Skrējiens pēc pārticības jeb kā mūs ievilināja ES

Neesam zili karogotajā Eiropas Savienībā (ES) paguvuši nodzīvot pat ne pilnu desmitgadi, taču secinājumi pa šo laiku radušies gana biezā slānī. Kamēr vieni raksta projektus, skaita struktūrfondu miljonus un „otkatus”, priecājas par svaigiem, eiropiešu finansētiem infrastruktūras projektiem, citi eirobirokrātijas papīru kalnus vai „izbauda” trekno gadu mieles, vēl citi žēli secina, ka ieiešana ES atgādina piespiedu braucienu taksometrā – negribot, bet jāmaksā, turklāt – jo tālāk, jo dārgāk...

Taču visai interesanti no šī punkta atskatīties uz laiku, kad ES, masu apziņā kultivēta teju kā pārticības un leiputrijas citadele, bija tikai sapnis un lāgiem saistījās ar virkni pastulbu regulu, piemēram, aizliegumu tirgot pārmēru līkus gurķus un banānus. Izšķirošajam brīdim nākot tuvāk, sabiedrības domas nereti ķēra apziņa, ka Eiropā nāksies dzīvot saskaņā ar Eiropas cenām, kam nekādi neatbilst Austrumeiropas algas...

Savukārt, lai tautu nomierinātu, vara izšķīrās par ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu vadības grupas izveidi, kuras darbībai toreizējais premjers, tagad politiskajai pārnākšanai gatavais Einārs Repše bija gatavs atvēlēt veselu miljonu latu.

Informētāji apmulst, atbilde izpaliek

Minētās grupas pirmos kucēnus gan nācās slīcināt. Ne tikai atsevišķi ieinteresēti pilsoņi, bet arī valsts televīzijas žurnāliste, zvanot uz norādīto numuru, atbildi uz jautājumu, vai tiešām pēc liktenīgā datuma, 2004.gada 1.maija, Latvijā strauji kāps pārtikas cenas, tā arī nesaņēma – klausuli pacēlusī un jautājumus uzklausījusī meitene, saudzīgi sakot, pamatīgi samulsa un sāka neveikli taisnoties.

Gluži laba alternatīva jau tolaik bija Saeimas ES Informācijas centra elektroniskais pasts, pa kuru uzdot dažu labu jautājumu saistībā ar tolaik vēl tikai gaidāmo dzīves padārdzināšanos. Toreiz saņemtās atbildes tagad šķiet kā vienkārša, viegli izklaidējoša lasāmviela, kas izraisa vieglu smīnu...

Strauju cenu un dzīves līmeņa paaugstināšanos neprognozēja

Piemēram, vienā no atbildēm par gaidāmo cenu palielināšanos lasāms, ka „pārtikas preču cenas mazumtirdzniecībā vidēji varētu kāpt par 10 – 15%, tomēr cenu kāpums nenotiks spēji, jo netiek prognozēts straujš patērētāju pirktspējas pieaugums un dzīves līmeņa paaugstināšanās. Turklāt visu pārtikas produktu cenas nedaudz palielināsies ar ES tieši nesaistītu faktoru ietekmē. Šādi faktori ir energoresursu sadārdzināšanās, inflācija, nodokļu palielināšana. No otras puses, pārtikas cenu pieaugumu bremzēs importa tarifu atcelšana starp esošajām un jaunajām ES valstīm.”

Šajā kontekstā nodēvēt energoresursu sadārdzināšanos, nodokļu palielināšanu un inflāciju par ar ES tieši nesaistītiem faktoriem gan ir vismaz dīvaini. Viens no energoresursu sadārdzinājuma faktoriem bija tieši direktīvās pieprasītā naftas produktu rezervju glabāšana, kas, saprotams, nenotiek par velti, arī akcīzes nodokļa palielinājums degvielai bija visai nepārprotams Eiropas „pirksts”, tāpat kā ES prasība, ka PVN likme nedrīkst būt zemāka par 5%, bet no abiem iepriekšminētajiem faktoriem izrietēja loģisks iznākums – augstāka inflācija.

