Erots 2020
RezervesDALAS24.lv

Nauda un vara / Skats

Padomijas smārds brīvajā dievzemītē

Padomijas smārds brīvajā dievzemītē
Foto: No weburbanist.com. Fotogrāfijai ir ilustratīva nozīme.
Armands Jēgermanis · 09.05.2012. 00:04

„Pieturas punkts” valsts atjaunošanas vēsturē šogad, var teikt, pilnīgi nejauši apziņā nostiprinājās starp diviem stūrakmeņiem – dialogu ar vienu no Atmodas līderiem Daini Īvānu, atsaucot atmiņā tā laika notikumus, un tālrādē iztirzātās socioloģiskās aptaujas rezultātiem, kas bija visai pārsteidzoši, taču nebūt ne labā nozīmē.

 

Jāpieļauj, 20 gadu laikā jautājums, kad no Latvijas iedzīvotāju apziņas izkūpēs vai kā citādi izzudīs padomiskais domāšanas veids un kaut kādā ziņā izteikti „debilā” (grūti atrast citu apzīmējumu) attieksme pret apkārt notiekošo un dzīvi kopumā – sak, man nav jādara nekas, bet valsts, sasodīta būšana, man arī nedod to un šito, nenodrošina vēl kaut ko, nefiksē cenas pārtikai, nepiešķir mājokli ar skatu uz jūru vai vismaz Daugavu, arī auto par valsts cenu rindas kārtībā vairs nekur nedod... Mjā, tiešām grūti…

 

Cilvēkam nav jāuzņemas atbildība pašam par to, ko viņš dara, sākot ar profesijas izvēli un darba perspektīvām un beidzot ar gluži pilsoniskām lietām – pārstāsta formā tā skan viena no atziņām, pie kuras socioloģiskā pētījuma autori nonākuši tā gaitā. Visas problēmas jārisina valstij, viss nepieciešamais jānodrošina valstij, darbs jānodrošina valstij un, ja to nevar, tad mani jāuztur arī valstij – princips īsti padomisks, un šāds secinājums izskan laikā, kad brīvvalstī izaugusi vesela jaunā paaudze!

 

Tātad joprojām tik daudzi šeit ilgojas pēc kortelīša par trim rubļiem vai pusstopa par desmit, uzgriežamās desas par pāris „bleķa ļeņiniem” kilogramā, deficīta, rindām veikalos, čekas ziņotājiem visos stūros, izpildkomitejām un „partorgiem”, kam pasūdzēties par laikā nesalabotu pilošu krānu vai nenoasfaltētu durvjupriekšu?

 

Aizvien tik daudziem nostaļģija pēc vēlēšanām „vienos vārtos”, kur biļetenu iemešana urnā kalpo par prastu formalitāti? Pēc blatiem universālveikalos un namu pārvaldēs, lai vajadzības gadījumā tiktu pie importa kankariem un īstā brīdī par „graķīti” varētu izsaukt santehniķi? Pēc sistēmas, kur tāpat veidojās priviliģēts slānis, tikai pēc citiem kritērijiem, dominējot vēl lielākiem meliem un neizmērojamākai liekulībai?

 

Jā, protams, daudzi pilnā balsī kliegs, ka dzīve zem komunistu „rungas” ar perspektīvu par pārāk lielu atklātību izpelnīties ekskursiju kaut kur pie baltajiem lāčiem bija labāka nekā brīvvalsts „bardaks”…

 

Taču, pirms to darīt, pirmkārt, vajadzētu saprast, cik ilgtspējīga ir tāda ekonomiski pilnīgi nepamatota sistēma, kur viss balstās uz principu, ka „viss pieder visiem” un „neviens neatbild ne par ko”, kolhozs ir visu vērtību mērs, bet dzīvē visnoteicošākais faktors ir ticība Ļeņinam…

 

Otrkārt, paskatoties apkārt, būtu laiks paškritiski izvērtēt, kāda ir sabiedrības attieksme kaut vai pret vidi un apkārtējiem. Vai daudz ir tādu, kuri gatavi nenomest papīru vai izsmēķi, kur pagadās, sak, „gan jau kāds pacels”, vai, novietojot braucamo stāvvietā, piedomāt, lai neaizņemtu pusotru vietu un līdzās varētu piebraukt vēl kāds?

 

Treškārt, cik liela daļa sabiedrības daļa gatava ilgstoši parazitēt uz pabalstiem, lai tikai nebūtu pašiem jāpiepūlas, jāstrādā – faktiski arī riebīgs padomju laiku atvasinājums – sak, „toreiz bija labāki laiki, jo simts rubļus mēnesī varēja nopelnīt, kantorī dzerot kafiju, bet tagad par kafijas dzeršanu vien nemaksā”.

 

Un tā varētu aizvien turpināt… Stāsts gan šeit nav ne par krekliem, ne sirdsapziņām, bet vienkārši attieksmi. Ja tā pret visu un visiem palikusi padomju līmenī, ne uz ko labu varam necerēt, vien stulbi sapņot par gaišo rītdienu, kas nepienāks. Tajā, ka milzīga sabiedrības daļa neredz tālāk par savu degungalu un līdz ar talonu sistēmu nebūtībā aizlaidusi arī spēju loģiski domāt, nebūt nav jāvaino tikai valsts…