10 lietas, kas ikvienam jāzina par tiešsaistes kazino (2)
11:22Kā izvēlēties labāko tiešsaistes kazino? (3)
16:55Latviešu tauta nespēj izdzīvot, bet Viņķele saņem 69 tūkstošus eiro gadā (4)
11:14Attālinātie darījumi - uzņēmēji pielāgojas ārkārtas situācijai
16:316 veidi, kā ātri iekrāt naudu (12)
Informācijas karš mēdz būt ne mazāk sīvs kā militārais. Vien ar to atšķirību, ka potenciālais kritušo un ievainoto skaits pārsvarā svārstās ap nulli. Latvija pēdējā laikā neviļus iekļuvusi eiro lobēšanas karā, kurā budžets rakstāms ar sešām nullēm, bet leksika un vīzijas izskan viena par otru baisākas, tādas, uz kuru fona gan Sīrijā, gan Irākā notiekošais šķiet teju kā vakara pasaciņa.
Viens no šausmu ilūziju buršanas un eiro lobēšanas līderiem neapšaubāmi ir nacionālists, Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle. Vai nu eiro 2014.gadā vai rublis 2020. – pagājušomēnes televīzijā pārliecināti paziņoja pieredzējušais politiķis, biedējot, ka no ārpus eirozonas esošas Latvijas jau nākamā gada janvārī, uz čemodāniem sēžot, prom dosies investoru pūļi un notiks arī citas kataklizmas. No kurienes šāda pārliecība, to gan kungs nesteidzas skaidrot.
Eirotaurē aktīvi pūš arī Latvijas Bankas boss Ilmārs Rimšēvičs. Jā, jā, tas pats, kurš stāvējis pie šūpuļa, ratiem vai abiem iepriekšminētajiem mehānismiem ne vienā vien Latvijas komercbanku krīzē, kas visas kā viena „vērtīgu” padomu, klajas muļķības, nekompetences un citu iemeslu dēļ beigušās … ar lielāka vai mazāka mēroga krahu. „Ieviešot eiro, Latvijas valsts budžets desmit gadu laikā procentu maksājumos ietaupītu aptuveni 900 miljonus eiro,” šādu ekonomiju papildus citiem labumiem prognozē Rimšēvičs. (nozare.lv, 2012.gada 12.jūlijs)
Savukārt viņa kādreizējais šefs, ekspremjers Einars Repše, pagaidām nezināmu apsvērumu vadīts, paudis vispār dīvainu prātulu, ka sabiedrība savu jāvārdu eiro teikusi, jau balsojot par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) 2003.gada 20.septembrī. „[..] toreiz pilnīgi noteikti tika arī cilvēkiem teikts, ka referendums par iestāšanos ES automātiski ir arī referendums par iestāšanos eirozonā,” pārliecināts politiķis. (apollo.lv, 2012.gada 9.decembris) Kurš un kad „pilnīgi noteikti” kaut ko tādu teicis – šis jautājums, kas zina, ierindojams neatbildamo listē. Vismaz uz referenduma biļeteniem tolaik, tavu brīnumu, bija uzdots tikai viens jautājums: „Vai jūs esat par Latvijas dalību Eiropas Savienībā?”
Savukārt finanšu ministrs Andris Vilks, mierinot inflācijas savulaik nogurdināto un nu satraukušos tautu, steidz tumsonīgos ļaudis apgaismot ar savām aplēsēm, ka eiro ieviešanas ietekme uz inflāciju būšot vien smieklīgi 0,2 vai 0,3 procenti. Ja šie rādītāji izrādīsies augstāki, tad gan ministrs būšot „ļoti pārsteigts”. (LETA, 2013.gada 1.februāris)
Varētu šķist – sak, ko gan vēl, sanākuši viedi prāti, šausmu vīzijas uzbūruši, prognozes izteikuši, tagad tik labi plaši atveram vārtus varenajai (??) eiroimpērijas vienotajai valūtai!
