Olga

Foto: LETA. Banku augstskolas profesors Ivars Brīvers.

Banku augstskolas profesors, Ventspils Augstskolas asociētais profesors un Latvijas Ekonomistu asociācijas valdes priekšsēdētājs Ivars Brīvers allaž izcēlies ar viedokli, kas krietni atšķiras no varas aprindās paustā. Arī sarunā ar KRUSTTEVS.COM mācībspēks apšauba valdības uzskaitītos pēdējā laika sasniegumus un prognozes un liek noprast, ka varai nevajadzētu ieslīgt pašslavināšanā un sabiedrības maldināšanā par brīnišķīgiem izaugsmes tempiem.

 

Nevis veiksmes stāsts, bet spēlītes ar skaitļiem!

 

- Latvijas Banka nesen dubultojusi Latvijas izaugsmes prognozi. Vai, jūsuprāt, tā ir ekonomiski pamatota un vai tā nav kārtējā cilvēku muļķošana?

 

Piekrītu formulējumam, ka tās ir tīrākās spēlītes ar skaitļiem. Negribu teikt, ka tur nav ekonometristu, kas to rēķinātu, bet nebrīnīšos, ja pēc pāris mēnešiem kāds to prognozi koriģēs atpakaļ, tā kā pārāk nopietni to neuztveru. Tās manipulācijas ar iekšzemes kopprodukta (IKP) skaitļiem lielākajai daļai iedzīvotāju būtībā neko nenozīmē. Saprotu, man teiks – no tā ir atkarīgi  nodokļi un vēl kaut kas, bet tās manipulācijas ar IKP jau ir kļuvušas pārāk absurdas, tā kā es par šiem skaitļiem pat īpaši neinteresējos.

 

- Un kādā veidā šo prognozi izteikt korektāk?

 

IKP sakarā absurds parādās tajā apstāklī, ka vairs nerunā par IKP, bet gan tā pieaugumu. IKP pats par sevi ir pieaugums – vidēja labuma, vidējam cilvēkam, kas diezgan maz ko izsaka. Tur iekšā ir spekulatīvā ekonomika un tamlīdzīgas lietas. Tagad pat par to vairs nerunā, tagad jau ir IKP pieaugums, tas ir pārāk nenopietni, lai šo rādītāju gari apcerētu. Un tādā situācijā, kā pašlaik, kad pasaulē viss šūpojas, un Latvijas ekonomika ir viena no visatvērtākajām, pietiek ar kādām stiprākām izmaiņām ne tikai Eiropas Savienībā, bet vispār pasaules kontekstā, lai visas Latvijas prognozes [kļūtu nenozīmīgas]...

 

Kā bija 2008.gadā, kad Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) prognozēja, ka Latvijai nebūs vairs desmit procentu pieaugums, bet mazāks? Ko uz to teica tagadējais finanšu ministrs, Latvijas Banka? Sak, ko tas SVF sajēdz, nu, labi, nebūs desmit, būs deviņi procenti. 2009.gadā bija mīnus 18 procenti! Un tagad, pēc šiem mīnus 18 procentiem skaita gaidāmo pieaugumu 1,2 vai 1,4 procenti. Ir muļķīgi pat par to runāt!

 

- Vai piekrītat formulējumam, ka Latvija ir krīzes pārvarēšanas veiksmes stāsts?

 

Protams, ka nē. Vidēji Eiropā pēc četru procentu krituma seko divu procentu pieaugums. Ja mums pēc teju mīnus 20 procentiem kaut kas tur paceļas par astoņiem, kas tur veiksmīgs? Ar kādiem līdzekļiem tas tiek panākts, kāda tam visam struktūra? Pasaulē jau cilvēki sapratuši, ka IKP nav slikts rādītājs, bet izvirzīt to par kaut kādu mērķi ekonomikā ir pārāk absurdi. Saprotu, cilvēki vienmēr kurnēs, tā kā subjektīvais cilvēku vērtējums arī nav 100% drošs, bet kopumā cilvēki nejūsmo par šo Latvijas „veiksmes stāstu”.

 

- Tur varbūt pamatā ir tas, ka tagad tiek runāts par otro straujāko kāpumu Eiropā, tikai neviens nesaka, ka tas notiek pēc straujākā un sāpīgākā ekonomikas krituma visā Eiropā...

