Erots 2020
RezervesDALAS24.lv

Smalkais stils / Smalkais stils

Tieši pirms gada zaudējām Dzelzs vīru Kārli Skrastiņu

Tieši pirms gada zaudējām Dzelzs vīru Kārli Skrastiņu
Foto: Publicitātes foto
· 07.09.2012. 15:34

«Viss ļaunais notika 7. septembrī pulksten trijos pēcpusdienā,» uzsver Atis Skrastiņš, leģendārā latviešu hokejista Kārļa Skrastiņa vecākais brālis. Tieši pirms gada – 7. septembrī Latvijas hokeja Dzelzs vīrs gāja bojā traģiskā aviokatastrofā kopā ar Jaroslavļas Lokomotiv komandas biedriem.

«Viss ļaunais notika 7. septembrī pulksten trijos pēcpusdienā,» uzsver Atis Skrastiņš, leģendārā latviešu hokejista Kārļa Skrastiņa vecākais brālis. Tieši pirms gada – 7. septembrī Latvijas hokeja Dzelzs vīrs gāja bojā traģiskā aviokatastrofā kopā ar Jaroslavļas Lokomotiv komandas biedriem.

 

Izdevniecība Jumava laidusi klajā atmiņu grāmatu 37 stāsti par Kārli, kas veltīta Kārlim Skrastiņam (09.07.1974.–07.09.2011.), kurš spēlēja ar 37. numuru uz formas tērpa, kurš 37 gadu vecumā devās spēlēt citu hokeju, citā laukumā... Pieminot un atceroties Kārli Skrastiņu, publicējam fragmentus no grāmatas.

 

«Visā mājā toreiz bijām vienīgie latvieši. Kā visos komunālajos dzīvokļos, virtuve un tualete bija kopīga ar kaimiņiem, turklāt līdz virtuvei bija jāiet pa garu, garu gaiteni. Bērni nedrīkstēja ne trokšņot, ne skraidīt. Bet bērni paliek bērni, reizēm kaimiņi skaļi rājās, taču es nekad pretī neko neteicu, visu paturēju pie sevis. To arī Kārlim vienmēr esmu mācījusi – paklusēt un piekāpties ir daudz gudrāk nekā skaļi bļaustīties. Nekas, ka reizēm taisnība ir tavā pusē. Piekāpies, par sīkumiem strīdēties nav vērts. Jo noteikti pienāks brīdis, kad tev būs jāpasaka savs vārds, un tad tam būs daudz lielāks svars. (..) Mēs Kārli netraucējām ar savām domām un viedokļiem. Arī viņa pirmā draudzene Aija rīkojās līdzīgi un neko neuzspieda. Viņš darīja, kā gribēja. Pats par sevi. Ar Zani viņi bija atšķirīgi raksturos, bet es domāju, ka viņiem klājās labi. (..)

 

Un tad es bieži domāju: kādēļ Dievs tā izdarīja? Man tik ļoti, ļoti Kārļa žēl...»

 

Ieva Skrastiņa, mamma

 

* * *

 

«Tik ilgstoši esot prom no mājām, citā vidē un kultūrā, Kārlis neizbēgami mainījās. Redzēju, ka Amerikā viņš ieguva pārliecību par saviem spēkiem, modās viņa pašapziņa par to, ko var uz ledus izdarīt. Tā nebija zvaigžņu slimība, tas bija briedums. (..) Viņš mūsu dzimtai deva spēku, un, jā, varu atzīt – uzvārdam Skrastiņš tagad ir pavisam cits spēks. Viņš nepaguris vilka savu hokeja somu uz trolejbusu, un tieši tāpat viņš sasniedza dzīvē savus mērķus.»

 

Una Skrastiņa, māsa

 

* * *

 

«No vienas puses nāca Skrastiņi, no otras – Tropiņi. Starp citu, uzvārds Tropiņš ir cēlies no vārda «trops», kas kādā somugru valodas paveidā nozīmē – labs cilvēks. (..) Vienu gan ik pa brīdim nožēloju – man neizdevās nodot Kārlim dzimtas lūgšanu grāmatu. Kaut kā nesanāca laika, nebija vaļas un... Tā ir unikāla baznīcas dziesmu grāmata – latgaliešu valodā, vairāk nekā pusotra simta gadu veca, piederējusi manai vecmammai – Antona mammai – Hedvigai. Kad Antons devās no Barkavas uz Rīgu mācīties, viņš nokavēja vilcienu. Hedviga izdomāja, ka varēs lokomotīves vadītāju pierunāt apstāties, un izskrēja pretī braucošam vilcienam, paceltā rokā turot šo baznīcas grāmatu. Spējat noticēt – mašīnists vilcienu apturēja! Ar šīs grāmatas svētību Antons Tropiņš aizgāja pasaulē. Kārlis zināja šo stāstu.

 

Kad viņa hokejista karjera gāja uz otru pusi, gribēju nosūtīt šo grāmatu viņa ģimenei uz Ameriku – kā simbolu, kā aizsargu. Ja tā bija nosargājusi vectēva ceļu, gan nosargātu arī mazdēla gājumu. Nepaspēju.»

 

Pēteris Tropiņš, mammas brālis

 

* * *

 

«Kārlis cienīja cilvēkus, kuri nejaucās viņa personiskajās attiecībās. Manuprāt, tas jārespektē arī tagad, kad viņš vairs nevar apstrīdēt kādus apgalvojumus. Mēs savā starpā neapspriedām citu attiecības un nerunājām daudz par savām jūtām. Kārlim ar meitiņām bija daudz maigākas attiecības, nekā ierasts mūsu ģimenē. (..) Tagad ir nākusi pasaulē arī viņa trešā meita Vivienna – Kārļa dzīvība turpinās bērnos.»

 

Ieva Skrastiņa, māsa

 

* * *

 

«Mums abiem dzīvē viss notika vēlu. Es apprecējos tikai 40 gadu vecumā, Kārlis pirmo reizi uz diskotēku aizgāja, kad viņam bija jau pāri astoņpadsmit. (..) Visu, kam pieķērās, Kārlis darīja ar krampi un pamatīgi – šahs tam ir viens piemērs. Kad par to runājām, viņš uzsvēra, ka gan šahā, gan arī hokejā pats svarīgākais ir nekļūdīties. (..)

 

Jaroslavļā viņš būtu nopelnījis apmēram 2,5 miljonus ASV dolāru. Tādu summu Kārlis aiz okeāna saņēma tikai savos labākajos spēlētāja gados. Viņš neskrēja pēc naudas. Tā viņa dzīvē bija pašsaprotama piedeva par padarīto darbu. (..)

 

Redzēju Kārli morgā. Sapratu, ka iespēju izdzīvot viņam nebija. Ārsti teica, ka viņam un arī pārējiem Lokomotiv hokejistiem sejas vaibstos un acīs neesot bijis sāpju vai baiļu grimašu. Tas bija mirklis. Apjukums. Viņi pat nesaprata, kas notiek. Ceru, ka tā tas bija. Skaitļi 3 un 7 gan atsevišķi, gan kombinācijā Kārlim dzīvē bija zīmīgi. Tie bija uz hokeja krekliem, mašīnu un telefona numuros. Jaroslavļā komandas bāzē viņš dzīvoja 3. istabā. Viss ļaunais notika 7. septembrī pulksten trijos pēcpusdienā.»

 

Atis Skrastiņš, brālis

 

Plašākus fragmentus no grāmatas lasiet Nra.lv