Tomēr te jāteic – lēnāk pār tiltu, jo Latvijas visjaunāko laiku vēsturē nav grūti atrast virkni izskanējušu muļķību un ceļā uz apsolīto zemi noliktu sūdu čupu, kuru melīgā un/vai stulbuma piesātinātā smaka gaisā virmo joprojām. Kaut vai saistībā ar vērienīgo kampaņu pirms jau minētā referenduma par Latvijas pievienošanos ES.
Daži elementāri piemēri. Tolaik, 2003.gada sākumā, aiz tīri pilsoniskas ziņkāres nosūtīju Saeimas ES Informācijas centram vairākus jautājumus, īpaši saistībā ar tolaik plaši izskanējušajām un biedējošajām runām par strauju dzīves dārdzības rādītāju augšupeju, kas sagaidāma pēc piepulcēšanās zilā karoga brālībai. Kā liecināja Latvijas Televīzijas veiktais eksperiments („Mūsu cilvēks”, 2003.gada 17.janvāris), zvanīt uz informācijas tālruni nebija nozīmes, tur strādājošās jaunuves uz žurnālistes uzdotajiem jautājumiem nespēja sniegt nevienu sakarīgu atbildi. Pat ES „zombēšanas” kampaņas vadības grupas priekšsēdētāja Ramona Umblija tālrādē bija spiesta līdz nabai sarkt un taisnoties, kādi nezinoši skuķīši sasēdināti pie klausulēm.
Rakstiskās atbildes gan bija mazliet pārliecinošākas. Daži citāti no atbildēm uz jautājumiem par iespējamo dzīves dārdzības palielināšanos pēc Latvijas iestāšanās ES – „Iestājoties ES, varētu nedaudz palielināties dzīves dārdzība kopumā”; „cenu palielināšanās noteikti nebūs krasa”; „patēriņa cenu līmeņa pietuvināšanās Eiropas attīstīto valstu līmenim prognozējama pēc 2007.gada, teikts valdības akceptētajā Makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas scenārijā laikam no 2003. līdz 2007.gadam. Šajos gados gaidāmais patēriņa cenu pieaugums nepārsniegs 3 procentus”…
Cik daudz no minētā ir patiesība? Faktiski – apaļa nulle. Dzīves dārdzības palielināšanos raksturot ar vārdu „nedaudz” varēja vien krīzes gados, un arī apgalvot, ka pēc pievienošanās ES cenu kāpums nebija krass (piemēram, degvielas litra sadārdzinājums 10 – 20% robežās) grūti.
Taču visuzskatāmākais melu kampaņas atmaskojums ir tolaik Centrālās Statistikas pārvaldes apkopotā informācija par gadiem, kad, saskaņā ar prognozēm, „patēriņa cenu pieaugums nepārsniegs 3 procentus”. 2004.gads, patēriņa cenu pieaugums – 7,3%; 2005.gads 7,0%, varam sevi apsveikt, sekoja kritums! 2006.gads – kritums turpinās līdz 6,8%, lai arī prognoze joprojām pārsniegta vairāk nekā divas reizes. Kroni visam uzliek 2007.gads, kad komplektā ar „treknās ēras” trakumu cenu pieaugums sasniedz 14,1%!
Protams, pie pēdējā rādītāja straujā lidojuma var vainot masu kredītu vājprātu, inflācijas sērgu un līdzīgus faktorus, taču atklāts joprojām paliek jautājums – cik vērtas ir mūsu līderu un viņu padoto izteiktās prognozes un aprēķini? Kāds būtu racionāls pamats ticēt ministra Vilka izteikumiem par eiro ieviešanas trešdaļprocenta ietekmi uz inflāciju? Vai galu galā neizrādīsies, ka kāds „analītiķis” nokļūdījies ar komata ielikšanu vai aprēķiniem kopumā?