Tajā pašā atbildē melns uz balta norādīts, ka „Latvijai jāveido naftas produktu rezerves, kas radīs papildu izmaksas un līdz ar to arī padārdzinās degvielu, un tas attiecīgi ietekmēs arī patēriņa preču cenas”. Tolaik Ekonomikas ministrijas klerki lēsa, ka naftas rezervju veidošanas dēļ degvielas litra cena līdzās ierastajam (!) cenas kāpumam sadārdzināsies vēl par vienu līdz diviem santīmiem litrā. Savukārt līdz ar to loģiski, ka „energoresursu cenu kāpums pārtikas nozarē ietekmēs tos produktus, (piemēram, olas, gaļas pārstrādes produkti), kuru ražošanā ir liels enerģijas patēriņš”.

Cita starpā Ekonomikas ministrija tolaik prognozēja, ka patēriņa cenu līmenis Eiropas attīstīto valstu līmenim pietuvosies toreiz vēl neapjausto „trekno gadu” norietā – pēc 2007.gada, lai gan faktiski tas bija vērojams jau pirms minētā laika. Tajā pat laikā Eiropas Komisijas iekšējā tirgus speciālisti prognozēja, ka pārtikas cenām ES turpmāk vēl jāsamazinās. Vai tolaik vēl neviens nenojauta pārtikas cenu celšanos pasaulē un ko par kādreizējo prognozi šie speciālisti saka tagad, par to gan vēsture klusē.

Dzīves dārdzība varētu nedaudz palielināties...

Pieļaujot, ka mazliet dārgāk par visu maksāt gan vajadzēs, toreiz ierēdņi pārliecināti apgalvoja, ka cenu kāpums noteikti nebūšot krass. Savukārt gaidāmā preču dārdzības palielināšanās kopumā tolaik tika skaidrota ar dzīves līmeņa pakāpenisku pieaugumu, kad vienlaikus augtu pieprasījums pēc augstas kvalitātes precēm. Realitāte gan vismaz pirmo no minētajām prognozēm satrieca pilnībā, un pat valdības 2002.gada maijā akceptētajā Makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas scenārijā laika periodam no 2003. līdz 2007.gada minētais, ka šajos gados gaidāmais patēriņa cenu pieaugums nepārsniegs trīs procentus, izrādījās, saudzīgi sakot, pārāk optimistisks – inflācija tajā pašā 2006.gadā jau uzkāpa līdz 7%, bet vēl pēc gada šis rādītājs jau dubultojās, sasniedzot pieklājīgu divciparu skaitli.

Tajā pat laikā starp cenas augšup „skrūvējošiem” faktoriem bez jau minētajiem, kā prognozētās dzīves līmeņa paaugstināšanās, nodokļu likmju maiņas u.c. tika nosaukti vēl vairāki. Piemēram, ārvalstu investīciju ieplūšana Latvijā. „Uzņēmums, kas ražo apģērbus, palielinās darba algu strādājošajiem. Līdz ar to pieaugs ražošanas izmaksas un arī saražotās preces cena”, uz šāda piemēra bāzes prognozēja „eiroinformatori”. Tāpat – ES vienotais tirgus, kas tiek aizsargāts, izvirzot dažādas prasības un nosakot standartus, kā dēļ tajā neiekļūs zemas kvalitātes un līdz ar to lētas preces (par šo, iespējams, Turcijā skaļi smietos līdz nemaņai), bet to vietā ienāks kvalitatīvākas un vienlaikus dārgākas preces. Tiesa gan, tūlīt sekoja mierinājums, ka importa tarifu atcelšana starp esošajām un jaunajām ES dalībvalstīm varētu bremzēt cenu pieaugumu.

Bulciņām jākļūst lētākām!

Tagad teju pēc vieglas likteņa ironijas izklausās toreiz, bez piecām minūtēm Latvijas cukura rūpniecības fināla priekšvakarā, klārētais, ka „cukura cenas no pašreizējā līmeņa, kas tagad pārsniedz dažu Eiropas valstu cukura cenu līmeni, patiešām varētu nedaudz slīdēt uz leju” un atgādinājums – ja Latvijas valdība nolems piemērot akcīzes nodokli cukuram, tad cenas paliks līdzšinējā līmenī vai pat kāps, turklāt tās lielā mērā būs atkarīgas no valsts atbalsta cukurbiešu ražotājiem.

