Audiālais daudzpakāpju stulbuma un mantkārības sindroms

Starpgadījums, kad neliels veikaliņš „norāvies” uz 500 latu naudassodu par valsts (tātad sabiedrības uzturētā) radio raidīto ziņu noklausīšanos un savlaicīgu tāldzirdes kastes izslēgšanas pogas nenospiešanu, publiskajā telpā piespricē aizvien vairāk traģikomisma noskaņas un atsauc atmiņā daiļo epitetu par „stulbeņu zemi”.

Turklāt šis stulbums izrādās daudzpakāpju. Tajā līdz acīm ieslīgusi kā Autortiesību un komunicēšanas konsultāciju aģentūra un Latvijas Autoru apvienība (AKKA/LAA), kas reizēm, šķiet, gatava paprasīt naudu no ikviena, kurš uz ielas atļausies nosvilpot kādu Paula ziņģes meldiņu, tā arī likumsargi, kas „kārtību uztur”, izošņājot radio klausīšanās paradumus un smērējot papīrus, un, lai cik paradoksāli neizklausītos, arī pats likumdevējs, par kura brāķa darbu procentu šaubu nav jau sen.

Kur slēpjas absurdu virkne? Vispirms jau apstāklī, ka šādas sodīšanas gadījumos uzņēmēji par aptuveni vienu un to pašu produktu faktiski samaksā trīs reizes – iegādājoties publiskās atskaņošanas licenci, nomaksājot nodokļus, no kuriem tiek uzturēts valsts radio, un samaksājot sodu, kas faktiski bāzēts uz atsevišķu pašpasludinātu „ģēniju” iegribām un viena administratīva kantora ambīcijām nodīrāt naudu ar loģisku pamatojumu vai bez tā.

Tālāk – muļķības un absurduma kroni uzliek faktiska likumdevēja haltūra, izstrādājot Autortiesību likumu, kura 1.panta 15.punktā daiļrunīgi definēts, ka publisks izpildījums ir attiecīgā autordarba priekšnesums, atskaņojums vai citāds izmantojums „ārpus ierastā ģimenes loka”.

Taču tajā pat laikā tas pats likumdevējs diezgan ilgstoši izvairās no konkrēta definējuma, kas vispār juridiskā izpratnē ir „ģimene”.

Par šo šķietami elementāro jēdzienu jau ne pirmo gadu diskutē dažādas raudzes tieslietu korifeji, kuri ne nereģistrēto, ne seksuāli minoritāro partnerattiecību, ne citos kontekstos tā arī pie skaidra definējuma nav nonākuši. Līdz ar to joprojām palicis neskaidrs, vai ar „ģimeni” jāsaprot vīrs, sieva un bērni vai tam klāt jāpieskaita arī sievasmāte un suns.

Līdz ar to faktiski līdz galam nav skaidrojams, cik plaši publiskā izpildījuma kontekstā skatāms formulējums „ģimenes loks”. Ja pieņemam, ka ar to saprotama pirmās pakāpes radu sanākšana jebkurā skaitliskajā sastāvā, tad, piemēram, vecākiem kopā ar bērniem atzīmējot dzimšanas dienu, radio fonā var skanēt tāpat, bet, ja ciemos ierodas arī ģimenes draugi vai tālākas pakāpes radi, pirms pogas nospiešanas jāpērk attiecīgā licence, lai kādā brīdī pie durvīm nezvanītu uniformēti, naudu saoduši brašuļi?

Vai dārza svētkos, kur piedalās ne vien tuvinieki, bet arī draugi, paziņas un kaimiņi, mūzika no „radiokastes” drīkst skanēt tikai tad, ja nopirkta attiecīga licence? Un, ja automašīnā kopā brauc un radio klausās darba kolēģi? Ja braucamajam atvērts logs, pa kuru gāžas laukā mūzikas skaņas, ko dzird visi garāmgājēji? Ja radio bez austiņām klausās pa ielu braucošs velosipēdists? Varbūt arī šajos gadījumos nepieciešama licence? Nu, kur nu vēl dziļāk mežā?

No augšminētā pēc būtības izriet, ka Autortiesību likums jau formulējuma „publiskais izpildījums” dēļ vien būtu precizējams, šādu definīciju faktiski svītrojot. Vieglās naudas lobiji, kas sakās aizstāvam autorus, skaļi deklarē, ka tādējādi tiktu pārkāpta Bernes konvencija, kas Latvijai teju vai jāuztver par civilizētas dzīves simbolu.

Taču minētajā konvencijā nav ne formulējuma „publisks izpildījums”, ne „publiska atskaņošana”. Tad par ko šeit vispār ir stāsts, autoru aģenti? Katrā ziņā ne jau par saprātīgu autoru interešu aizstāvību.

Vēl absurdāks ir AKKA/LAA izplatītais formulējums, ka, „lai atskaņotu mūziku gan darbavietā, gan citās publiskās vietās, uzņēmumiem nepieciešams saņemt mūzikas publiskā izpildījuma licenci” un ka tāda vajadzīga „katrā darba vietā”. Vispirms jau jājautā – ja darba vieta tiek pielīdzināta „publiskai vietai”, vai katra darba vieta jāuzskata par tirgus laukumu vai sabiedrisko iebrauktuvi, kur katrs nāk un iet, kad un kā vien vēlas?

Nekā tamlīdzīga! Piemēram, biroji, kas nereti atrodas slēgtās un apsargājamās ēkās, kur bez atļaujas nevienam no malas vispār nav piekļuves. Piemēram, mehāniskā darbnīca uzņēmuma teritorijā. Piemēram, juveliera darba telpa, kurai nav nekāda sakara ar apmeklētājiem. Tās ir publiskas vietas? Ja jā, tad jājautā, kurš no „publikas” vēl dzird ieslēgto radio. Ja nu vienīgi Karlsons, kurš dzīvo uz jumta un grabinās gar logiem. Par ko šeit ir stāsts, autoru aizstāvji? Šķiet, arī ne jau par autoru interesēm. Par dažas labas institūcijas mantkārības ierobežošanu gan.