Zaķa taisnība muļķīšu burkānu laukā

Trešās republikas laiku vēstures rītausmā kaut kad pērnā gadsimta deviņdesmitajos, sākoties virknei skandālu, varēja retoriski jautāt – redzēsim, ar ko gan tas beigsies? Toties jaunākajos laikos (gan politiski, gan morāli) līdzīgās reizēs varam droši pat apgalvot – redzēsim, kā tas atkal beigsies ne ar ko!

Pagājušonedēļ nejaukā šmucītē iekūlās kāds politiskā „tiesiskuma” grupējuma politiķis, kam uzvārds cēlies no pabailīga, taču izveicīga dzīvnieciņa. Dzintars Zaķis. Nu, sagribējās ap gadumiju kungam jaunu auto. Nu, sagribējās maksāt par to mazāk nekā pieklātos un nekā nāktos parastam mirstīgajam. Nu, saorganizēja cilvēks starpniekus, ķēdē iesaistot gan paša uzņēmumu, gan „brāļukas” no dienvidu kaimiņiem, un tika pie smuka „Volvo”, samaksājot par kādiem tur 6000 latu mazāk, pie viena nošņāpjot šo summu valsts kasei, pilnīgi legāli izvairoties no PVN maksāšanas.

Ikdienišķu skatu uz to visu veroties, varētu padomāt – kas tur īpašs? Ar „firmām” it kā piederošiem, patapinātiem un sazin kādās tik ne shēmās un uz kā reģistrētiem spēkratiem ik dienu vizinās tūkstošiem iedzīvotāju. Sak, ar ko Saeimas deputāts sliktāks? Lai arī aldziņa ne no tām visplānākajām, seši „taukšķi” no gaisa nekrīt, un būtu taču muļķīgi tos neietaupīt, ja reiz tāda iespēja dota. Turklāt arī publiski plaši izvētītās tautas kalpa ienākumu deklarācijas liecina, ka vismaz formālā līmenī šim kungam finanšu stāvoklis nav no saldajiem, grūti taču maizīti bez ikriem ēst...

Bet kur nu sagaidīt, ka Zaķa kungs atzīsies vēlmē mazlietiņ ieekonomēt! Pat pēc dokumentu un sarakstes publiskošanas deputāts nesteidza vis drosmīgi atzīt – jā, es šādā veidā samazināju savus izdevumus, jo strādāju 150 kilometru attālumā no mājām, apvienoju deputāta darbu ar aktīvu rušināšanos sava privātā biznesa lauciņā, stūrējot auto, „brīvroku sistēmā” pa telefonu nemitīgi kārtoju lietas – gan valstiski svarīgas, gan citas! Šādu iespēju ekonomēt līdzekļus izmanto daudzi, ne tikai es! Lūk, tā būtu kārtīga vīra cienīga rīcība!

Taču Zaķa kungs izvēlējās daudz gļēvāku taktiku un veselu nedēļu spirinājās pat ne kā agonējošs ezītis, kam uz Daugavpils šosejas pārbraucis „Volvo” džips, bet kā nejauši Ventā iekritis tārpiņš, kas tik ļoti riskē nokļūt uz zivju pusdienu galda. Sak, tur ir runa tikai par naudas plūsmu! A, es nemaz nezinu, par ko stāsts, es pats ar to nekrāmējos (ko gan liek apšaubīt publiskotā sarakste un dokumenti)! Bet auto jebkurā gadījumā jāpērk ārzemēs, jo Latvijā taču tos neražo! (Laikam vietējie dīleri savas pārstāvniecības te aiz neko darīt sacēluši!)

Par kādiem burkānlauka muļķiem šis cilvēks uzskata Latvijas iedzīvotājus? Nudien, pietrūka vēl tikai žēlabaina darbarūķa stāsta, kā pa vienam dzelzim vien kungs auto ievedis Latvijā un pašrocīgi salicis kopā savā malkas šķūnītī! Varētu pieteikties kaut viens cilvēks, kurš šīm naivajām, muļķīgajām un komiskajām pasaciņām pamanījās noticēt! Vismaz būtu, kam novēlēt nomest no acīm klapes, lai nākamajās vēlēšanās neiekabinātu kādu plusiņu šo nejēdzīgo fantazētāju listei!

Nedēļu vazāts pa medijiem šī nesmukuma sakarā, deputāts galu galā paudis seklu nožēlu par pastrādāto un solījies „atrisināt morāli ētiskas dabas problēmu”, auto atpērkot (nejautāsim, vai naudas pietiks, potenciālo aizdevēju apkārt netrūkst; pat uz SVF nebūs jādodas). Ar to faktiski par izcili smieklīgu padarīts Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas nesenais „arguments” par kādiem vārdā nenosauktiem spēkiem, kas ar šī darījuma publiskošanu vēloties „destabilizēt koalīciju”. Tad gan bijuši visvareni spēki, kas vadījuši nabaga deputātu, kuram likuši zem hipnozes sazināties ar autotirgotājiem, aizdot savai firmai naudu pirkuma veikšanai, sameklējuši starpniekus Lietuvā un galu galā visu lērumu nopludinājuši publiskā telpā!

Bet nav jau pirmā reize, kad „vienoto taisnības cīnītāju” un viņiem pietuvināto šmucēs tiek vainots kāds cits. Vai tur būtu runa par Rēzeknes gaļas kombināta „burtnīciņām” vai deputātes nesmukumiem ar no Turcijas ievestiem kankariem (atkal stāsts par PVN!) vai meli un dubultā morāle pensiju cirpšanas vai savējo amatā likšanas kontekstā – vienmēr un visur vainojami nez kādi tumsas spēki, kas šos sniegbaltos laimes nesējus vēlas dubļiem apliet...

Taču ir vairāk nekā skaidrs – nākdams no uzņēmēju aprindām, Zaķa kungs nevarēja nezināt par jau aprakstīto iespēju samazināt auto iegādes izdevumus, tāpat sarakste liecina, ka viņš bijis lietas kursā par auto iegādes niansēm. Ja nu ar kaut ko kungs nebija rēķinājies, tad, domājams, vienīgi ar to, ka šī informācija nonāks „nepareizajās” rokās, kā dēļ viņš ar paša bailīguma palīdzību tiks „izsmērēts pa sienu” un saņems daiļu krustu uz politiskās karjeras kapa, ja vien elektorāta atmiņa atkal neizrādīsies īsāka par Latvijas vasaru. Kas gan arī nav izslēgts, neatkarīgi no kompetento iestāžu lēmumiem.