Balto kastīšu laiks ir sācies

Kā reiz sacīja pēdējais padomju impērijas prezidents Mihails Gorbačovs – process ir sācies. Daudzu tik ilgi apspriestā un lamātā stacionāro fotoradaru uzstādīšana „pārdzīvojusi” savu pirmo etapu, un baltās „fotokastes” (valsts politikas kontekstā – naudas kastes) „izaugušas” virknē publiskajā telpā norādītu punktu.

Līdzās daiļrunīgajai retorikai par „neuzpērkamo kārtības sargu” parādīšanos ceļmalās un saulainajām ilūzijām par nu tik gaidāmo satiksmes drošības situācijas uzlabošanos notikušais ieies vēsturē arī kā pārliecinošs pilnīgi aplamas publiskās privātās partnerības prakses paraugs, kur tiek mēģināts savienot divus pilnīgi pretējus „polus” – komersanta intereses (jeb vienkārši – naudas slaukšanu) un satiksmes drošību, kam, protams, visā šajā epopejā atvēlēta sekundāra loma.

Ja kādam varētu šķist, ka šāds secinājums tiek izdarīts pāragri, atliek vien nedaudz ieskatīties vietās, kur izlikti fiksētie „ātrumbildētāji”, kā arī atcerēties iepriekš redzēto, kā „partneri” pārvietojamos autovadītāju „slaukšanas aparātus” slēpuši aiz sniega kupenām, tiltu konstrukcijām un citviet. Plus vēl, protams, atbildīgās institūcijas, Prevencijas pārvaldes publiskajā telpā jau apcerētā atklātā „ūdens liešana”, visā nopietnībā paziņojot, ka radari tiekot izvietoti, ņemot vērā „ceļu satiksmes negadījumu statistiku”, kas, izrādās, pārāk detalizēti netiek apkopota, kā arī punktos, kur regulāri tiek pārkāpti ceļu satiksmes noteikumi.

Sīkāki skaidrojumi, protams, izpaliek, turklāt arī nav ne mazākās pārliecības, ka kādam būtu vēlēšanās vai nepieciešamība rakāties pa statistikas anālēm un pētīt, kur tur melnais punkts, kur varbūt ne tik melnais. Sak, noliksim to „fotokasti” gluda, taisna un labi pārredzama posma malā, un gan jau būs labi – ij saimniekiem, pardon, partneriem (un valstij), kam atliks tik skaitīt kontos ripojošos latus (valsts budžetam plānotie četrarpus miljoni kaut kā tad jāsakasa!), jo uz tik laba seguma neviens ar „miegainiem” 90 kilometriem stundā taču negribēs vilkties, ij pašiem kārtības sargiem, kas paši uztverē būs tie varonīgie cīnītāji par drošības veicināšanu, par kādiem sabiedrība var tikai sapņot…

Ideāls piemērs – fotoradaru (pārvietojamo) „dežūrēšana” pie apgriešanās vietas (kas parasti tomēr nemēdz būt nepārredzamos un līkumotos posmos). Vidēji intensīvas un intensīvas satiksmes apstākļos, lai netraucētu transporta plūsmai pēc apgriešanās manevra veikšanas un pietiekami ātri ieņemtu vietu vajadzīgajā joslā, pašsaprotama ir vajadzība „nedaudz piespiest”, un tādā brīdī spidometra bultiņa var arī nerādīt gluži 50 kilometrus stundā. Ja attiecīgajā vietā ceļa malā „dežūrē” fotoradars, šāds manevrs automātiski nozīmē „bezmaksas foto” ar pēcmaksu un piegādi pastkastītē.

Tajā pat laikā – vai kāds var minēt kaut vienu apdraudējumu, kas rastos, burtiski uz dažām sekundēm uz trīsjoslu ielas pilsētā ieskrienoties līdz, teiksim, 60 vai 65 kilometriem stundā? Ja neskaita formālus pieņēmumus, ka, „kādam izskrienot auto priekšā, tā bremzēšanas ceļš būtu par tik un tik metriem garāks”, visticamāk – nē. Bet birokrātiem „foto” gadījumā vienmēr būs gatava stīvā atruna – sak, cilvēciskā faktora tur nav, tehnika visu fiksējusi korekti (īpaši – ja atceramies iepriekš Valsts policijas oficiāli izskandēto pozīciju – ja vien radars kaut ko fiksējis, tad mērījums ir 100% korekts! Respektīvi – kļūdas vai tehniska defekta iespēja tiek izslēgta pilnībā; nobildēja? ver vaļā maku!).

Savukārt būtība šādā un līdzīgās situācijās neinteresē (un, domājams, neinteresēs!) nevienu, un augstāks par visu būs „birokrātu bazars”. Pilnam komplektam vēl tik vajadzētu pārvietojamos „zibsnītājus” salikt pārdesmit metrus aiz apdzīvoto vietu robežstabiņiem (lai piesakās kaut viens, kura vadītā auto ātrums līdz ar šiem stabiņiem ir „perfekts 50”!), un bildītes varētu drukāt lielā skaitā...

Tad atliek vēl sameklēt dažus desmitus mākslīgu „melno punktu” (kas patiesībā tādi nekad nav bijuši), un – sistēma „rullētu” uz nebēdu. Varētu pievilkt ķeksīti, ka darbi iet uz priekšu pilnās burās, „balto kastīšu” laiks veiksmīgi sācies, „legālās slauktuves” strādā ar pilnu jaudu. Vai līdz ar to patiešām kļūtu drošāk, tas jau ir cits jautājums. Dažiem labiem procesā iesaistītajiem – pat diezgan nesvarīgs.

Iepriekš par šo tēmu: Fotoradaru „bilance” nepildās