Arturs Vaiders, sporta eksperts: Ostapu Benderu citējot (būt vai nebūt Rīgā stadionam)

Īsti vietā būtu seno romiešu domu grauds „Gutta cavat lapidem non vī, sed saepe catendo” – Pile saēd akmeni nevis ar spēku, bet bieži krītot. Jeb ar pacietību, „lēnām pilinot”, var daudz ko panākt. Vairāki raksti („Vai Latvijas 100 gadu jubilejā Rīgā varētu spēlēt Brazīlijas izlase?”, Diena; „Sarkanās kartītes vietā – diploms”, Diena; „Siliņš rāda piemēru Indriksonam”, ParSportu.lv...), sarunas ar dažāda ranga politiķiem to arī sekmējušas un nu jau var runāt par daudz reālāku vīziju nekā pirms pāris mēnešiem – 2018.gadā uz Latvijas 100 gadu jubileju Rīgā jābūt stadionam. 

Tuvākā gada laikā (cerams) tiks pabeigta Nacionālā bibliotēka un varēs pievērst uzmanību citām valstiski svarīgām būvēm. Šoreiz tās varētu būt Akustiskā koncertzāle (būtiski pārbūvējot Kongresu namu), Laikmetīgās mākslas muzejs (rekonstruējot Triangula bastionu?) un Nacionālais stadions (pārbūvējot Daugavas stadionu?). Trijiem objektiem laikā līdz 2018.gadam no budžeta  kopā varētu atlicināt apmēram 100 miljonus latu. It kā jau daudz... Taču pat, ja pārējie divi „satilpst” 50 miljonos un stadionam paliek pāri otri 50 miljoni, nemaz tik daudz nav. Piemēram, „Allianz Arena” Minhenē izmaksāja gandrīz 210 miljonus, bet „PGE Arena” Gdaņskā apmēram 110 miljonus. Abas ir tikai futbola arēnas, tiesa, to ietilpība ir krietni lielāka nekā būtu vajadzīgs Rīgai – Minhenē 70 000  un Gdaņskā 43 700. Latvijai pietiktu ar 25 000, varbūt pat 20 000. Taču tam būtu jābūt universālam stadionam, kas der futbolam, vieglatlētikai, arī Deju svētku vajadzībām, koncertiem, pat hokejam.

Turklāt jāņem vērā vēl viena šādu arhitektonisku objektu būvēšanas nianse – tā ir nākotnes būve, jo diez vai turpmāko 25 gadu laikā kaut ko līdzīgu Latvija iesāks. Tāpēc arī tai būtu jābūt ar perspektīvu, ar skatu nākotnē. Ņemot vērā mūsu klimatisko zonu, ne tikai ar apjumtām tribīnēm, bet arī ar iespēju uzslidināt jumtu (paturot prātā, ka diennaktī var uzsnigt ar 40 cm bieza sniega kārta!), kas ļautu to daudz efektīvāk izmantot visa gada garumā.

Interesanti, ka iniciatīvas groži šobrīd ir Kultūras ministrijas rokās, kam rūp, Deju svētkos nepiemērotās norises vietas dēļ aiziet gar kasi gandrīz 300 000 latu.

Kā teiktu Ostaps Benders, ledus ir sakustējies, tāpēc tagad ir ļoti svarīgi visām ieinteresētajām pusēm (Kultūras ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija, kuras pārraudzībā ir sports) un tad vēl Futbola federācija, Vieglatlētikas federācija kopā sastrādājoties panākt optimālo rezultātu. Līdz šim tas ne vienmēr izdevies (precīzāk – nav izdevies). Futbola federācija allaž gribējusi citus apčakarēt, bet Vieglatlētikas federācija kā princese sēdējusi un gaidījusi preciniekus un pēc tam bijusi ļoti izbrīnīta, ka tie tai garām pagājuši. Seja šķība? Mati nav blondi? Krūtis par mazu? Vai inertums uz pieres rakstīts? Tajā pat laikā ne mazāk svarīgi būtu šāviena attālumā no ieceres turēt mūslaiku Ostapus Benderus, kas jau sākuši slīpēt ne tikai Kultūras ministrijas gaiteņus vien. Ja negribam. lai  projekta izmaksas dubultojas....

Ja reiz pateikts A, jādomā arī par pārējo alfabētu, jo tagad pasākumi tiek plānoti daudzus gadus uz priekšu. Lai 2019.gadā Rīgā varētu notikt, piemēram, Eiropas Superkausa spēle futbolā, bet 2020.gadā Eiropas čempionāts vieglatlētikā. Kāds skaļš koncerts. Varbūt Winter classichokejā (ja Rīgas „Dinamo” tobrīd vēl būs interesants KHL vadībai...)? Kā jau reiz rakstīju, varbūt Brazīlijas izlases futbolistu vizīte. Lai stadions pilnvērtīgi dzīvotu, jābūt oriģinālām idejām un to konsekventiem risinājumiem.

Ledus ir sakustējies, un ir sperts būtisks solis uz priekšu. Tiesa arī kavēties nav laika. Lai 2018.gadā varētu lepni pārgriezt lentīti, jāsāk rakt vēlākais 2016.gadā.

Avots: Parsportu.lv