Erots 2020
Erots 2020
RezervesDALAS24.lv

Nauda un vara / Skats

Par ieročiem bērnudārzā un politisko pedofiliju

Par ieročiem bērnudārzā un politisko pedofiliju
Foto: No marvkrauspromotions.com.
Armands Jēgermanis · 14.05.2012. 13:30

Nez kādēļ tik regulāri šķiet, ka dažiem no politiskās kliķes un citām sfērām ikdienā ir tik garlaicīgi, ka jāsāk nodarboties ar, vienkārši sakot, stulbībām un ziloņu pūšanas no liesām mušām.

 

Uzskatāms piemērs tam ir pagājušajā nedēļā pēkšņi saceltā ažiotāža ap leģionāru atceres dienas pasākumu kādā privātā Rīgas bērnudārzā, kurā piedalījušies divi leģionāru formās tērpušies vīri, stāstot par kara un armijas lietām un demonstrējot deaktivizētus ieročus un citu ekipējumu.

Kā „kategoriski nepieņemamu” notikušo nodēvējis aktīvais ministrs Roberts Ķīlis, baisu ainu sakarā ar aizvadīto pasākumu izmālējusi virkne reālu un pseido speciālistu – sākot ar Krievijas ruporiem un beidzot ar izglītības darba un bērnu psiholoģijas speciālistiem.

Taču – par ko pēc būtības ir stāsts un visa šī jezga, neatkarīgi no tā, kam pieder šī pirmsskolas izglītības iestāde – Saeimas deputātam, traktoristam, naftas magnātam vai grāvracim? Bērnudārza audzēkņiem par vēsturiskiem notikumiem stāstījuši vīri armijas formās; stāstījums ilustrēts ne vien ar vizuālo ietērpu, bet arī ar reāli aptaustāmiem šaujamajiem un granātām.

Atļaušos pajautāt – nu, un tad!? Ja kādam tas nav zināms, tad dažādu vecumu skolēniem, tajā skaitā sākumskolās, izglītības iestādēs regulāri tiek dota iespēja tikties ar dažādu spēka struktūru pārstāvjiem, un tikšanās laikā allaž tiek demonstrēts ekipējums, sākot ar kriminālpolicijas eksperta koferīša saturu un beidzot ar „skorpionu” (autoriepām nāvējošu konstrukciju ar asiem durkļiem, ko liek uz ceļa pēc policijas pieprasījuma neapturētu auto apstādināšanai). Arī tas ir ekipējums, par ko jaunajai paaudzei, īpaši zēniem, interese allaž ir pietiekoši liela. (Nav svarīgi, vai visu notikušo sauc par „patriotiskās audzināšanas” stundu vai kā savādāk; pat, ja tā – visi patrioti un pseidopatrioti var vien priecāties.)

Tāpat ik gadu dažādu izglītības iestāžu audzēkņiem tiek rīkotas informatīvās dienas un citi pasākumi attiecībā uz drošību, demonstrēts likumsargu aprīkojums, organizētas klašu ekskursijas, piemēram, uz Kara muzeju un citviet. Arī to visu pasludināsim par „nepieņemamu”, aprobežojoties vien ar bērnu piekalšanu grāmatām un padarot izglītošanās procesu maksimāli „sausu”?

Kas mainās no tā, ka bērnudārza audzēkņiem bija iespēja aptaustīt reālu (vienalga, deaktivizētu vai vienkārši nepielādētu) ieroci ar laika zoba radītu metāla rūsu? Daži „lietpratēji” publiski bažījas, ka šādu pasākumu dēļ bērni varot „pozitīvi uztvert ieroču izmantošanu”. Muļķīgāku formulējumu vispār grūti iedomāties. Tikpat labi varam aizliegt autosatiksmi skolu tuvumā, lai kāds neiedomājas, ka pretējā gadījumā to audzēkņi vēl sāks pozitīvi uztvert tieksmi ātri braukt... Par militārajām parādēm un bilžu grāmatām pat nerunāsim... Bet, ja runa ir par pirmsskolas vecuma bērniem, tad „pozitīva uztvere ieroču izmantošanā” vispār būtu pēdējais faktors, par ko uztraukties.

Protams, no veikaliem jāaizvāc arī alkohola pudeles, citādi to krāsainās etiķetes radīs pārmēru pozitīvu priekšstatu par pildījuma iedarbību! Arī televīziju būtu laiks aizliegt pilnībā vai atļaut to skatīties tikai no 18 gadu vecuma, jo ekrānā taču policisti ar ieročiem rokās „pozitīvi” mēdz sacaurumot pa kādam izdomātam ļaundarim... (Lai lielie runātāji atzīstas paši sev, kad pirmo reizi ko tādu redzēja ekrānā un cik liela nozīme ir laika ierobežojumiem šāda satura ķinīšus rādīt tikai pēc vakaros pēc 22!) Nu, ko, brauksim vēl dziļāk grāvī?

Runājot kopumā par dažādām idejām par iespējamajiem ierobežojumiem, sevišķi attiecībā uz jaunāko paaudzi, tā vien šķiet, ka bērni ar katru gadu aizvien vairāk tiek uztverti kā siltumnīcas stādiņi – to nedrīkst redzēt, šito nedrīkst skatīt, atzīmi nedrīkst likt par zemu, „jāizvelk”, jāliek nepelnīti augstāks vērtējums, lai tur vai kas, citādi vēl, vērtējot adekvāti, notraumēs psihi tā, ka maz neliksies. Un vides reklāmas plakāti arī no ielām jāaizvāc, citādi vēl vāro skolasbērnu tikumība tiks laupīta tik neatgriezeniski, ka mācībstundu vietā šie sāks piestaigāt uz neoficiālajiem „sarkano lukturu” rajoniem... Teju vai jādomā, ka jaunā paaudze tiek padarīta par mistisku, saudzējamu siltumnīcas populāciju, kas pret jebkādām apkārtējās vides izpausmēm ir jūtīgāka nekā kurmis pret gaismu.

Par iemeslu, kādēļ Latvijā notikušajam vispār pievērsta uzmanība – to brēkdami atspoguļojuši Krievijas mediji – pat nav vērts izteikties. Tā nu ir pēdējā valsts uz zemeslodes, kas kaut ko varētu pārmest. Turklāt tai šāda veida „politiskajā pedofilijā” ir zināma pieredze. Pirms nepilniem desmit gadiem audiencē pie toreizējā un tagadējā Krievijas prezidenta Putina jau devās kādas Rīgas krievu skolas bērnu delegācija, lai stāstītu iestudētus pekstiņus par krievu diskrimināciju Latvijā, iedomās celtu savu vērtību un „cara Vovas” kā „krievvalodīgo” kastas aizstāvju reitingus.

Tiesa, zināmi pašmāju politdarboņi arī cenšas neatpalikt, un priekšvēlēšanu galviņu glaudīšanas, ar saldumiem cienāšanas un grūtdieņu apmeklēšanas periodiski situšas augstu vilni. Vai līdzīgā veidā politiskās dividendes gatavs vākt viens no populārākajiem valdības ministriem?