Savukārt iespējamā konditorejas izstrādājumu cenu krišanās tolaik tika saistīta ar to, ka ES paredzēja arī brīvu cukura izejvielu kustību. Tajā pat laikā prognozēs tika norādīts, ka tā nebūs tik būtiska, jo Latvijā neieplūdīs lētais, tā sauktais C klases cukurs, ko ES eksportē pa pasaules tirgus cenām, ražotājam piemaksājot eksporta subsīdijas. Tiktāl taisnība pilnā mērā – lēts cukurs Latvijā jau sen oficiāli nav nopērkams, un Eiropa gana nekaunīgi piespiedusi mūsu ievārījumu vārītājas izmantot šim nolūkam nelietojamo svešzemju saldvielu. Pilnai ainai vēl jāpiebilst, ka Latvija ES kontekstā zaudēja ne vien cukura rūpniecības nozari, bet arī 3,6 miljonus latu – tieši tik lielu sodu par atklātajām 10 589 tonnām virsnormas cukura krājumu noteica Eiropas Komisija.

Kā beigās noticējām un kas no tā

Kad līdz referendumam par iestāšanos ES bija atlicis aptuveni pusgads, socioloģisko aptauju rezultāti liecināja, ka piekritēju īpatsvars svārstās uz 50 procentu robežas, un tieši šajā laikā E.Repšes vadītā valdība nolēma piešķirt iepriekš minēto miljonu latu „sabiedrības informēšanai”.

Turklāt, ja 1994. gada jūlijā toreizējais premjers Valdis Birkavs cita starpā deklarēja, ka „Par reformu un Latvijas neatkarības garantu ir kļuvusi Eiropas Savienība”, tad referenduma priekšvakarā tautas tik mīlētā toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe - Freiberga brīdināja – ja tauta nobalsos pret iestāšanos ES, „situācija varētu kļūt dramatiska”, un tas nozīmēs ļoti nelabvēlīgu Latvijas politisko un ekonomisko izolāciju.

Latvijas pirmās personas pūles nebija veltas – iespējams, tieši viņas spertais solis un nopietnie brīdinājumi arī noteica svārstīgā elektorāta noskaņojumu, jo referendumā stāšanos zem zilā karoga atbalstīja 67 procenti balsotāju, līdz ar ko Latvija pievienojās impērijai kā tās visnabadzīgākā valsts.

Taču nevar viennozīmīgi apgalvot, ka Latvijas iestāšanās ES nav nesusi nekā pozitīva – pirmajos divos gados pēc pievienošanās zilā karoga brālībai Latvija no dažādiem ES fondiem saņēmusi nepilnu miljardu latu, bet, saskaņā ar plāniem, laikā no 2007. līdz 2013.gadam šī summa papildināsies vēl ar 3,18 miljardiem latu.

Interesanti, ka, gadiem ejot, tautas atbalsts nebūt nav audzis – pirms gada veiktais „Eirobarometra” pētījums liecina, ka Latvijas dalību ES atbalsta vien 26%, bet vēl gadu iepriekš šis rādītājs bijis pat 23%. Salīdzinājumam – 2007.gada vasarā šis rādītājs bija ap 30%. Laikam jau, ja vien tiktu izsludināta nobalsošana par atšķelšanos no masīvo eirokrātu pārraudzītās savienības, nekādu ilūziju par iznākumu nebūtu... vēl jo vairāk, ņemot vērā, ka aptuveni desmitā daļa iedzīvotāju ne jau aiz neko darīt devusies darba meklējumos uz ārzemēm...

Ja vienam aizbraukšana cilvēka cienīgas dzīves meklējumos ir traģēdija, citam – pašsaprotama lieta, vēl kādam – tikai „ražošanas izdevumi”... Secinājumus par to, vai iestāšanās ES bija tā vērta un kurš svaru kauss ir smagāks, vajadzēs atstāt katra paša ziņā...