Maksims Mališko: Mikrouzņēmuma nodoklis – svarīga laboratorija biznesa attīstībai

Nupat Saeima kardināli mainīja agrāko mikrouzņēmuma nodokļa (MUN) maksāšanas kārtību. Taisnības labad gan jāsaka: pieņemtais lēmums nozīmē tikai vienu - ir zināms, ka turpmāk vairs nebūs tā kā bija iepriekš, taču kā tad īsti būs turpmāk – pagaidām nav zināms. Līdz rudenim daudziem sīkuzņēmējiem un arī darbiniekiem, kurus nodarbina uzņēmums - MUN maksātājs, jādzīvo kā uz pulvera mucas.

Kā zināms, Saeima aprīļa beigās nolēma, ka turpmāk mikrouzņēmums MUN 9% apmērā no apgrozījuma drīkstēs maksāt tikai pirmajos trīs darbības gados, bet, sākot ar ceturto gadu, likme būs jau 12%. Taču, vai 9% tiešām paliks 9%, ir atkarīgs no tā, kā ierēdņiem un politiķiem veiksies ar jauna regulējuma izstrādi attiecībā uz mikrouzņēmumu – MUN maksātāju darbinieku sociālo nodokli jeb valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām (VSAOI). Politiķi ir pateikuši – ja līdz septembrim netiks panākts jauns risinājums VSAOI jomā, tad arī nekādi 9% no apgrozījuma nepalikšot, bet tā vietā ar 2016.gadu MUN būšot 13%.

Otra lieta – līdz augustam Ministru Kabinetam (MK) jānosaka nozaru saraksts, kurās strādājošajiem komersantiem – gan uzņēmumiem, gan pašnodarbinātajiem - tiks liegts izmantot MUN priekšrocības, tas ir, gan MUN likmi, gan atviegloto nodokļu aprēķināšanas un atskaišu Valsts ieņēmumu dienestam (VID) iesniegšanas kārtību.

Kā atceramies, MUN ieviesa 2010.gadā augsta bezdarba apstākļos ar mērķi veicināt jaunu uzņēmumu, jo īpaši ģimenes uzņēmumu, veidošanos, mazināt birokrātisko slogu un komercdarbības uzsākšanas izmaksas un nodrošināt pievilcīgāku pamatu pārejai uz legālo ekonomiku. Ar katru nākamo gadu MUN popularitāte auga. Šobrīd jau Igaunijas Nodokļu un muitas pārvaldes vadība ir publiski atzinīgi izteikusies par Latvijas MUN iniciatīvu, kas ļauj veikt godīgu uzņēmējdarbību un jaunajiem uzņēmumiem neprasa cīnīties par izdzīvošanu jau no pirmās dienas.

Tajā pašā laikā, es domāju, nevienam nav – ne toreiz, ne tagad - pārsteiguma, ka šo gadu laikā ir radušies pietiekami daudz izmanīgu cilvēku, kuri MUN integrē salīdzinoši lielu uzņēmumu darbībā, un izmanto tā priekšrocības nodokļu optimizācijā. Ir pašsaprotami, ka vienmēr, pieņemot jebkuru pozitīvu un sabiedrībai derīgu lietu, būs kādi, kas to izmantos savās interesēs pretēji likumdevēja iecerētajam.

Tāpēc atzīstot, ka izvērtējot MUN rezultātus, varētu būt nepieciešamas korekcijas, tomēr gribētos aicināt atbildīgos ierēdņus un politiķus pievērst uzmanību vairākām būtiskām lietām: lai turpmāk MUN – kā sākotnēji visvienkāršāko nodokli – nepadarītu par komplicētu aprēķinu objektu, kura piemērošanai nāksies lauzīt galvu gan uzņēmējiem, gan VID tā administrēšanas un kontroles procesā.

