Ceļā uz klusuma baudīšanu

Kam spēks un vara, tas dažkārt mēdz rīkoties ļoti brīvi un nekaunīgi. Atsevišķos gadījumos – pat ļoti nekaunīgi. Sajūtot iedomātu naudas smaržu, šādi subjekti nolūkā panākt savu mēdz likt lietā arī diezgan dīvainus argumentus un līdzekļus.

Var tikai apbrīnot vietējo autortiesību un blakustiesību aizstāvju izdomu – atrast pamatojumu pieprasīt maksu par jebko un teju no jebkura. Ar oriģinalitāti izceļas arī „svaigākais” ierosinājums prasīt naudu pat par ieslēgtu radio autobusos, taksometros un pat birojos...

Par to, ka par radošu darbu (dziesmu) kā autortiesību objektu un tā publisku atskaņošanu diskotēkās un līdzīgos masu pasākumos pienākas samaksa, šaubu nav, un tur kaut ko pārmest grūti. Taču iecerētā maksājuma pamatojums dara domīgu.

Mazliet priekšvēstures – pirms vairāk nekā gada Autortiesību un komunicēšanas konsultāciju aģentūra/Latvijas Autoru apvienība (AKKA/LAA) rosināja datu nesēju atlīdzību piemērot ne vien atskaņošanas tehnikai, bet arī visu veidu zibatmiņām, datoriem, mobilajiem telefoniem ar MP3, videokamerām un līdzīgām ierīcēm, kurās teorētiski iespējams ierakstīt ar autortiesībām aizsargātus darbus.

Iekasētos līdzekļus, lūk, maksātu kā kompensāciju autoriem, kuru darbus uz šīm ierīcēm varētu kopēt. Vārdu sakot – nav svarīgi, vai matricā ir kāda talanta radīts superhits vai ģimenes foto, jāmaksā tik un tā. Pēc principa – visi, kam ir auto, teorētiski var pārvadāt pasažierus, tātad – arī laiks iegādāties attiecīgas licences!

Savukārt „radio nodevas” ieviešanas lobiji sauc, ka par mūzikas atskaņošanu ir jāmaksā, un nav svarīgi, vai garadarbi skan birojā, auto vai trolejbusā. Tā, lūk, esot komercija, bet daiļrades atskaņošana – publisks izpildījums, darba apstākļu uzlabošana, labuma gūšana utt. Kam kaut kas nepatīkot, lai strādājot klusumā! Nemaksājot katrs varot klausīties „maģīti” savā „kaktiņā”.

Turklāt tas viss esot tik pašsaprotami, jo visi taču maksājot arī, piemēram, par gaisa kondicionieru uzstādīšanu. Šāds arguments gan drīzāk bruģē ceļu uz absurdu.

Ja reiz kondicionieri salīdzina ar ieslēgtu radio un tur atskaņotajām dziesmām, drīz nonāksim līdz tam, kad ar nodevu apliks arī kondicioniera atdzesēto gaisu, ko piedevām vēl aizsargās ar autortiesībām. Katrai slotai vēl tiks ieviests tīrības autornodoklis, bet, ja mūzikas skaņas kādā vasaras vakarā, ciešāk ieklausoties, manīgie uzraugi un/vai citi naudas ložņas saklausīs caur kādu atvērtu mājokļa vai automašīnas logu, kazi, tas tiks uztverts kā publisks izpildījums, un uzreiz tiks izteikts nenoraidāms lūgums izņemt licenci... Nemaz nerunājot par auto ar ieslēgtu radio un pieciem pasažieriem tajā...

Patērētājs zināmu summu jau samaksā, ierakstu iegādājoties vai lejupielādējot no tīmekļa (legāli), raidorganizācijas latus noskaita par atskaņošanas licenci, tāpat kā veikali un ēdināšanas uzņēmumi. Nu, ko vēl bez transporta un birojiem pielīdzināsim „sabiedriskai vietai”? Kā beigsies šis absurda teātris, kurā pirmo vijoli jau atkal spēlē, saudzīgi sakot, ļoti pretrunīgi vērtētā AKKA/LAA, kas pirms vairākiem gadiem tik ļoti centās iegūt sabiedriskā labuma statusu?

Ja Ostapa Bendera cienīgajai idejai tiks dota zaļā gaisma, atliks vien rīkot kādu jestru masveida protestu, kurā iedzīvināt astoņdesmito gadu superzvaigzņu „Depeche Mode” ar autortiesībām aizsargāto rosinājumu izbaudīt klusumu – „Enjoy the Silence”...