 

Tieši tā. Kāds krievu ekonomists pamanījās pat „iebraukt otrā grāvī”, ka Latvijai esot bijis trešais lielākais kritums pasaules vēsturē. Skaidrs, ka tā nav taisnība. Deviņdesmito gadu sākumā mums divu gadu griezumā kritums bija 50%. Bet [tagad mūsu nelielais kāpums ir] pēc 20 procentu krituma... Nu, labi, ja kāds piesiesies, teikšu – pēc 18,8%. Tomēr skaitīt desmitdaļas – tās tiešām ir spēlītes ar skaitļiem, un lai ar to nodarbojas tie, kuriem nav ko darīt.

 

Stabilizācijas plāns – ķieģelis ekonomikas kaklā

 

- Ja atgriežamies pie krīzes pirmsākumiem - kuru no valdības lēmumiem uzskatāt par pašu absurdāko?

 

Neapšaubāmi, [Ivara] Godmaņa ekonomikas stabilizācijas plānu 2008.gada 12.decembrī. 18.decembrī šajā pašā [Banku augstskolas] auditorijā kopā ar studentiem rēķinājām uzdevumu – par cik samazinātos IKP, paceļot PVN likmes, kas bija šī plāna pamatā. Tas sanāca tāds neliels uzdevums 2.kursa studentiem.

 

Sanāca, ka mīnus četri procenti, bet patiesībā bija mīnus 18. Skaidrs, ka šāds ekonomikas stabilizācijas plāns laikam bija lielākais trieciens Latvijas ekonomikai, bet, no otras puses, ja tā nebūtu, tāpat noteikti būtu smagi, jo trekno gadu politika noveda pie tā, ka IKP auga par 12% un premjers gavilēja, bet valsts ārējais parāds pieauga trīsreiz straujāk.

 

Bet šajā sakarā īpaši izdalīt varu tieši Godmaņa stabilizācijas plānu. Pēc tam jau viņš arī sacīja – zinājām, ka būs slikti, bet kaut ko vajadzēja darīt! Tad varēja izdomāt kaut ko citu, visiem plikiem apskriet ap Vecrīgu varbūt...

 

- Ko Latvijas valdība nogulēja? Nekustamo īpašumu „burbuli”? Kreditēšanās slimību?

 

Pat nezinu, vai… Nav jau runa par to, ka kaut ko nogulēja, bet jau pati valdības nostādne vienmēr bijusi – skaitļi ir svarīgāki par cilvēku, izaugsme jāpanāk par katru cenu, bez ārzemniekiem mēs neko nevarēsim… Tagad arī saka – ja nebūs ārzemju investīcijas, kas notiks, mēs visi badā apmirsim… Ja tā tiešām ir, tad – vai kāds par to nav jāsauc pie atbildības, ka Latvija novesta tik tālu, ka bez ārvalstnieku, Eiropas naudām mēs teju badu mirsim? Domāju, pati nostādne bija absurda – šī izaugsmes paradigma, kas ir 18.gadsimta produkts, kas tolaik bija laikam atbilstoša, nu, vēl 19.gadsimtā, bet 20.gadsimtā tā savu laiku pārdzīvojusi, un tagad visu virzīt tikai uz ekonomikas izaugsmi – tas ir...

 

Redzam, ka ne tikai Latvija, visa Eiropa ir kraha priekšā. Vēl vakar lasīju, ka OECD pārstāvji saka – tas, kas notiek Eiropā, var sagraut visas pasaules ekonomiku, un tā tas arī ir. Domāju, ka te nav pie vainas viena atsevišķa kļūda, bet visa politika.

 

Gāze – grīdā, ekonomika – grāvī

 

- Bet, ja skatījumu reducējam uz 2006. – 2007.gadu – vai treknajos gados tomēr nevajadzēja savlaicīgi šo nekustamo īpašumu „burbuli” ierobežot?

