Kas piesārņo vairāk – papīrs vai elektronisks dokuments?

Iespējams, mans viedoklis nebūs samērā populārs laikā, kad Latvija kā Eiropas Savienības Padomes prezidējošā valsts par vienu no savām prioritātēm ir izvirzījusi digitālo prioritāti, kuras uzdevums ir visādā veidā sekmēt elektronisko dokumentu apriti, tomēr ar visu atbildības sajūtu varu apgalvot, ka valsts savā digitalizācijā ir aizgājusi pārāk tālu. Ja elektronisko materiālu aprite valsts pārvaldē (kur faktiski visa infrastruktūra tās nodrošināšanai jau ir) būtu atbalstāma, tad četru un vairāk ekrānu (TV, dators, planšete, elektronisko grāmatu lasītājs, mobilais tālrunis u.c) ienākšana mājsaimniecībās ilgtermiņā mums faktiski nodara vairāk ļaunuma nekā sniedz pievienoto vērtību, un vismaz mājsaimniecību līmenī nepelnīti tiek aizmirsta drukātā informācija, kas kopumā ir nekaitīgāka videi, nemaz nerunājot par iespēju saņemt tieši sev adresētu vēstījumu.

Nemaz ne tik tālā senatnē ir laiks, kad uz katru mājsaniecību bija tikai viens ekrāns, un tas pats – televizors – kalpoja desmit un vairāk gadu. Taču tagad, pieaugot gan informācijas apritei, gan iekārtu pielietojumam, ekrānu skaits mājsaimniecībā ir būtiski pieaudzis, tāpat kā enerģijas patēriņš to darbināšanai, turklāt tehnoloģijas attīstās tik ātri, ka jau divu gadu veca ierīce skaitās novecojusi un tiek uzskatīts, ka nepieciešams iegādāties jaunu.

Tomēr nekas no šīm ierīcēm kā galaprodukts netiek radīts Latvijā un arī dabas resursu mums tam nav – faktiski, pērkot dažādas elektroniskās ierīces, mēs sildām citu valstu ekonomiku. Ja elektronisko dokumentu aprite biznesā un valsts pārvaldē būtu atbalstāma un sekmējama, jo uzlabojas informācijas un līdz ar to – arī naudas – aprites ātrums, tad, manuprāt, indivīda līmenī mēs jau esam aizgājuši pārāk tālu – to pierāda pasaulē veiktie pētījumi par viena vai otra informācijas nesēja lietošanas ietekmi uz apkārtējo vidi. Jāatceras, ka ikviens materiāls, arī drukātais, pēc tā „dzīves cikla” beigām ir jāutilizē, un, kamēr papīrs vidē dabiski sadalās, tad vien dabā nonākusi „pirkstiņa” baterija rada piesārņojumi viena kvadrātmetra platībā uz 100 gadiem, bet kopumā ES valstīs tikai viena trešdaļa nolietotā elektroniskā aprīkojuma tiek savākta atsevišķi un atbalstoši apstrādāta (2012.gada janvāra dati).

To, ka drukātais materiāls ir nekaitīgāks videi, pierāda zinātnieku veiktie aprēķini - CO2 emisijas, pavadot piecarpus minūtes internetā, atbilst krāsainas A4 formāta brošūras nodrukāšanai un piegādei uz mājām, bet interneta laikraksta ietekme uz vidi, ja tas tiek lasīts 30 minūtes dienā, ir tāda pati kā drukāta laikraksta ietekme uz vidi.

Daudzi oponēs par papīra ražošanā izmantotajiem resursiem. Taču, par laimi, Latvija ir bagāta ar mežiem, kas ir papīra pamatizejviela. Turklāt te nu būtu vietā iebilst, ka papīrs tiek ražots no papīrmalkas jeb krūmiem, nevis daudzus desmitus gadu augušas augstvērtīgas koksnes, un patlaban Eiropā otrreizēji pārstrādā vairāk nekā 70% izmantotā papīra un kartona. Pašreizējais papīra patēriņš Eiropā ir piedzīvojis 13% kritumu, salīdzinot ar 1998. gada rādītājiem, savukārt otrreizēji pārstrādātā papīra apjoms ir 1,5 reizes lielāks nekā 1998. gadā, papīra šķiedra tiek otrreizēji pārstrādāta veselas 3,5 reizes gadā, bet kopumā koksnes šķiedra ir otrreizēji pārstrādājama 4 līdz 6 reizes. Pateicoties ilgtspējīgai mežsaimniecībai, mežu platības Eiropā pieaug par 1,5 miljonu futbola laukumu lielu teritoriju gadā. Šobrīd Eiropā ir par 30% vairāk koku nekā 1950. gadā. Jāatzīmē, ka 55% visos pasaules mežos iegūtās koksnes tiek izmantots enerģijas ražošanā, 25% celtniecībā un tikai aptuveni 11% tiešā veidā papīrrūpniecībā.