Pirmkārt, neskaidrības attiecas uz šobrīd iezīmēto MUN atšķirīgo nākotni dažādās nozarēs strādājošajiem. Protams, valstij ir gan tiesības, gan, varētu teikt, pat pienākums tautsaimniecību attīstīt atbilstoši stratēģiskas attīstības redzējumam. Tādējādi var izvirzīt arī attīstībai veicināmās nozares, izmantojot dažādus atvieglojumus, tostarp arī atšķirīgu nodokļu aprēķināšanas vai piemērošanas kārtību. Tiesa, šobrīd neskaidrs ir jautājums par vēlāko procesa administrēšanu, ņemot vērā, ka jau daudzus gadus likumdošana neprasa komersantiem statūtos noteikt darbības jomu. Taču jācer, ka šī rēbusa risinājumu likumdevējs piedāvās, un tas neradīs jaunu papildu birokrātiju.

Otrkārt, diskusijas vērtas ir MUN maksātāju – darbinieku sociālās garantijas. Kā zināms, tieši MUN maksātāju sociālās garantijas, jo īpaši ilgtermiņā, ir aspekts ap kuru visbiežāk notiek MUN par un pret diskusijas. Mēs ikdienā, strādājot ar mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) pārstāvjiem, redzam, ka uzņēmēji tiešām vēlas maksāt gan nodokļus kopumā, gan arī VSAOI jeb sociālo nodokli, jo labi apzinās sociālo garantiju nepieciešamību pēc būtības. Taču bieži viņu biznesa idejas attīstības aprēķini nonāk strupceļā, tiklīdz parastā nodokļu maksāšanas režīma ietvaros darba algai “uz rokas” jāpierēķina klāt algas nodokļi, kas pēc vienkāršotas matemātikas nozīmē – reālās darbaspēka izmaksas ir: cipars reiz divi. Diemžēl ir topošie uzņēmēji, kuri pie šādiem aprēķiniem biznesa idejas attīstībai atmet ar roku.

Jebkuru likumu raksta cilvēki, un to arī dzīvē piemēro un interpretē cilvēki, tāpēc loģiski, ka dzīvei mainoties un attīstoties, dienas kārtībā nonāk jautājums par likumdošanas korekcijām.

MUN ir ļoti labs risinājums MVU sektoram un, jo īpaši, uzņēmējdarbības sākumposmā. Kā zināms, biznesa idejas var “aiziet” un var “neaiziet”, ne vienmēr to ir iespējams precīzi prognozēt: reizumis šķiet, ka ideja laba, tirgus niša ir brīva, bet ideja tomēr “neaiziet”, savukārt citreiz tieši pretēji – šķiet, ka ideja ir vispārzināma, tirgus piesātināts, taču konkrētajam cilvēkam, neraugoties uz apkārtējo skepsi, ideja un bizness “aiziet”. Tāpēc mazs administratīvais slogs un atvieglota nodokļu aprēķināšanas un maksāšanas kārtība tiešām ir ļoti būtisks atspaids sākumposmā. Tas ļautu uzņēmējam darbības sākumposmā koncentrēties, nevis uz virkni administratīvu darbību, kas prasa gan laika, gan finanšu resursus, bet tā vietā pilnībā koncentrēties uz biznesa ideju, tās attīstību, mārketingu, partneru piesaisti un citiem biznesa attīstībai būtiskiem faktoriem.

Tāpēc šoreiz man tiešām gribētos aicināt likumdevēju korekcijas ieviest pakāpeniski. Latvijas ekonomikā šobrīd nebūt nav vērojams spožs uzplaukums, daudzi cīnās par izdzīvošanu teju pēc principa “septiņi amati, astotais bads”. Līdz ar to risks, ka pēkšņas izmaiņas var raisīt pēkšņu reakciju, ir samērā augsts. Savukārt neziņa par to, ka “cāļus skaitīs rudenī” un nav zināms, ko saskaitīs, arī šobrīd kavē racionālu biznesa attīstības plānošanu MVU sektorā.