Ingrīda Ķirse: Cik ilgi cilvēkam vajadzētu strādāt?

Daudz ir runāts un dzirdēts par to, cik ilgi cilvēkam būtu jāstrādā diennaktī, cik ilgi var strādāt bez atvaļinājuma utt. Taču maz sabiedrībā it diskutēts par to, cik ilgi vispār cilvēkam viņa dzīvē vajadzētu strādāt. Kur ir robeža – konkrēts vecums, pensija - vai varbūt tādas nemaz nav?

Pastāv viedoklis, ka 65 gadu vecums ir laiks, kad strauji sāk kristies cilvēka fiziskā kapacitāte. Ekonomiskā kontekstā tas nozīmē, ka cilvēks spēj saražot mazāk, kā arī darba veikšanai ir nepieciešams ilgāks laiks.

Savukārt kādā Melnburnas institūta pētījumā* atklāts, ka jau 40 gadīgi darbinieki uzrāda daudz labākus rezultātus, ieviešot trīs dienu darba nedēļu. Pētnieki novērojuši, ka prāta kapacitāte vidēja vecuma cilvēkiem ir augstāka, ja viņi strādā 25, nevis 55 stundas nedēļā.

Daudzas valstis arvien paaugstina pensionēšanās vecumu, lai attālinātu pensiju pabalstu izmaksu, un līdz ar to daudzi cilvēki turpina savas darba gaitas pat ļoti cienījamā vecumā. Tajā pašā laikā fiziskā kapacitāte un prāta spēju produktivitāte sarūk, kas ekonomisko interešu kontekstā nav labi.

Latvijā darbspējīgais vecums tiek uzskatīts no 15 līdz 61 gadam, un mūsu valstī ir 1,23 miljoni iedzīvotāju šajā grupā (CSP, 2015). No 2014. gada 1. janvāra pensionēšanās vecums, kas ir 62 gadi, tiek palielināts par trim mēnešiem ik gadu, un līdz 2025. gada 1. janvārī tas būs jau 65 gadi.

Tajā pašā laikā no Latvijā reģistrētajiem vecuma pensijas saņēmējiem gandrīz 15% turpina strādāt (saskaņā ar VSAA datiem 2016.gada jūlijā tie ir 66,2 tūkst. no 461,5 tūkst.).

Jādomā, ka cilvēki dažādu iemeslu dēļ izvēlas palikt darbā, kad pienācis pensionēšanās brīdis. Viens no tiem ir nevēlēšanās atteikties no darba, kas sagādā prieku. Citiem tā varētu būt vēlme arī turpmāk būt cilvēkos un justies vajadzīgam.

Lai gan konkrētas statistikas šajā jautājumā nav, esmu pārliecināta, ka ievērojama daļa cilvēku pēc pensijas vecuma paliek darbā tieši finansiālu apsvērumu dēļ. Viņi apzinās, ka valsts pensija nenodrošinās tādus dzīves apstākļus, kādos pierasts dzīvot līdz tam. Taču lielai daļai paļaušanās tikai uz vecuma pensiju var pat nozīmēt nabadzību. Tāpēc, neskatoties uz cienījamo vecumu, iespējams, arī veselības problēmām un pavisam noteikti – zināmu fizisku nogurumu, viņi turpina strādāt. Taču darba temps ir kļuvis lēnāks, pavājinājušās darba spējas un spējas apgūt jauno. Darbs cilvēkiem gados var kļūt par izaicinājumu, īpaši, ja tas ir intensīvs.

Tāpēc pirms daudziem gadsimtiem tika izveidota pensiju sistēma – lai novērstu novecošanās radītos riskus un atbalstītu tos, kuru darba spējas ir zudušas. Tam, galvenokārt, protams, ir ekonomisks pamats, jo industrijām ir jāražo, turklāt daudz un ātri. Bet cilvēkam, kurš nodzīvojis garu, ražīgu mūžu, un no tā vidēji trešo daļu veltījis darbam, ir jāatpūšas. Viņam ir jāvelta sevi hobijiem, ceļojumiem, mazbērniem, dzīves baudīšanai. Tālredzīgākie jau laikus būs parūpējušies gan par finansiālo nodrošinājumu tam visam, gan apstākļiem, kādos pensijas laiku pavadīt pēc iespējas kvalitatīvi. Vieni ieguldījuši nekustamajos īpašumos, citi visa mūža garumā veidojuši spēcīgu ģimeni, kurā jaunākās paaudzes par svētu pienākumu tur rūpes par vecākiem un vecvecākiem. Vēl citi mērķtiecīgi audzējuši uzkrājumu depozītā vai dzīvības apdrošināšanā. Katram savs redzējums par to, kas ir viņa svarīgākais kapitāls vecumdienām. Taču pats galvenais ir – par to tiešām domāt jau laicīgi, nevis jau stāvot uz pensijas sliekšņa.

Autore: Ingrīda Ķirse, ERGO valdes locekle Baltijas valstīs

* http://www.independent.co.uk/news/uk/home-news/workers-over-40-perform-best-with-three-day-week-25-hours-melbourne-institute-study-a6988921.html

** RSU Psihosomatikas klīnika: http://psihosomatika.lv/page/attiecibas-ar-veciem-cilvekiem