Bez tam jāņem vērā, ka pāreja uz eiro nebūs bez izdevumiem vietējiem ražotājiem un tirgotājiem. Pērnā gada beigās publiskajā telpā tika pavēstīts, ka katram autodīleru uzņēmumam šīs izmaksas būs līdz 50 000 latu. (nozare.lv, 2012.gada 20.novembris). „Reforma” bez finansiālām sekām nepaliks arī citiem uzņēmumiem. Nav jābūt raķešu zinātniekam, lai saprastu, no kā maciņiem šie izdevumi pēcāk tiks nosegti…
Atliek tikai vēl iztēloties, kādus melus vēl šogad sagaidīsim, lai saujiņa prātotāju varētu sevi mierināt ar domu, ka ir izdevies iekļūt „elitārā” pārtikušo valstu klubiņā. Kaut vai otrā ātruma ložā un tikai kurpju pucētāju vai mēteļu pasniedzēju statusā.
Vai kāds vispār var būt drošs, ka sabiedrība atkal netiek gatavota kārtējām vērienīgajām „pārmaiņām”, kas, tāpat kā gadījumā ar iestāšanos ES, izrādīsies līdzīgas braucienam taksometrā – jo tālāk, jo dārgāk? Galu galā arī sena anekdote vēsta, ka „labs ekonomists ir tas, kurš rītdien spēs izskaidrot, kādēļ šodien nenotika tas, ko viņš prognozēja vakar”…
Informācija par lielveikalu čekiem uzradusies ar lielu nokavējumu - iepriekš tika ziņots, ka čeku loterijā visi čeki piedalās vienlīdz godīgā, taisnīgā izlozē un ka laimētājus godīgi noteiks neatkarīga datorsistēma pēc nejaušības principa.
Reaģējot uz tirgus apstākļiem un ārkārtas situāciju valstī saistībā ar vīrusa Covid-19 izplatību, notiekošajam maksimāli cenšas reaģēt un pielāgoties uzņēmēji. Lai neapturētu ikdienas darījumus, “Latvijas hipotēka” šobrīd plāno strādāt attālinātā režīmā, un kā jaunumu savā darbībā ieviesis pilnīgi attālinātu kreditēšanas veidu, kas ļauj klientam saņemt aizdevumu pret ķīlu, neizejot no mājas.
Mazo un vidēju uzņēmumu (MVU) izaugsmes izrāvienu nodrošinās digitālie līderi, kas sekmīgi apvienos zināšanas, inovācijas, tehnoloģijas un sociālos aspektus, uzskata eksperti, kuri aizvadītajā nedēļā pulcējās konferencē “Digitalizācija – kā paplašināt mazo un vidējo uzņēmumu iespējas Latvijas tautsaimniecības izaugsmes veicināšanai?”.
LED gaismekļu ražotāja “Vizulo” apgrozījums 2017. gadā bijis 5,6 miljonus eiro, kas, salīdzinot ar 2016. gadu, ir pieaudzis vairāk nekā divas reizes, bet uzņēmuma eksporta apjomi veidojuši 85% no apgrozījuma, sasniedzot 4,8 miljonus eiro. Iecavas novadā bāzētajā ražotnē izgatavoti teju uz pusi vairāk gaismekļu nekā pērn – attiecīgi 32,4 tūkstoši un 16,5 tūkstoši 2016. gadā.
Praktiski padomi lasītājiem, kā spēlēt un kā laimēt.
Divi žurnālisti (Robs Hornstra un Arnolds Van Brugens) pavadījuši Sočos un Ziemeļkaukāzā piecus gadus, dokumentējot šī gada Olimpiskā reģiona ikdienas dzīvi no 2009. līdz 2013. gadam. Fotogrāfijas atspoguļo Sočus kā „bīstamu subtropu konflikta zonu”, kuru publiska izrādīšana Maskavā tika aizliegta, ziņo britu tabloīdi.