KRUSTTEVS.COM jautā: Kā atceraties 4.maiju pirms 22 gadiem?

Kopš Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1990.gada 4.maijā aizritējuši 22 gadi. Atmiņās un savās pārdomās par valstij tik svarīgo laiku ar KRUSTTEVS.COM dalās komponists Pēteris Vasks, kā arī kādreizējie politiķi Ziedonis Čevers un Ojārs Kehris.

No neatkarības svētkiem nevajag kautrēties

Ojārs Kehris, bijušais Augstākās Padomes deputāts, balsojis par Latvijas neatkarību; tagad – uzņēmējs, ekonomists:

„4.maijs pirms 22 gadiem bija viena no satraucošākajām un neaizmirstamākajām dienām mūžā. Satraukums beidzās tikai pēc balsojuma, kad tauta ārā skaļi skaitīja katru balsi. Jāatzīstas, man toreiz sariesās asaras acīs. No vienas puses – priecājoties par to sajūsmu, ar kādu visi uzņēmām ziņas par brīvu Latviju, no otras – sapratu, ka, iespējams, tik vienoti un priecīgi cilvēki Latvijā nebūsim nekad. Mums priekšā vēl bija daudz grūtu lietu. Latvijā bija padomju karaspēks, OMON spēki, reālā vara mums ne tuvu vēl nepiederēja. Ekonomiskās grūtības un nevienlīdzība bija vēl tikai priekšā.

Tagad mums ir 18.novembris un 4.maijs. Divi svētki, kas mūsu valstij ir īpašāki. Pamazām 4.maija svētki iegūst savas svinēšanas tradīcijas. Sākumā arī 18.novembri nemācējām svinēt. Mums nevajag kautrēties no 4.maija un vajag mācīt arī citiem, ka šajā dienā mums ir brīvs, mēs nestrādājam, bet svinam svētkus. Kaut kā vairāk piemērojamies Eiropas svētkiem, bet saviem? Ja Briselē ir kādi pasākumi, mums ir jāmēģina parādīt, ka 4.maijā ir svinami svētki. Ja paši tos svinēsim un cienīsim, tos cienīs arī citi.”

Bez mīlestības pret valsti draud briesmas

Pēteris Vasks, komponists:

„Labi atceros 1990.gada 4.maiju. Tajā skaistajā, saulainajā un vējainajā dienā nevarēju būt pie tagadējā Saeimas nama, jo braucu ar vilcienu uz Impērijas galvaspilsētu. No turienes pirmo reizi mūžā bija jālido uz brīvo pasauli, lai atskaņotu pirmatskaņojumu. Sēdēju vilcienā un klausījos translāciju. Tā kļuva arvien klusāka un klusāka, līdz Ludzā neko vairs nevarēja dzirdēt... Gribētos, lai arī tagad mūsu tautai kaut nedaudz būtu tā spēka un vienotības, kas piemita toreiz, kad gribējām brīvību. Tas bija neaizmirstams laiks. Nebijām ne bagāti, ne nabagi, ne sarkani, ne pussarkani. Bijām vienoti savā cerībā un pieprasījām to, kas bija atņemts. Vairs negribējām dzīvot okupācijā.

Pēc tam sākās pats grūtākais. Izrādījās, ka šie cietuma gadi mūs pamatīgi sabojājuši. Esam aizmirsuši, ka Latvija ir tāda, kādu to ceļam katrs pats ar savu pienesumu, mīlestību un ticību. Izrādās, mūsu vidū ir gļēvuļi, kas nespēj šo sapni īstenot. Ceru, ka daļa tautas vienotības atgriezīsies tagad, pēc baisā balsojuma par valsts valodu. Ceru, ka daudzi saprot, ka Latvijai draud briesmas, ja mūsos nebūs mīlestības pret valsti. Tā ir jāmīl kā labā, tā sliktā brīdī.

Dzīvot brīvā valstī ir daudz grūtāk nekā dzīvot cietumā. Tagad katram ir jāuzdod jautājums – kas tu esi? Vai esi savas zemes kalps vai savas zemes saimnieks? Ja gribi būt saimnieks, neprasi, bet dari. Neprasi un nejautā, ko valsts tev var dot, bet dod Latvijai. Referenduma nebūtu bijis, ja paši nebūtu vienaldzīgi un gļēvi attieksmē pret savu valsti un savu valodu. Latviešu tautai, kas ir bijusi stipra un izdzīvojusi gadu simtiem, kad valstiskuma nebija, to tagad palaist vējā būtu grēks. Tas nav Dieva plānos. Tādēļ šajos valsts svētkos ikvienu aicinu sev jautāt – kas ir tas, ko mēs katrs varam darīt valsts labā?”

Latvijas lielākā vērtība – brīvība

Ziedonis Čevers, bijušais politiķis, tagad – uzņēmējs:

„Tajos gados mēs vēl nespējām novērtēt to, ko deva 4.maijs. Tas bija pasaules notikums ne tikai Latvijai, Lietuvai un Igaunijai, bet visai pasaulei. Neatkarības deklarācijas pasludināšana bija lūzums, kas mainīja visu pasauli. Tas deva stimulu totalitārā režīma sabrukšanai, Berlīnes mūra nojaukšanai, pasaules politikas notikumu izmaiņām. Tas ir viens no nozīmīgākajiem notikumiem 20. gadsimtā. Latvijas loma ir ļoti būtiska, jo pati tauta bija gatava neatkarībai, ko tā apliecināja savā darbībā uz barikādēm. Lai stipra veselība tiem Augstākās Padomes deputātiem, kas tolaik nobalsoja par neatkarīgu Latviju. Tas ir viens no būtiskākajiem notikumiem arī manā dzīvē. Tāpat kā jebkurš latvietis, arī es varēju ieraudzīt savu vietu un lomu valsts attīstībā.

Svētku izjūta ar gadiem nemainās. 1990.gada 4.maijs deva iespēju katram iet savu ceļu, katram izjust brīvību un to izmantot. Tas deva izvēles iespējas, kuras pirms tam nebija. Brīvība runāt, brīvība izteikties, brīvība pašam pieņemt lēmumus, brīvība pieņemt lēmumu arī tad, kad neko negribas darīt. Tas ir lielākais valsts sasniegums.”