Priekšlikums, par kuru vērts padomāt

Pirms vairākām dienām Valsts prezidents Andris Bērziņš pauda gatavību rosināt mazināt privilēģijas, kuras patlaban saskaņā ar likumu pienākas valsts pirmajai personai pēc prezidentūras termiņa beigām, proti, valsts dzīvoklis lietošanā, automašīna un sekretārs.

Šis vērtējams kā līdzvērtīgs solis pirms nepilna gada pieņemtajam lēmumam grūtos laikos nerīkot smalku izēšanos un ballēšanos inaugurācijas ceremonijas ietvaros, tādējādi taupot valsts plānā maciņa saturu.
 
Var, protams, pārmest tagadējai valsts pirmajai personai populismu un vieglas popularitātes meklējumus, lai, pirmajā reizē pēc ievēlēšanas izsvilpts jau pie Saeimas durvīm, līdz termiņa beigām izpelnītos tādu autoritāti tautas acīs, ka valdošās kliķes politiķiem pēc trim pavasariem nenāktu ne prātā šaubīties, par ko balsot.

Var pārmest, ka „nejaušais prezidents” – miljonārs ar baņķiera, pleiboja, „kampēja”, privatizētāja un kādu tik vēl ne auru un reputāciju, kas velkas no pagātnes, jau var atļauties ne vien atteikties no algas prezidentūras laikā, bet arī no dzīvošanas savu amata priekšteču kaimiņos, privātsekretāres un iespējas vizināties lepnos limuzīnos pēc tās beigām... Tajā pat laikā nav lieki padomāt, vai „reprezentabls” Valsts prezidents kā amatpersona Latvijai vispār vajadzīgs un vai likumā noteiktās privilēģijas ir samērīgas ar šīs amatpersonas devumu valstij (pieņemot, ka vispār ir, ko dot).

Saskaņā ar likumu, pēc amata pilnvaru beigām eksprezidentam pienākas pensija pusalgas apmērā. Ja vien nevēlas diži šikot, badā mirt gluži nenāksies, jo ar 1104 latu pensiju „uz papīra” puslīdz jēdzīgu mitekli var atļauties, un arī ēdienam, domājams, pietiks. Turklāt ne jau nu kāds uz prezidenta amatu pretendē atalgojuma dēļ, pirms tam strādājis mazkvalificētu darbu un būdams pliks un nabags... Galu galā – neviens uz augsto amatu ar varu nedzen.

Paliek jautājums – vai nepieciešams saglabāt nosacījumu, ka „garantijām” jāietver arī mājoklis un jauns limuzīns? Un ne jau plaši apsmietais Saeimas deputāts Valdis Zatlers vienīgais pamanījies izcelties ar manāmu vēlmi pašikot tādā glaunā, tomēr ekonomiski pagalam neracionālā autiņā, kā „Audi A8”.

Piemēram, sevi nekautrējoties un bez īpaša pamata par „aktīvu” un „ļoti aktīvu” prezidentu savulaik saukušais Guntis Ulmanis pēc prezidentūras beigām paguvis vizināties gan valsts nodrošinātos „Volvo Cross Contry” (protams, ne ilgstoši, jo dažus gadus vecus „Volvo” taču, viņaprāt, izmantojot, lai uz bufeti aizvestu limonādi), gan 7.sērijas BMW, pēc tam pārsēžoties... luksusauto „Audi A8”, turklāt maksājums par tā nomu ir ap 1200 latu mēnesī.

Eksprezidentes Vairas Vīķes – Freibergas par 67 tūkstošiem latu pirktais 500. „mersedess” vispār ir anekdošu krājuma vērts un pretendē uz „Gada neauto” titulu. Diženais un dārgais kvalitātes simbols sešu gadu laikā nodzīts tā, ka vairāk uzturas servisā un audzē rēķinus nekā vizina bijušo amatpersonu. Pie 200 tūkstošu kilometru nobraukuma, kas „meršiem” ne tuvu nav ārkārtīgi daudz!

Ko nu vēl runāt par izdevumiem personāla uzturēšanai amata pienākumu pildīšanas laikā un svītas aviobiļetēm komandējumos! Nedrīkst nepieminēt arī vairāk nekā 2,2 miljonu latu gada budžetu Valsts prezidenta kancelejai, kas bija jau pēckrīzes gados! Atliek vēl atgādināt arī „ķengu grāmatā” minēto vairāk nekā pusmiljonu latu valsts naudas, ko VVF un Ko četrarpus gadu laikā pamanījās atstāt virknē smalku restorānu! Un pēc tā visa bijusī amatpersona vienā mierā atļaujas pateikt, ka eksprezidentiem piešķirtās sociālās garantijas ir valsts pašcieņas un pašlepnuma izpausme...

Vārdu sakot, kontekstā ar valsts milzīgajām vajadzībām un salīdzinoši pieticīgajām iespējām ir vērts apdomāt bijušā Latvijas Goda konsula Čikāgā Norberta Klaucēna reiz sacīto: „Ja ģimene nevar atļauties automašīnu, tā to nepērk. Latvija nevar atļauties Valsts prezidentu.” Kas no varas kliķes uzdrošināsies to atkārtot, kas zina, tiks celts baltā zirgā...