Rihards Kols: Vairs neesam pīles uz ledus

Par Saeimas un kopējo Latvijas politiskās kultūras līmeni pēdējā pus gada laikā kritiski izteicies ne viens vien politikas vērotājs, publiska personība un pat paši politiķi. Tas nav nekas jauns – šķiet, ikviens, kuram nav bijis slinkums, ir uzskatījis par savu pienākumu pēdējās desmitgades laikā skarbi kritizēt katru jauno Saeimas sasaukumu par demoralizēto politisko kultūru un izcelt dažādus lielākus vai mazākus skandālus, kuros bijuši iesaistīti Saeimas deputāti. Tas, kas palicis ēnā, ir fakts, ka tie politiķu izlēcieni, par kuriem, iespējams, pirms desmit gadiem plašāka sabiedrība neuzzinātu, šodien tiek pakļauti atklātai un skarbai sabiedrības kritikai. Sabiedrība, izmantojot digitālā laikmeta sniegtās priekšrocības, ar savu vērtējumu un informētību veicina pakāpenisku Saeimas un kopējās politiskās vides pašattīrīšanos. 

Var, protams, teoretizēt un pārspriest to, kā kopš nu jau romantizētajiem 90-tajiem politiķu uzvedība un kvalifikācija amatam ir tikai samazinājusies, taču es atļaušos apgalvot pretējo. Politiķa kvalifikāciju amatam nosaka vien tas, vai vēlētājs viņu uzskatījis par gana atbilstošu kļūšanai par tautas kalpu – jā, šodienas Saeimas sastāvā ir izglītotāki un ne tik izglītoti deputāti, taču tas nemaina neapgāžamo patiesību, ka gana lielam vēlētāju daudzumam viņi ir bijuši vēlamākie kandidāti darbam Saeimā un šo vēlētāju interešu pārstāvēšanai turpmākos četrus gadus. Pieaugošais skandālu daudzums atspoguļo nevis izmaiņas politiskajā kultūrā, kura, kā skaidrošu vēlāk, patiesībā pakāpeniski uzlabojas, bet gan informācijas pieejamības izmaiņas.

Digitālā laikmeta un interneta revolūcijasnestās izmaiņas sabiedrībā un valsts pārvaldē komentētas tik bieži, ka, šķiet, tās nav vairs vērts detalizēti uzskaitīt. Vēlēšanu rezultātiem sekojām Tvitterī, informāciju par jaunajiem prezidenta kandidātiem varam atrast sekunžu laikā, politiķu skandalozākos momentus vērojam YouTube dažas minūtes pēc to norises, varam ierosināt jaunus likumprojektus un parakstīties par sev būtiskām iniciatīvām interneta vietnēs... Šobrīd atrodamies kiberdemokrātijas sākumposmā, kurā teju viss par visiempieejams kā uz delnas. Interneta evolūcija un attiecīgi attīstībā esošā kiberdemokrātija maina tos standartus, pēc kuriem tiek vērtēti politiķi – vairs nepietiek tikai ar skaistu, nopirktu reklāmu vietējā avīzē, jo savus nodarījumus noslēpt šodien ir gandrīz neiespējami.

Novērojam arvien pieaugošu vēlmi pēc iesaistes; sabiedrība pieprasa lielāku caurspīdīgumu lēmumu pieņemšanas procesā - ne velti tūkstošiem cilvēku parakstījušies par atklāto balsojumu valsts prezidenta vēlēšanās. Jā, arī agrāk cilvēki aktīvi aizstāvēja savas idejas un tās pieteica tik skaļi, cik vien iespējams. Tas, kas ir mainījies, ir fakts, ka šodien balsi vai informācijas apriti apklusināt vai ignorēt nav iespējams – tā izplatās ar gaismas ātrumu, apvienojot domubiedrus no visiem Latvijas novadiem un pat ārvalstīm. Politikas veidotājiem šodien īsti vairs nav iespējas ignorēt šīs balsis – ja tās tiks ignorētas, par to uzzinās visi. Pēdējos gados esam bijuši liecinieki virzībai – un ne bez sabiedrības spiediena – uz caurspīdīgāku, sabiedrībai un tās kritiskajam vērtējumam pieejamāku Saeimu. Tas, ko šobrīd varam vērot prezidenta vēlēšanu balsojuma kontekstā, ir tiešs pierādījums politiķu apziņai par savas reputācijas un pozīcijas pieejamību ikvienam – kā vēstīja medijos, 1/3 deputātu esot gatavi savu balsojumu filmēt, tā apejot aizklātā balsojuma pamatprincipus un par prioritāti izvirzot atklātību pret saviem vēlētājiem.

Mēs vairs nedrīkstam un nevaram atļauties ignorēt iedzīvotāju viedokli – to apzinās ikviens. Sabiedrība ir noilgojusies pēc godīgas politikas un politiķiem, ar kuriem viņi var lepoties, un pēc šiem standartiem tiek vērtēts ikviens deputāts. Jā, ar deputātiem saistīti skandāli joprojām parādās mediju telpā, taču gan iesaistītie, gan pārējie skaidri apzinās, ka šādi izlēcieni bez sekām nepaliks. Un izlēcēji šodien ir minoritāte – vienmēr esmu uzskatījis un, šobrīd esot viens no 12. Saeimas deputātiem, joprojām uzskatu un redzu, ka valdība un valsts struktūras nav absolūtais ļaunums, kuri par to vien domā, kādā jaunā, nevienam nezināmā veidā piemānīt Latvijas iedzīvotājus. Lielākā daļa Saeimas deputātu domā par sabiedrības interesēm šodien, iespējams, vēl vairāk nekā agrāk, jo tās viedokļus sadzird daudz skaļāk un skaidrāk nekā jebkad agrāk. Mēs cenšamies padarīt šo valsti labāku un apzināmies, ka visas mūsu neizdošanās būs skaidri redzamas sabiedrībai, kura kļūst arvien gudrāka un spēj arvien kritiskāk izvērtēt mūsu darbu. “Sliktie” un “apkaunojošie” deputāti no Saeimas tribīnēm lēnām pazūd un turpinās pazust, jo tiek atzīti par nederīgiem tautas kalpiem gan no pašu deputātu, gan no sabiedrības puses. Un labi, ka tā. Šādu procesu sākšanos vēlētos redzēt visu valsts institūciju iekšienē, visas valsts varu pārstāvošajās organizācijās – arī ierēdniecībā, jo vēlētājiem ir tiesības skaidri zināt, ar ko nodarbojas tie, kuriem viņi ar saviem nodokļiem ik dienas maksā algu.