Īstā patiesība joprojām slēpjas dabā

Pirmās izjūtas, nezinītim ierodoties LU Polimēru mehānikas institūtā, rada iespaidu par ceļojumu laika mašīnā. Kopš tā dibināšanas 1963. gadā ēkas interjeri, šķiet, nav ne nieka mainījušies, un daudz ko piedzīvojušais krēsls, kurā apsēžos, lai intervētu akadēmiķi Juri Jansonu, PMI vadošo pētnieku un agrāko vadītāju, varētu būt par mani vecāks.

Sākotnēji ir grūti noticēt, ka šeit "tiek veikti starptautiski atzīta līmeņa pētījumi materiālu mehānikā, kā arī tādas inovatīvas pielietojamās izstrādnes, kas sekmē konkurētspējīgu produktu ar augstu pievienoto vērtību izstrādni un ražošanu". Taču ar ES struktūrfondu palīdzību PMI ir nodrošinājies ar modernām pētniecības iekārtām, ieskaitot automatizētu presi, kas spēj noslogot ar 500 tonnām pārbaudāmās būvkonstrukcijas, un zinātnieki šeit ar mazvērtības kompleksiem neslimo.

– 50 gadi ir nostrādāti, kāds ir sausais atlikums? Ar ko varat lepoties?

– Materiālu pētniecības zinātnei ir specifiska īpatnība: mēs esam kaut kur pa vidu kopīgajā procesa ķēdē no idejas par materiālu, ko būtu nepieciešams radīt, līdz tā pielietošanai inženieru darinājumos. Mēs šeit neradām jaunus materiālus, bet veicam pētījumus par to izmantošanu konstrukcijās, pārbaudām izturību, elastību vai, gluži otrādi, trauslumu, siltumizolācijas spējas. Institūtā radītie un reģistrētie patenti ir saistīti ar pārbaudes metodēm, ar pārbaužu aprēķiniem. Mūsu darbs ir vajadzīgs būvniekiem, celtniecības materiālu ražotājiem un restauratoriem.

Viens no mūsu pētījumu un risinājumu objektiem ir betona izturība. Šim materiālam, arī dzelzsbetonam, ir viena īpatnība, kas, piemēram, nav metāliem – tas šļūd, neatgriezeniski deformējoties ilgstošas slodzes ietekmē. Betona kolonnas ar laiku plaisā un drūp, bet tās var drošināt, aptinot ar augstas stiprības kompozītu lentām – austām, piemēram, no oglekļa vai stikla šķiedrām un piesūcinātām ar poliestera sveķiem. Tāpat pasaulē ir ļoti daudz celtņu, kas būtu jārestaurē, jānodrošina to tālāka ekspluatācija. Ja, piemēram, tie ir vēstures pieminekļi, tad ēkas formu un saturu mainīt nedrīkst, stiprinājumi jāizdara nemanāmi. Arī to var paveikt ar kompozītmateriālu palīdzību. Tā ir interesanta tēma, mums ir iegūti būtiski rezultāti, kas savukārt rada dažādus starptautiskus piedāvājumus sadarboties. Zīmīgi, ka esam apmetuši savdabīgu loku savā attīstībā, jo atgriezāmies pie betona pētījumiem, ar ko jau nodarbojāmies pirms 50 gadiem – tikai no citas puses un jau citā līmenī.

Mēs PMI varam projektēt materiālu, kad kompozītmateriāls rodas kopā ar darinājumu, kurā tas tiks izmantots. Jo nav gatavu kompozītu čaulu, kurās "ietērpt" celtniecības konstrukcijas. Materiālu tin, presē, formē uz vietas. Jā, mums pietrūkst skaistas publicitātes, bet to var pieciest.