 

Nu, jā, un tas [Aināra] Šlesera „Gāzi grīdā!” bija viens no muļķīgākajiem saukļiem, kāds vien varēja būt. 12 procentu pieaugums un vēl, un vēl... Protams, ka tas bija absurds, tāpat kā ekonomikas bremzēšana krīzes laikā. Tā nu tas ir – kad jābremzē, tad spiež uz gāzes pedāļa, bet, kad jāspiež uz gāzes pedāļa, spiež uz bremzēm. Eiropa jau laikam vairs neļaus spiest uz bremzēm, tas, kas tagad notiek… Latvija jau ir pārlieku maziņa, lai kaut ko varētu visā pasaulē sabojāt.

 

Skaidrs, ka trekno gadu politika bija izcils absurda piemērs. Plātīšanās ar 12% pieaugumu, kas palielināja ārējo parādu. [Ekspremjers Aigars] Kalvītis sacīja – mēs esam pasaules rekordisti ekonomikas izaugsmes ziņā. Tālu no patiesības tas nebija, bet, kur tiešām bijām pasaules rekordisti – importa un eksporta starpības attiecībā pret IKP, ārējās tirdzniecības deficīts pret IKP bija vairāk nekā 20 procentu. Cik zinu, ASV ir šausmās jau par pieciem procentiem, kas viņiem šķiet šausmīgi daudz. Un, kad ekonomika „nogāžas”, uzreiz bilance izlīdzinās.

 

Tagad ir 6% pieaugums, atkal importa – eksporta starpība palielinās… Plātās, ka eksports milzīgi aug; paskatieties 2011.gada eksporta datus, un tur atkal importa – eksporta starpība, ja pareizi atceros, bija ap trim procentiem vai pat vairāk. Vārdu sakot, ekonomiskā politika „izaugsme par katru cenu” nekad ne pie kā laba nenovedīs, un tā ir liela kļūda.

 

- Daļa ekonomistu uzskata, ka bija jāveic lata devalvācija…

 

Nedomāju, ka tā būtu glābusi, šeit pat nesaskatu nopietnus argumentus. Valūtas devalvācija it kā izlīdzina ārējās tirdzniecības bilanci, iegūst eksportētāji, zaudē importētāji, bet te jāskatās… Pārāk dziļi aprēķinus neesmu veicis, bet, kad bija pieejamas „input – output” tabulas, starpnozaru bilances, kopā ar studentiem tās pētījām.

 

Jāsaprot – [devalvēt latu var], ja importē tikai patēriņa preces, šādu iespēju varētu vērtēt, ja uzskatītu, ka uz eksporta rēķina var „izvilkt” ekonomiku, bet Latvija pārsvarā importē kapitāla preces, energoresursus, naftas produktus. Ja lata devalvācijas rezultātā tas viss sadārdzinātos, tad ieguvums būtu pārāk īss, un es pat teiktu, ka lielākā daļa nozaru drīzāk nonāktu zaudētājos, ne ieguvējos.

 

Eksports darbojas bez multiplikatora, imports – ar multiplikatoru. Ko tas nozīmē? Piemēram, ja uzņēmējs zāģē kokus un eksportē, saka, ka izmanto tikai Latvijā ražotus zāģus, tā kā, ja devalvēsiet latu, es neko nezaudēšu, tikai iegūšu kā eksportētājs. Bet viņš aizmirst, ka, lai tā būtu, arī tam, kurš Latvijā ražo zāģus, vajag panākt, lai nevajadzētu importēt metālu. Tur darbojas multiplikatora efekts. Tur būtu jāveic nopietnāki aprēķini, kas pagaidām nav iespējams, jo nav šo „input – output” tabulu.

 

Pensionēšanās vecuma jautājumā brīnumu nebūs

 

- Pēdējā laikā ļoti aktuāls ir jautājums par pensionēšanās vecuma celšanu. Vai ir objektīva nozīme to darīt? Ja pensionēšanās vecumu ceļ – darba tirgū ilgāk paliek strādājošie, bet darbavietu skaits tik strauji nepalielināsies.

 

Tas atkal ir pārāk sarežģīts jautājums. Spriežot esošās paradigmas ietvaros, laikam tiešām citas izejas nav. Arī mani tas skars, un, lai cik nesimpātiski tas cilvēkiem liktos, jāsaprot, ka Latvijā demogrāfiskā struktūra ir tāda, kāda ir. Runa nav par to, lai cilvēki strādātu, bet par to, lai cilvēki nesaņemtu pensiju. Skaidrs, ka tas nav taisnīgi.

