Nedēļas TOP 5: Balagāns Uzvaras parkā un banka – slīkonis

Ļaužu masu čupošanās Uzvaras parkā, palielināts degvīna un citu reibinošu dziru noiets Rīgas veikalos, prezidentu maiņas tuvākās un tālākās ārzemēs, skolotāju gatavība ķerties pie akmeņiem, bet ne logu dauzīšanas nolūkiem – tie ir daži pieturas punkti attiecībā uz aizvadītās nedēļas notikumiem.

Krājbanku palaidīs „pa dambi”

Maģiskas izglābšanās nebūs, un gluži kā „Titāniks” „pa burbuli” aizies vēl viena Latvijā strādājoša kredītiestāde – Latvijas Krājbanka. Izšķirošo „ķieģeli” pusnogrimušās bankas kaklā kārusi Rīgas apgabaltiesa, kas nolēmusi uzsākt bankas bankrota procedūru. Ar šādu lēmumu faktiski vēl vairāk attālināta iespēja puslīdz vērā ņemamu kompensāciju saņemt bankas lielajiem noguldītājiem, tajā skaitā sabiedrībā pazīstamām personām, kas kopumā nu jau faktiski nogrimušā finanšu milža kontos ieskaitījusi ne vienu vien miljonu latu.

Kopš brīža, kad atklātībā nāca informācija par tradīcijām pārbagātās Krājbankas finanšu problēmām un aiz solīdās izkārtnes veiktajām afērām, izskanējis ne mazums spekulāciju par mistiskiem investoriem, kas varētu sašķiebušos impēriju paglābt no kraha, un iespējām, ka procesā ar glābšanas riņķa funkcijām varētu iesaistīties valsts. Taču pēc „Parex” sāgas saprotama ir tās neieinteresētība „izlikt” budžeta līdzekļus vēl vienas blēdības seku lāpīšanai, un rezultāts, kā saka – acu priekšā. Tiesa, lēmumam kategoriski nepiekrīt bankas kreditoru pārstāvji, raidot pārmetumu zenītartilēriju faktiski lielākā ieguvēja – bankas administratora virzienā.

Stagnātisma un nostaļģijas „svētki”

Viņu sirdīs ir dzīvs gan Ļeņins, gan komunisms – tāds iespaids ik gadu rodas 9.maijā, vērojot dzīrojošās masas tradicionālajā rauta placdarmā pie Uzvaras pieminekļa. To pastiprina gan daudziem šajā dienā jo īpaši pie krūtežām spraustās oranži melnās lentītes, gan alkohola dvinga noteiktu maršrutu pilsētas transportā. No malas šķiet, ka ar tādu aizrautību tik apšaubāmiem svētkiem gatavi nodoties tikai subjekti, kuru stagnātiskie uzskati nemainīsies nekad – atbrīvošana un okupācija šo simt un ciktur tūkstošu ļaužu apziņā joprojām ir viens un tas pats, pēc principa – ja atņemu zaglim kādam citam nozagtu maku, man ir visas tiesības to paturēt sev. Vai visi šajā dienā Uzvaras parkā labsajūtu ķerošie vispār paši zina, ko atzīmē – brīžiem pat jāšaubās.

Toties atbilstoši padomiskajām tradīcijām nostaļģijas mocītie ļautiņi katru gadu pagūst gan demonstrēt kaimiņvalsts karogu un padomju ordeņus un aiz sevis atstāt lielāku vai mazāku „cūkkūti”, gan prasti pārdzerties un iesaistīties dūru vicināšanā pret kārtības sargiem – bez šādiem ekscesiem neiztiek neviens līdzīgs „svinību pasākums”. Turklāt šogad svinētāji izmantoja norises vietu kā propagandas platformu, nepilsoņu aizstāvju aktīvistu Aleksandrs Gapoņenko ieliekot pat pastnieka – bukletu dalītāja – lomā. Bet kā saucēja balss tuksnesī palika valsts pirmās personas aicinājums rast kopsaucēju starp nacisma sagrāves dienu un okupantu svētkiem.

