Kad pārņem nebeidzamā vēlme pamācīt dzīvot

Diplomātiskajā dienestā primārās nepieciešamās prasmes, lai pārstāvētu savu valsti, ir ne vien spēja civilizēti apieties ar galda piederumiem, etiķetes  un svešvalodu zināšanas, bet arī spēja atturēties no nevajadzīgiem, vēl jo vairāk – nepamatotiem izteikumiem un jaukšanās citu valstu iekšējās lietās.

Ar savdabīgām, taču stilistiski jau labi zināmām „pamācībām” kanālā „Pro100TV” atkal izcēlies Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs.

„[..] Vai arī vēl kāda problēma – 16.marts. Vai mēs to izdomājām? Saka, ka Krievijas mediji par to rakstot un rādot. Tad neatzīmējiet šo datumu,” ierosina diplomāts, ar to nepārprotami norādot, ka vēlas panākt situācijas vieglāko risinājumu – sak, ja latvieši pie pieminekļa šajā datumā neies, arī t.s. „pretējā fronte”, nemeklēs iespēju „stutēt barjeras”. Un beigās būs klusā uzvara, sak, re, kā savu panācām!

„Ir valodas problēma. Vecāka gadu gājuma cilvēks nevar krievu valodā izlasīt zāļu instrukciju.” – spilgts vēstnieka demagoģijas piemērs, slēptiem līdzekļiem lobējot divvalodību Latvijā. Šāda problēma ir nevis Latvijā, bet visai šaurā, savā čaulā veģetējošā „kopā”, kas nemitīgi prasa tiesības, taču hroniski „aizmirst” par pienākumiem.

Līdzīgu „puspatiesību” līdz šim bijis ne mazums. Piemēram, „[..] nepilsoņu problēma – 300 tūkstoši iedzīvotāju, kuru nepilnīgo tiesisko statusu nav iespējams ne saprast, ne izskaidrot, paliekot veselā saprāta robežās”. (Šeit, redzams, nepieciešama piebilde, ka tas atkarīgs no veselā saprāta apmēriem.)

Pēc „valodu referenduma” Krievijas Ārlietu ministrija steidza izteikt pārmetumus, ka tā rezultāti neatspoguļo patieso Latvijas iedzīvotāju nostāju. Vārdu sakot, ik reizi šādus izteikumus caurvij slēpti maskēts nolūks – sak, dodiet mūsu „apspiestajiem” likumīgu iespēju oficiāli izmantot kirilicu un balsot vēlēšanās! Kas zina, vēl par sinonīmiem pasludināt dažādu datumu kontekstos lietotos jēdzienus „atbrīvošana” un „okupācija”…

Taču šāda rīcība ir vērtējama ne savādāk, kā āža brišana svešā kāpostu laukā, proti – rupja līšana citu valstu iekšējās lietās. (Pat nerunājot par to, ka pamācības izskan no valsts, kas pati ar saviem jautājumiem netiek galā, ko skaidri apliecina gan vēlēšanas „vienos vārtos”, gan citādi domājošo „aizvēršana” jebkuriem līdzekļiem.)

Ja reiz pieredzējušajam diplomātam ir tik neatvairāma vēlme iestāties par šeit „pret savu gribu mītošajiem” un „diskriminētajiem” tautiešiem (tādu mazohismu!), krietni loģiskāk būtu aicināt viņus atpakaļ „lielās mātes” paspārnē. Bet, ja reiz t.s. „beztiesiskā” masa dažu simtu tūkstošu apmērā gaida nezin ko, tad lai no Kremļa murgu klausīšanās brīvajā laikā atceras, ka šādu statusu sev ir faktiski sagādājuši paši.

Dzīvojot „ne savā” zemē (turklāt šādu apzīmējumu kultivējot gadu desmitiem), iespēju loks ir visai ierobežots – pieņemt turienes kārtību un iekļauties sabiedrībā vai arī ar ēzeļa cienīgu, stūrgalvīgu un konfrontējošu pozīciju gaidīt, ka visu kāds iedos rokās. Tā nebūs, un ar to samierināties nāksies gan sūtņiem, gan viņu aizbilstamajiem. Nevienam nevar palīdzēt, ja viņš pats to nevēlas.

Bet bez vērtīgiem padomiem no dažādiem slīpētiem „dzīvot mācītājiem”, jādomā, varam itin labi iztikt... Tieši tāpat kā Latvija nedos vērtīgus padomus saistībā ar lielākā vai mazākā dzēruma pakāpē pie lidmašīnas trapa dejojošiem prezidentiem, vēlēšanu rezultātu šaubīgumu un citām lietām. Katrs pats savu tēlu veido, kā nu prot...