Ar ko zinātnieki vispār lepojas? Ar to, ka ir izveidota sava zinātniskā skola, kurā ir veci un cienījami pētnieki, plaši pazīstami pasaulē. Vai arī kurus piemin vienkārši tāpēc, ka kaut kad viņi reiz kaut ko nozīmīgu ir izdarījuši. Ir vidējā paaudze, kas aktīvi braukā un meklē projektus, ir jaunā un "zaļā" paaudze, kurai viss vēl priekšā. Tas viss ir nosegts ar solīdām publikācijām, ar starptautisku atzinību konferencēs, ar aicinājumiem piedalīties starptautiskos projektos. Otrkārt, tā ir atdeve, kas ir praksei domāta – ejot pa ielu un ieraugot būvobjektu vai avīzē izlasot kādu rakstu par jauniem materiāliem, vari teikt, ka tur ir kāda daļiņa no Rīgas zinātnieku devuma. Mēs joprojām varam lepoties, ka PMI ir saistīts ar atspoles kosmosa kuģi "Buran", padomju analogu amerikāņu "Shuttle" aparātiem. Tur vairāki Latvijas Zinātņu akadēmijas institūti ieguldīja savu darbu. Mēs toreiz pārbaudījām kuģa apšuvuma plāksnīšu mehāniskās īpašības. Tām bija jāiztur 2000 grādu temperatūra, jo kad kuģis nāk lejā un ieiet atmosfēras blīvajos slāņos, tas deg elles ugunīs. Tas bija tehniski interesanti, jo pārbaudes tika veiktas arī šķidrā hēlija temperatūrā (4,2 grādi Kelvina skalā jeb -268,95 grādi Celsija skalā).

– Kāpēc kosmosa kuģis bīstami sakarst tikai tad, kad atgriežas uz Zemes, nevis startējot?

– Augšup lidojot, tas iziet atmosfērai tik ātri, ka nepagūst uzkarst. Lidojot lejup, notiek strauja bremzēšana. Tāpat arī automašīnai, lielā ātrumā bremzējot, svilst gan riepas, gan bremžu uzlikas.

– Taču kā institūts var iekārdināt sev pievienoties talantīgus un ambiciozus jauniešus, ja tam nav popsīgas publicitātes?

– Viņi zina, ka, braucot uz citām valstīm, būs tur pazīstami kā labi materiālu mehānikas speciālisti, piedalīsies nozīmīgos projektos. Patlaban divi mūsu jaunie speciālisti gadu strādā Šveicē, iepazīstoties gan ar materiālu izstrādes tehnoloģisko procesu, gan ar to ražošanu, gan ieguldot tur savu darbu.

– Jūsu institūts nodarbojas ar mūsu fiziskās pasaules uzlabošanu. Vai neesat greizsirdīgi, ka sabiedrības uzmanība ir vairāk pievērsta informācijas tehnoloģijām, programmēšanai, interneta vides iespējām? Vai patlaban nav pārāk liela paļāvība uz virtuālās pasaules varenību?

– Mēs, rīkojot PMI atvērto durvju dienas, cenšamies novirzīt jauniešus no šāda skatījuma un parādīt, cik daudz interesanta ir dabā, ko pētīt. Institūtā strādā arī ir jaunieši, kuri atnāk ar labu sagatavotību informācijas tehnoloģijās un tāpēc sākotnēji domā, ka modelēšana uz ekrāna ir viss dzīves saturs un patiesība. Tomēr īstā patiesība joprojām slēpjas dabā. Kad tu vari to, ko esi uzmodelējis datorā, pārbaudīt fiziskajā realitātē, un ja rezultāts atbilst cerētajam, tad pētnieka "kaifs" ir vienkārši grandiozs.

– Pirms kāda laika PMI bija iecerējis mainīt savu nosaukumu, jo "polimēri" šodien skan pavisam arhaistiski.

– Sapratām, ka nepatikšanu būs vairāk nekā labuma, jo ar jaunu vārdu mums būtu ilgi jācīnās par savu atpazīstamību starptautiskajā zinātnes sabiedrībā. Tad institūta agrāko veikumu un reputāciju ārzemnieki pakāpeniski atšifrētu tikai caur pētniekiem, kuri te strādā.

Pārdomājot, kā institūts savus 50 gadus ir aizvadījis, attīstība ir bijusi fantastiska ne tikai PMI, bet visai zinātnei kopumā. 50 gadus atpakaļ tikai polietilēns bija tāds polimērs, ko ražoja masu tonnāžās, bet tas sen vairs nav aktuāls materiāls. Bija kompozītu ēra, tagad izstrādā nanomateriālus, kurus arī pielieto kompozītmehānikā. Iespējams, drīz radīsies vēl kādi pavisam jauni materiāli, kuru izturību, elastību, nodilumizturību un praktiskās pielietošanas iespējas mūsu institūtam būs jāpēta.

ERAF projekta vienošanās Nr. 2010/0201/2DP/2.1.1.2.0/APIA/VIAA/005