„Dārgākie momentfoto” kavēsies

Aizvien skaidrāks kļūst tas, ka līdz līgumā noteiktajam termiņam, 20.maijam, ticamākais, Latvijas ceļu malās netiks uzstādītas „dekoratīvās kastes” stacionāro fotoradaru izskatā. Lai arī iepriekš skaļi pausta gatavība ar darbu izpildes termiņu kavētāju, uzņēmumu „Vitronic Baltica”, īpaši neceremonēties, Iekšlietu ministrija kļuvusi mazliet pielaidīgāka, paužot gatavību aprobežoties ar brīdinājumiem un „ceļmalas fotosalonu” izveidei par dažiem mēnešiem pagarināt termiņu.

Atliek vien katrai firmai novēlēt tādu pasūtītāju, kas gatavs iekļaut līgumā tik „demokrātiskus” noteikumus, ka maksāt līgumsodu ir izdevīgāk par uzņemto saistību izpildīšanu.

Skolotāji ar akmeņiem

Savas prasības par algas paaugstināšanu skaļi un pārliecinoši vēlreiz nolēmuši izteikt Latvijas pedagogi. Daudzi noguruši no dzīves ar divarpus simtiem latu uz papīra, tādēļ uzstādījums izteikts konkrēts un nozares ministram nepatīkams – vai nu dialogs par biezāku maizes riecienu līdz mēneša beigām vai arī protesti pirmajā vasaras mēnesī un streiks līdz ar jaunā mācību gada sākumu.

Kā viena no protesta formām varētu tikt izvēlēta pat skolēnu eksāmenu darbu nelabošana (no tā gan vairāk ciestu skolēni, ne ierēdniecība). Atbildīgās nozares ministrs Roberts Ķīlis, kurš gan apgalvo, ka ir gatavs dialogam, skolotāju rīcību nepielīdzina vēlmei sadarboties un pieļauj „kādu līdz šim publiski neizpaustu iemeslu” esamību, kuru dēļ izvēlēts visradikālākais risinājums.

Protestiem varētu tik izvēlēta arī kāda īpaša un „pēdas atstājoša” forma – jūnijā skolotāji Rīgā varētu izveidot lielu laukakmeņu krāvumu, kas simbolizētu pedagoga nastu. „Cietpaurus” vēlāk iecerēts nogādāt Likteņdārzā, tādējādi protestu ierakstot Latvijas vēsturē.

Prezidentu rokādes

Aizvadītajā nedēļā Krievijā, atgriežoties prezidenta amatā, Vladimirs Putins nodeva amata zvērestu, bet galda kultūras Mekā Francijā skaitīja prezidenta vēlēšanu biļetenus. Brīnumi nenotika, vēlēšanas nebija līdzšinējam valsts līderim Nikolā Sarkozī labvēlīgas, un Elizejas pilī turpmākos gadus saimniekos viņa sāncensis, sociālists Fransuā Olands. „Prettaupības prezidents” paguvis pavēstīt, ka viņa uzvara vēlēšanās ir daļa no kustības, kas Eiropā pamazām briest kā reakcija pret īstenotajiem fiskālajiem taupības pasākumiem un savus atbalstītājus nodēvējis par „daudz vairāk nekā cilvēkiem, kuri vēlas pārmaiņas”.

Savukārt patreizējam Francijas prezidentam Sarkozī vasara solās būt karsta – jūnijā līdz ar tiesiskās imunitātes zaudēšanu tiks sāktas vairākas izmeklēšanas aizdomās par korupciju un priekšvēlēšanu kampaņas finansēšanas pārkāpumiem, un šo lietu ietvaros līdzšinējam valsts līderim būs jādodas uz nopratināšanu.

Francijas jaunāko laiku vēsturē viņš gan nav pirmais prezidents, pret kuru vēršas izmeklēšanas iestādes – pērnā gada nogalē par korupciju divu gadu (!!!) nosacītu cietumsods tika piespriests bijušajam valsts līderim un „Latvijas padomdevējam paklusēšanas jautājumos” Žakam Širakam.