģitācijas likumprojektā regulēt šo jomu un noteikt aizliegumu zināmu laiku pirms vēlēšanām rakstīt un atspoguļot sižetus par deputātu kandidātiem un politiskajām partijām.

 

Pie uzņēmēja pēc kladītes

 

- Ir tāds visai leģendārs termins „partiju melnās kases”. Vai Latvijā tādas ir, nav? Kas jums par to ir zināms?

 

Atsevišķa informācija līdz KNAB ir nonākusi, bet jāteic, ka Krimināllikuma grozījumi, kas kriminalizē šīs „melnās kases”, stājās spēkā nesen, pēc vēlēšanām, un līdz šim brīdim nav spēkā stājušos tiesas spriedumu, kas apliecinātu šādu kasu esamību…

 

- Vai bieži ir gadījumi, kad jūsu rīcībā nonāk operatīvā informācija par „melniem”, „pelēkiem” vai vēl nez kādas krāsas līdzekļiem kādai partijai, bet nav pierādījumu bāzes, viss tik rafinēti izdarīts, ka neko nevar pierādīt?

 

Neteiktu, ka bieži, bet nenoliegšu, ka bija atsevišķi signāli, ka partijas tiek finansētas caur tā saucamajām „melnajām kasēm”. Bet tas bija laiks, kad attiecīgie nodarījumi nebija kriminalizēti.

 

- Tātad bija signāli, bet nebija iespēja adekvāti reaģēt? Bet šobrīd likumdošanas bāze ir mainīta un jums rokas ir drusku „brīvākas”?

 

Jā.

 

- Un, ja šodien KNABā ierastos kāds cilvēks, pateiktu, ka pazīstamam uzņēmējam X mājās atvilktnē stāv tāda pierakstu kladīte, kurā viss skaisti sarakstīts pa datumiem, pa politiķu vārdiem un summām, jūs varētu rīkoties?

 

Es domāju, ka noteikti. Lai gan, teiksim, ar to, ka kādai personai ir kladīte ar pierakstiem, varbūt arī būtu par maz, ir nepieciešami vēl citi pierādījumi. Bet spēkā esošā Krimināllikuma norma tagad ļauj strādāt arī ar šādām lietām.

 

- Tātad jūs dotos pie šī uzņēmēja ciemos?

 

Nu, metodes ir daudz un dažādas.

 

- Vai KNAB kā institūcijai teritoriālās iestādes ir vajadzīgas?

 

Es gribētu tomēr teikt, ka nav. Ja mēs salīdzinām Latviju ar citām valstīm, Latvija pat īsti nav kādas federālās valsts štata vai pavalsts lielumā. Līdz ar to, ņemot vērā, ka Latviju ar automašīnu var izbraukāt krustām šķērsām dažu stundu laikā, es gribētu teikt, ka ieguvums no teritoriālajām iestādēm diez vai būtu lielāks nekā problēmas, ko tās rada. Jo, veidojot teritoriālo iestādi, jādomā par personālu, kas tur strādās, un tad ir divi varianti – algot darbiniekus, kuri dzīvo netālu, bet tad rodas jautājumi par viņu objektivitāti; taču, ja darbinieki uz turieni jākomandē, tas prasa pietiekami lielu papildu finansējumu.

 

Samērojot, pat neskatoties uz benzīna cenām, es gribētu teikt, ka šajā brīdī teritoriālās iestādes diez vai būtu nepieciešamas. Cita lieta – brīdī, kad Latvijā varbūt iedzīvotāju skaits pieaugs līdz kādiem desmit miljoniem, droši vien par to varēs runāt.

 

- Kurš no līdzšinējiem KNAB priekšniekiem ir bijis prasīgākais?

 

Noteikti [Normunds] Vilnītis. Tiesa, viņš bija prasīgākais tādā savā diezgan īpatnējā veidā, jo brīžiem nedz es, nedz daudzi citi šajā kolektīvā šīs prasības nesaprata, un tas bija par pamatu tam, kāpēc radās daudz dažādu domstarpību. Es gan teiktu, ka ar šo prasīgumu ir tā, ka Latvijā vispār pārāk tiek kultivēts iestāžu vadītāju tēls, ka viņš ir tas galvenais, kas visu dara, visu vada un tā tālāk. KNABā darbs faktiski bāzējās uz nodaļu vadītāju un galveno speciālistu darbu. Līdz ar to šīs iestādes vadītāja loma bijusi nedaudz pārspīlēta. Varbūt bijis izdevīgi to izmantot kā simbolu, bet tajā pat laikā, ja skatāmies uz reālo praktisko darbu, tad svarīgākie ir struktūrvienību vadītāji un labi, pieredzējuši galvenie speciālisti.

 

Paldies Dievam, lielākajai daļai darbinieku šajā iestādē motivācija ir tā, kas liek strādāt, izrādīt iniciatīvu. Gribētu teikt, ka iestādes vadītāja prasīgums ir laba lieta, bet mums ir paveicies ar darbiniekiem, kuriem ir šī motivācija un kuri strādā godprātīgi, vienalga, kādi būtu apstākļi biroja vadībā vai kādas būtu biroja priekšnieka prasības.

 

- Un, noslēdzot sarunu – ar ko nodarbojaties no darba brīvajā laikā?

 

Oi, tā jau ir laikam, diemžēl, bet kaut kā novārtā pamesta lieta. Savā laikā patika sportot, bet pēdējos gados brīvā laika palicis arvien mazāk un mazāk, un hobijs izpaužas kā sportošana kopā ar bērniem. Mācu jaunākajam dēlam slidot, vecākais jau to ir pietiekami labi iemācījies. Vai arī kādas citas sportiskās aktivitātes. Bet veids, kā vislabāk atpūšos, ir – dodoties uz laukiem un kārtīgi izstaigājoties pa mežu. Savā laikā bija sapnis kļūt par mežsaimnieku, bet, nu, diemžēl, kaut kā aizgāju citā virzienā…

 

- Citā mežā?

 

(smejas) … Jā, citā mežā. Bet tas ir tas veids, kā es vislabāk relaksējos.

Intervijas pirmo daļu lasiet šeit. 

Vārds: