Politiskais panelis atkal atvērts

Laikam nav neviena vēlēšanu gada, kad, jāpieļauj, visai liela daļa sabiedrības sev kaut uz mirkli nepajautātu – kad tas reiz beigsies? Kas?

Tas, ko redzam regulāri, bet īpaši izteikti vēlēšanu gados un īsi pirms tiem. Politiskā „čakiela”, panelis, sarkano lukturu kvartāls, caurkritēju patversme... Ar visu to derdzīgo nekaunību, ar kādu sevi uz biļetenu „dr.šanu” kārajai auditorijai cenšas notirgot virkne politisko „čakeņu” un jaunizceptu politiskā paneļa suteneru – „gaismas nesēju”. Atsevišķi elementi no šīs politikāņu grupējumu varzas varētu būt pat atsevišķu rezumējumu vērti.

Tiesiskuma patversme

Kā viena no ievērojamākajām patversmēm politiskajiem starp trīs priedēm klīdējiem kalpo pašreizējais varas politgrupējums, kas pazīstams zem nosaukuma „Vienotība”. Šovasar ilggadīgie varneši un valsts apsaimniekošanas „ģēniji” („Liepājas metalurga” sāga ar visām tā kriminālajām nolaidībām varētu kalpot kā tikai viens no spilgtākajiem simboliem) izziņojuši jaunas lokomotīves (jo vecās skandalozā vilcienu iepirkuma ēnā jānoraksta lūžņos kā savu laiku nokalpojušas). Līdz ar premjeri – miera miku Laimdotu Straujumu uz vietām parlamentā kandidēs arī trīs no sešiem savulaik „zatleriešus” uzmetušajiem darboņiem – Viktors Valainis, Jānis Junkurs un Jānis Upenieks. Tiem, kam piemirsies, der atgādināt, ka tieši pēc Saeimas ārkārtas vēlēšanām (zīmīgā laikā, vai ne?) pār šiem politikāņiem un vēl trim līdz tam dedzīgiem eksprezidenta Zatlera atbalstītājiem (Klāvs Olšteins, Elīna Siliņa, kā arī tagad pie „nacionāļiem” patvērumu radušais Gunārs Rusiņš) nāca „apskaidrība” par nedemokrātisku lēmumu pieņemšanu līdz tam debesīs celtajai tolaik vēl „Zatlera Reformu partijai”. Tagad pilnvaru termiņš teju galā, politiskais patvērums jauns, uzmešanas tikumi – arī jauni?

Dīvainā attīstība

Savulaik tik apņēmīgais Einars Repše pirms 12 gadiem politikā iejāja uz balta zirga, par laimības nešanu avansā vien paprasot neatsaucamu ziedojumu miljona latu apmērā, ko gaidītajā apjomā nesaņēma. Premjera amatā sacērtot tik daudz „malkas”, lai populisma pļekas radīta „siltuma” (lasi – problēmu, ko finansiālā izteiksmē vēl, domājams, neviens nav aprēķinājis) pietiktu ilgam laikam, ar laiku sparīgais politiķis atrādījās pāris ministru krēslos un Saeimā, lika par sevi runāt ģērbšanās stila un milzu parādu kontekstā, līdz nozuda no politikas pavisam.

Tagad, līdz ar virkni atbalstītāju piepulcējis savam domubiedru pulkam neveiksmīgā biznesā parādos iestigušo ilggadējo operas šefu, jaunpolitiķi Andreju Žagaru, dažus uzticamus „Jaunā laika” dibināšanas perioda kulišu un aizkulišu spēlētājus (Edgars Jaunups, Dans Titavs) un citās partijās savulaik augstākus vai zemākus posteņus ieņēmušas personālijas (Uldis Osis, Vladimirs Reskājs, Emīls Jakrins), bijušais Latvijas Bankas šefs aktīvi runā par valsts attīstību... Uz zvaigžņu izlasi nevelk, drīzāk izskatās pēc parādnieku un viņu stutētāju apvienības...

Zem saskaņas nojumes

Taktika „pie stiprajiem (lasi – pie gana augstus reitingus izbaudījušās „Saskaņas”) drošāk” pa prātam šķiet arī diviem citiem kādreizējiem politikas dižaktīvistiem – ilggadējam Saeimas krēslu deldētājam Kārlim Leiškalnam un eksministram Krišjānim Peteram. Par abu puspolitiķu iespējamo pienesumu šim politiskajam spēkam gan grūti spriest. Pirmais, kurš iepriekš pabijis jau trīs partijās, politiskās darbības laikā ne ar ko īpaši noderīgu, vien garu un plašu „ūdens liešanu”, mēreni nepieklājīgu izmuldēšanos no Saeimas tribīnes par „kretīniem, liellopiem un mudakiem” un žēlabām par ļoti pieticīgu dzīvi nav izcēlies. Otrs, ilgstoši atrodoties sava politiskā mentora Aināra Šlesera ēnā, pasēdējis ministra krēslā un politiskās reklāmas rullītī izmetis auditorijas ausīm tīkamu frāzi par it kā sagaidāmu miljardu eiro noplukušās „tēva jostas” atjaunošanai, izvēlējies politiski mierīgākus ūdeņus, bet nu iekārtojies lokomotīves pozīcijā.

Buldozera „dream team”

Iespaidīgs plāns, protams, ir jau minētā „buldozera” Šlesera kūrētais politprojekts (jau kurš pēc kārtas no šī kombinatora „iekšām”?) par ekspremjeru „flangu” zem paša stūrētās „Vienoti Latvijai” karoga.

Tā kā „sapņu komandas”, pilnīgi droši, nebūs, jo vairums uzrunāto ekspremjeru jau paziņojuši, ka politikā atgriezties neplāno, nācies meklēt alternatīvas un „izsvilpto listē” līdz ar diviem bijušajiem Ministru prezidentiem – „Parex” sabrukuma „līdzautoru” Ivaru Godmani un „trekno” gadu stabilitātes un treknuma „garantu” Aigaru Kalvīti – pie viena galda sēdināt arī savulaik diametrāli pretēju politisko pozīciju pārstāvjus, proti, atjaunotās Latvijas pirmo ārlietu ministru, gana prokrieviski orientēto Jāni Jurkānu un reiz par Batjku nosaukto nacionālistu, dzērājšoferi Jāni Straumi. Lai arī vēl pirms nepilna gada kādreizējais „tēvzemiešu” „vilcējs” izteicās, ka publiskajā politikā redz sevi pēc pieciem gadiem („Diena”, 2013.gada 5.augusts), izskatās, ka dzīve, „buldozers” vai kāds cits spēcīgs stimulators pamanījies ieviest savas korekcijas.

Gluži kā Obama

Īpašu uzmanību „pelna” idejiski visai atzīstamā formā veidotās Latvijas Reģionu apvienības vadītājs, bijušais Valsts Prezidenta kancelejas šefs un pa skuju taku aizgājušās „Latvijas Krājbankas” kādreizējais priekšnieks Mārtiņš Bondars, kurš politikā piedzīvojis jau divkārtēju izgāšanos – gadsimta sākumā caurkritis pašvaldību vēlēšanās, startējot no apvienības „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK saraksta, jaunais censonis atgriezās burtiski tikko pamestajā „prezidentūras aparātā”, bet šogad izbraukt uz Eiropas politiskās maģistrāles liedza nepietiekamā vēlētāju uzticība Eiroparlamenta vēlēšanās.

Iepriekšējos gados politikas kuluāros neformāli minēts kā dažādu politisku amatu, tajā skaitā premjera, kandidāts, šis kungs vien tagad „atklājis”, ka Latvijā „pienācis laiks pārmaiņām”, liekot secināt, ka līdz šim bez tām varēja mierīgi iztikt. Tajā pat laikā, aicināts sīkāk skaidrot savu redzējumu, šis kandidāts tālāk par visai klišejiskām frāzēm netiek, būdams ekonomists, paužot visai dīvainu uzskatu, ka pat acīmredzami greizajā nodokļu jomā nekādas izmaiņas pagaidām nav nepieciešamas (nra.lv, 2014.gada 17.jūlijs).

Toties, kā šis kungs izsakās citā intervijā – „mērķis ir ļoti skaidrs, cilvēkiem pietuvināts – panākt, lai viņi gribētu dzīvot tēvijā, būdami droši par savu un valsts nākotni” (la.lv, 2014.gada 7.februāris), nepiemirstot arī tik izplatīto vajadzības izteiksmi, runājot par citiem valsts mērogā svarīgiem jautājumiem. Nu, parādiet kaut vienu politiķi, kurš nekarinās uz ausīm šādus „makaronus” vai mēģinās runāt pretējo, tādējādi norakstot sevi vēl pirms starta! Secinājums loģisks – kamēr nekā vairāk kā vispārīgu frāžu piedāvājumā nav, par pozitīvām pārmaiņām runāt pāragri.

No sirds vai citiem orgāniem

Bet kā viens no savdabīgākajiem veidojumiem Latvijas politiskajā vidē, protams, jāmin bijušās valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas dibinātā partija „No sirds Latvijai”. Sākotnēji tā centusies veģetēt uz vēl aizvien tautā gana augstu vērtētās eksamatpersonas popularitātes lauriem, tos kombinējot ar vērienu, ar kādu Sudrabas oratoriskie šedevri iekustinājuši „masu” Rīgā un reģionos.

Varenais vēriens drīz vien gan atdūrās pret juceklīgu partijas tapšanas procesu un vēl juceklīgākiem pašas līderes skaidrojumiem, noslēpumainības plīvuru pār „daudziem” kustībā iesaistītajiem biedriem, sponsoriem un „dīvainiem” ziedotājiem (līdz ar to – kur garantija, ka „No sirds Latvijai” nekalpos par masu politisko patversmi vai platformu darboņiem, kas vēlas izlikties svarīgāki nekā ir patiesībā, apgrozoties prominenču tuvumā, gluži kā „Tautas partijas” pirmsākumos pagājušā gadsimta nogalē?). Turklāt norādes uz Sudrabas komunikācijas „talantu”, ko lieliski ilustrē arī neformālā gaisotnē fiksētas „pērles” un zākāšanās („Aizliegtais paņēmiens”, 2013.gada 20.decembris: http://www.ltv.lv/lv/raksts/20.12.2013-aizliegtais-panjemiens.id22267/), pavada arī maz patīkami atgādinājumi par organizācijas reģistrāciju krievu tiesību aizstāvju aktīvista dzīvoklī, kā arī minētās dāmas izteikto noslieci apgrozīties ar austrumu kaimiņvalsti saistītos pasākumos, turklāt kompānijās ar tās varai pietuvinātām, Latvijai ne īpaši draudzīgi noskaņotām personām.

Pašas līderes harizma un viņas „labās rokas” un gana autoritatīvā jurista, bijušā Satversmes Tiesas priekšnieka Gunāra Kūtra, kurš iesaistīšanos politikā skaidro ar to, ka nav atradis „normālu jurista darbu” („Dombura studija”, 6.maijs), skandētās tukšās frāzes par „laimes nešanu Latvijai”, tāpat kā drāmas uzburšana par izsekošanu un tālruņa sarunu noklausīšanos, var izrādīties nepietiekami faktori elektorāta uzticības iekarošanai un skaļi bazūnētajai valsts „restartēšanai”. Turklāt, izlasot publiskajā telpā atrodamo materiālu, kas norāda uz plašākai sabiedrībai, domājams, nepamanītiem Sudrabas kā amatpersonas darba principiem pagātnē [http://pietiek.com/raksti/pamacoss_stasts_par_nesapratigo_ieredni_un_vejdzirnavam], kā arī paturot prātā visu iepriekšminēto, rodas gana pamatotas šaubas, vai kārtējie „nācijas glābēji” nav tikai noslēpumaina politiska butaforija, par kā kūrētāju patiesajiem nodomiem var tikai minēt.

Epilogs

Reizes, kad politiskajā vilcienā cenšas ielēkt reiz no tā „pavisam” izkāpuši vai izlidināti tipāži, atgādina savulaik dzirdēto par politikā bieži sastopamiem subjektiem, kuri tur atrodas tikai tādēļ, ka nejēdz vai nevēlas darīt neko citu. Lai Latvijas politisko „paneli” attīrītu no šādām saslaukām, atliek vien elektorātam novēlēt parūpēties, lai visi šie leiškalnveidīgie, listes mainīt nadzīgie politlīdēji, „atgrieztieslaistrādātu” tipa vēlreiz nācēji un viņiem līdzīgie vēlēšanās dabūtu sev pēc taisnības pienākošos balsu procentu robežās starp nulli un, teiksim, 0,2%. Tā varbūt arī kļūs par starta līniju Latvijas augšupejai.