 

- Turklāt sociālais budžets dramatiski iztukšojas…

 

Jā, arī tas. Bet kur ir problēma – jaunie brauc prom, un, loģiski, jautājums – no kā maksās tās pensijas? Es pats trešā līmeņa pensiju fondā nepiedalos un, ja varētu, arī no otrā līmeņa atteiktos. Cilvēki tādā gadījumā izdomātu – priekš kam maksāt? Tas nav sociālais nodoklis, tās ir sociālās apdrošināšanas iemaksas, un tas ir pavisam kas cits. Un tāpēc spriest, ka no sociālā budžeta varētu finansēt veselību – tas būtībā ir pretlikumīgi. Tajā pašā laikā es nezinu, kāds šeit būtu risinājums.

 

Kur tas varbūt slēptos? Riskēju, to īsumā stāstot, tikt pārprasts, bet, lūk, runājot par esošo ekonomikas paradigmu…. Vai nav absurds sauklis – radīt darbavietas? Ne jau darbavietas jārada, bet darba produkts. 1930.gadā izcilais angļu ekonomists Džons Meinards Keinss sarakstīja „Economic Possibilities for Our Grandchildren” (Ekonomikas iespējas mūsu mazbērniem). Nu, tādā labā omā laikam to rakstījis, pusnopietnā veidā, sakot, ka viņa mazbērni, tātad mana paaudze, strādās 15 stundas nedēļā. Zinātnes un tehnikas progress ļaus saražot to pašu produktu ar aizvien mazāku resursu patēriņu.

 

- Tiks kāpināts darba ražīgums…

 

Jā. Kāpēc viņa prognoze nav piepildījusies? Jo pastāv sadales princips – nevis pēc darba, bet katram pēc ieguldītajiem resursiem. Lūk, kapitāla un, vēl jo vairāk, dabas resursu īpašnieki ir ieinteresēti tehnoloģijas attīstības vektoru vērst tādā virzienā, lai tieši darbu samazinātu – sak, priekš kam vajadzīgi cilvēki, ja tas viss notiek automātiski. Tādā veidā veidojas liekie cilvēki.

 

19.gadsimtā Anglijā strādnieku kustība lauza mašīnas, toreiz bija cita situācija, pasaule bija bezgalīga, bet tagad vairs nav, kur augt. Tā ir problēmu sakne. Cilvēki vajadzīgi nevis, lai strādātu, bet gan lai pirktu. Piemēram, Grieķija – par viņiem saka, ka šie parādus sataisījuši, kādā diskusijā viens vīrs teica, ka grieķi gribēja pirkt mersedesus, tāpēc ņēma kredītus. Bet vai nebija otrādi, vai ražotājs negribēja, lai grieķi pērk viņa mersedesus? Jo citādi nebūs izaugsmes. Nevis grieķi prasīja aizdot naudu, bet gan mersedesu ražotājs lūdzās – sak, aizņemies naudu! Protams, man nav nekāda naida pret mersedesiem, tas ir tikai piemērs.

 

- Faktiski dominēja patēriņa kults?

 

Nē, sadale! Saprotu, ka mani var apvainot par sociālistu, bet tas princips ir redzams Keinsa darbos, arī darbos, ko rakstījuši Roberts Ouens, Tomass Morste, mūsu tautietis Kārlis Balodis… Labi, tie trīs minētie visi bija sociālisti, bet Keinss – nē. Esošais sadales princips ir radījis situāciju, ka pasaulē, teiksim atklāti, lielākā daļa cilvēku ir lieki. Tāpēc ir šis absurds – vajag radīt darbavietas, kur viņi tāpat neko nedarītu, bet par kaut ko saņemtu naudu, lai varētu kaut ko pirkt. Šīs paradigmas ietvaros es neredzu atrisinājumu šai problēmai. Jāskatās uz lietām reāli – ja nekas nemainīsies, tie, kuri var, no Latvijas brauks prom, tie, kuri nevar – saņems kaut kādu naudu no bērniem, un tā nu Latvijā būs veco ļaužu pansionāts.

 

Intervijas otro daļu lasiet tuvākajās dienās.

Vārds: