Ivars Jakovels: Vai Nacionālā apvienība vēlas iznīcināt Latvijas laukus?

Aicinot Latvijas mazākumtautību iedzīvotājus braukt prom no Latvijas un atgriezties savā etniskajā dzimtenē, Nacionālā apvienība tīši vai neapzināti vēlas panākt, ka Latvijas laukos dzīvojošie nespēj nodrošināt savas ikdienas vajadzības, savukārt pilsētās dzīvojošie nespēs finansiāli atbalstīt laukos esošos. Tādējādi var rasties sniega pikai līdzīgs efekts – Latvijas laukos paliks arvien mazāk cilvēku, jo valsts nespēs uzturēt ceļu infrastruktūru un nodrošināt sabiedrisko transportu, lai no rīta lauku ļaudis varētu aizbraukt uz darbu un vakarā atgriezties mājās. Savukārt cilvēku aizbraukšana labākas dzīves meklējumos veicinās citu problēmu - Latvijā trūks darbaspēka un būs jāizškiras par viesstrādnieku ievešanu, kam būs sveša Latvijas kultūra un tradīcijas.

Problēmas būtība ir tajā, ka Latvijas transporta infrastruktūra ir projektēta tā, ka tā bez būtiskām subsīdijām ir dzīvotspējīga pie noteikta tās lietotāju skaita, proti, vēl pirms pārdesmit gadiem to izmantoja 2,5 miljoni cilvēku, turklāt privātā autotransporta bija ārkārtīgi maz, tagad sabiedrisko transportu kopumā Latvijā lieto mazāk kā 2 miljoni iedzīvotāju. Pieprasījuma trūkums pēc sabiedriskā transporta pakalpojumiem veicinājis reisu un maršrutu skaita un samazināšanu, savukārt šie, it kā ekonomisku apsvērumu dēļ pieņemtie lēmumi, veicina vēl lielāku cilvēku aizplūšanu no laukiem. Uzskatu, ka Nacionālās apvienības aicinājumi braukt prom mazākumtautību pārstāvju, tādējādi samazinot Latvijas iedzīvotāju skaitu līdz 1-1,2 miljioniem, ir apzināta kaitniecība, kas ir vērsta uz nācijas pašiznīcināšanos – projām brauks Latvijas cilvēki, mūsējie, kas te dzīvojuši daudzus gadu desmitus, un neviens nezina, kas atbrauks viņu vietā. Vienlaikus jāatceras, ka iedzīvotāju skaita samazināšanās automātiski nozīmē gan vispārējās labklājības līmeņa kritumu, gan nodokļu ieņēmumu samazināšanos, gan ekonomisko lejupslīdi.

Valsti veido tās cilvēki. To apzinās ar valdošā koalīcija, cenšoties veidot dažādas, diemžēl nesekmīgas reemigrācijas programmas. Dzīve ir parādījusi, ka šis vilciens ir aizgājis un absolūti lielākā daļa aizbraukušo neatgriezīsies. Tāpēc mums tagad ir nevis jāaicina kādu braukt prom, bet gan jādara viss maksimālais, lai noturētu cilvēkus Latvijā, radot maksimāli labvēlīgu vidi uzņēmējdarbībai un cilvēkiem, it īpaši lauku rajonos, kur jau tā valda bezcerība. Lai noturētu cilvēkus laukos, ir nekavējoties jāizbeidz bezatbildīgā sabiedriskā transporta maršrutu tīkla un reisu skaita samazināšanas politika. Nav noslēpums, ka Latvijas laukos vislabāk atalgotie darbinieki ir pašvaldībās un skolās, bet lielam vairumam nākas pārtikt no gadījuma vai sezonas darbiem, labākajā gadījumā saņemot minimālo valstī noteikto atalgojumu. Zināms atspaids uz brīdi ir bijušas Eiropas programmas bezdarba mazināšanai jeb tā sauktās simtslatnieku programmas, un tā esam tikuši pie sakoptiem pagastu centriem, taču regulāra darba laukos nav, un iespējas ikdienā aizbraukt strādāt uz kaimiņu pilsētu, kur darbs varbūt atrastos, arī nav, jo autobuss kursē reizi dienā. Un tas ir iemesls, kāpēc cilvēki dodas projām.

Uzskatu, ka transporta jautājumu atrisināšanai ir jābūt valsts prioritātei. Kā pirmais solis jāmin sabiedriskā transporta tīkla sakārtošana līdz situācijai, kurā ikviens var aizbraukt no rīta uz darbu un vakarā atgriezties mājās, savukārt otrais solis būtu ceļu infrastruktūras sakārtošana, lai uzņēmēji varētu investēt laukos un būtu normāli ceļi, pa kuriem atvest izejvielas uz ražotni un aizvest pārdošanai gatavo produkciju. Esmu runājis ar virkni uzņēmēju, kas man ir atbildējuši pavisam vienkārši – labprāt dotu darbu laukos, attīstītu uzņēmējdarbību reģionos, taču visi centieni atduras pret infrastruktūras trūkumu – ja pašvaldības vēl mēdz nākt pretī ar nekustamā īpašuma nodokļa atlaidēm, tad par elektrības pieslēgumu izbūvi tiek prasītas nesamērīgas izmaksas, bet ceļu jautājumiem valsts vai pašvaldības ātrus risinājumus vispār nesola. Taču darbs cilvēkiem ir vajadzīgs šodien, nevis pēc gadiem, kad (varbūt) ekonomiskā situācija uzlabosies.

Nevienam nav noslēpums, ka ikkatrs Latvijas iedzīvotājs dod zināmu pienesumu Latvijas budžetam un labklājībai, tāpēc pēdējā laikā arvien vairāk no ekonomistiem ir dzirdamas runas par darbaspēka ievešanas nepieciešamību. Ja patiesi tiks īstenoti Nacionālās apvienības aicinājumi mazākumtautību pārstāvjiem doties projām, darbaspēka problēmas kļūs vēl aktuālākas, un, lai saglabātu kaut jel kādu ekonomisko izaugsmi, būs jāizšķiras par viesstrādnieku nepieciešamību Latvijā. Šajā situācijā vēlos redzēt nacionāļu reakciju, kad, glābjot Latvijas ekonomisko situāciju, būsim spiesti ievest viesstrādniekus, kuriem ir sveša mūsu kultūra un tradīcijas, kas ir auguši citā vidē, un tas būs noticis tikai tāpēc, ka absurdu politisko ambīciju sasniegšanai kāds ir veicinājis to cilvēku aizbraukšanu, kas ir dzimuši un auguši Latvijā, kas ir maksājuši nodokļus un cēluši Latvijas labklājību vismaz pēdējos divdesmit gadus.

Ivars Jakovels, Saeimas deputāta kandidāts, “Saskaņa” sociāldemokrātiskā partija.