Finanšu spoks no Briseles krūmiem

Ciniski sakot, laikam vispareizāk Saeimas svaigi atbalstīto Fiskālās disciplīnas līgumu būtu pielīdzināt nāvei. Ne tāpēc, ka tas kļūs par giljotīnu Latvijas trauslajam kaklam, bet gan tādēļ, ka daudzi no tā paniski baidās, bet neviens (izņemot atsevišķus izredzētos) to nav redzējis.

Un, kamēr šis dokuments norakts tādā slepenībā, ka par tā saturu pilnīga priekšstata, ticamākais, nav pat vairumam tā atbalstītāju, kas savu rīcību balsojumos regulāri pamato ar „frakcijas disciplīnu”, apmierinās ar „Briseles grāmatveža” skaidrojumiem un solītām vai paredzamām dividendēm politiskajā tirgū, nebūs iespējams loģiski secināt, cik labvēlīga vai kaitējoša Latvijai ir tā atbalstīšana.

Pagaidām publiskajā telpā racionālu skaidrojumu vietā ir tikai divu viedokļu sadursmes – piekritēji ar premjeru Valdi Dombrovski priekšgalā skandē, ka līguma ratifikācija ir svarīgs signāls ES un starptautiskajiem finanšu tirgiem par Latvijas pionierisku gatavību ievērot finanšu disciplīnu, rūpēties par ilgtspējīgu izaugsmi, saglabāt patīkamu kredītreitingu un kuļ visus jau ierastos „blablabla” salmus.

Turpretī noliedzēji, kuru frontē nepagurusi raujas publiskajā telpā tik aktīvā „zaļā” Iveta Grigule, biedē teju ar padomiskas diktatūras atgriešanos un galveno lēmumu deleģēšanu no Rīgas uz Briseli, kas esot teju ekvivalents suverenitātes zaudēšanai.

Bet šajā punktā atliek vien apsveikt ar pamošanos no letarģiska miega un aicināt visus par suverenitāti satraukušos ielūkoties gadus desmit senā vēsturē, kad bijām ceļā uz pievienošanos „Briseles impērijai”. Par vēlu! Pateicoties tautas vairākuma balsojumā paustajai vēlmei, jau gadus astoņus šis tauko liekēžu kantoris mūsu dzīves diktē tā, ka maz neliekas – sākot ar fondu naudas iepludināšanu, izsmieklu, ko nekautrējas nosaukt par subsīdijām zemniekiem, vai pārkāpuma procedūrām un beidzot ar tauku saturu pienā un liegumu izmantot sasienamās auklas bērnu jaku ražotājiem.

Kādēļ tolaik šie aktīvisti sēdēja malā un nebrēca, ka, lūk, Latvija uz barikādēm izcīnīto brīvību vēlas vieglu roku atdot eirokrātiem, kuri nu komandēs, cik līkus gurķus ēst un kā aizdarīt virsjakas vai, kas zina, aizpogāt bikses! Kāpēc toreiz izlikās „neredzam” un „nezinām”, kādas saistības nozīmē ietīšanās zilajā karogā, kā rīklē sprūstošu kumosu paciešot nodokļu celšanu (jo Brisele tā liek!) un pametot zem vilciena cukura rūpniecību? Kāpēc lai kāds ticētu patreizējam „pseidosatraukumam”, vēl jo vairāk tādēļ, ka, piemēram, minētā Grigules kundze, par spīti dedzīgajam ratifikācijas noliegumam, balsojumā izvēlējusies mīkstmiesīgo iespēju atturēties?

Viena no saistībām, ko, spriežot pēc lietpratēju klāstītā, uzņēmušās līgumu parakstījušās valstis, ir apņemšanās pakāpeniski samazināt budžeta deficītu, veidot sabalansētu budžetu un tiekties uz budžetu ar pārpalikumu, pretējā gadījumā riskējot izpelnīties smagas soda sankcijas. Atskatoties dažus gadus senā vēsturē, sauktā arī par „trekno gadu laiku”, varam secināt, ka tieši uzkrājumu neveidošana lielā mērā Latviju noveda tajā bedrē, no kuras, ja paveiksies, relatīvi neilgā laikā arī izkārpīsimies. Un, ja reiz paši par nebaltām dienām nedomājām, tad nu nāksies to darīt, tikai jau „brīvprātīgi piespiedu kārtā”. Sak, ja nelīdz burkāns, līdzēs pātaga.

No šī skatupunkta minētās saistības vērtējamas tikai pozitīvi, un atliek vien ar pašironiju kārtējo reizi secināt, ka bez kaklakungiem un komandētājiem iztikt nekādi nevaram. Vai tas būtu kremlis padomijas laikā vai Briseles „spoks” ar Fiskālās disciplīnas līgumu kabatā tagad. Bet, ja reiz Latvijai ar vadoņu lēmumiem nolemts vilku barā dzīvot, tad atliek vien gaudot līdzi un vismaz pacensties nekļūt par piesmejamu vilceni...