IZLASI! NENOŽĒLOSI: Kas notiek, ja daudzi cilvēki jūtas kā mēsli?

Radīta unikāla multfilma pieaugušajiem! Psihosomatikas klīnikas vadītājas, asociētās profesores dr. Guntas Ancānes skatījums:

Kas notiek, kā notiek, ja cilvēki, kuri nav vēl izauguši, nobrieduši, pēkšņi iegūst varu, piemēram, tiesības vadīt, lemt, noteikt, iztaujāt, jautāt u.tml.? Tiem pastāv liela iespējamība pārvērsties par monstriem. Monstriem, kuri nespēj veikt ko labu un paliekošu, jo nezina, kas ir labestīga attieksme pret citiem, pret dzīvi, pret sevi, kuri pat nenojauš, kas ir patiesa gudrība, un kuru līdz ar to galvenais aktivitātes rezultāts – destrukcija. Līdz kamēr paliek pāri tikai ūdentiņš, akmentiņš un saulīte, filmas autoru sarkastiski komentētais nobeigums.

Jurģa Krāsona un Ivo Brieža animācijas filma „Norīt krupi” tika demonstrēta vienā no RSU Psihosomatikas klīnikas Kultūras pēcpusdienām. Ar filmas autoru atļauju daudzkārt filma izmantota studentu, rezidentu un ārstu apmācībā, kuri klīnikā iziet ciklu studiju kursā, kurš saucas Psihosomatiskā medicīna un psihoterapija un ietver sevī tādas tēmas kā terapeitisku ārsta-pacienta attiecību veidošana, psihosomatiski traucējumi un slimības, psihiskā veselība un tās loma fiziskās veselības saglabāšanā un cilvēka adekvātas darbības nodrošināšanā.

Desmit minūšu garā filma izsauc spēcīgas jūtas, raisa dzīvas diskusijas un pamatīgu līdzpārdzīvojumu visdažādāko vecumu skatītājos. Tās sižets ir par vienu no galvenajām vērtībām cilvēka dzīvē – pašcieņu, spēju to aizstāvēt, ar ko sākas un tālāk attīstās cilvēka cienīga dzīve. Filma ir par brīvību un par atbildību, par izdarīto izvēli, pieņemtajiem lēmumiem un atbildību par tiem.

Stāsts ir par ģimeni, kurā tēvs un māte ne tikai paši jau sen ir akceptējuši „norīt krupi” dzīves veidu, bet nežēlīgi māca to arī savam dēlam. Dēla patiess sašutums un dusmas par pārdarījumiem tiek nevis veicināts, nevis ievirzīts adekvātā izpausmes veidā, bet gan nomākts un apslāpēts ar to pašu krupju palīdzību, kuri šīs ģimenes aptieciņā ieņem centrālo vietu.

Krupju rīšana dēlu padara arvien nožēlojamāku, slimāku, sakropļotāku, atņem pašcieņu, liek zaudēt citu cieņu. Uz vienas kājas neveikli lēkdams, vecāku un citu nievāts un atstumts, viņš dzīvo mokošu bezprieka dzīvi.

Filmas autori spīdoši izvērš tēmu par atstumšanu, kas sākas nevis ar to, ka citi atstumj, bet ar to, ka atstumj pats sevi. Tam pamatā, savukārt, atstumšana, kura bērnībā pārdzīvota attiecībās ar vecākiem. Viens no biežiem atstumšanas veidiem ģimenē ir neiedziļināšanās bērna sāpēs, vajadzībās, nepieciešamībās, bērna piespiešana savu problēmu risināšanā izmantot vecāku atrastās un dzīvē pielietotās metodes, nedodot iespēju bērnam izstrādāt savas. Problēma ir tā, ka, ja reiz cilvēks ir sācis rīt krupjus tā vietā, lai sevi aizstāvētu, to pārtraukt ir ļoti grūti.

Filmā izcili parādīts, kā notiek cilvēku (vecāku) tālāka cilvēciskā degradācija. Sižeta pavērsienā uzrodas „citādie” cilvēki, kuru psihisko stāvokli attiecībā uz pašcieņu raksturo otra galējība, proti, tās ir par daudz. Izveidojas uzpūtīgi, pārpašapmierināti līdz trulumam, agresīvi cilvēki, kuri darbojas zemāko instinktu vadīti par jebkuru cenu, nerēķinoties ar civilizētas sabiedrības normām, iegūt vairāk telpas, vairāk seksa u.tml.

„Inteliģentie” krupju rijēji viņu priekšā jūtas bezpalīdzīgi, nespējīgi aizstāvēt ne sevi, ne savu bērnu. Varbūt vērts būtu piebilst – ne savu tautu, ne valsti. Un tad vienā brīdī, kamēr viņi rij krupjus, kad abu ģimenes vīriešu acu priekšā tiek izvarota sieva/māte, „ģimenes galva” vairs nespēj nejust, kā patiesībā jūtas, un, iekāpdams tualetes podā, kā mēslu sevi noskalo kanalizācijā. Negaidīts ir nākamais filmas sižeta pagrieziens – izrādās, ka pazeme ir pilna ar cilvēkiem, kuri savā dziļākajā būtībā ir sajutušies līdzīgi.

Nākamais, dziļi niansētais, patiesībā ģeniālais filmas pagrieziens rāda, kas notiek, ja daudzi cilvēki jūtas kā mēsli. Viņi pārvēršas par monstriem. Dzīvē tik bieži novērotā psihodinamika – no vienas galējības otrā. Skolā vēstures stundās mācīja, ka 2. Pasaules karu cita starpā izraisīja arī tas, ka vācu tauta jutās pārāk pazemota ar 1. Pasaules kara beigu nosacījumiem. No šī pazemojuma pēc 20 gadiem izauga tie monstri, par kuriem joprojām tiek uzņemtas filmas, rakstītas grāmatas, jo ievainojumi, ko atstāja 1. Pasaules kara beigu nosacījumi, ir pārāk dziļi un šausmīgi.

Līdzīga psihodinamika notiek arī indivīda līmenī. Zaudējot pašcieņu, akceptējot pazemojumu, kas ir viena no verdziskuma īpašībām, cilvēkam ir grūti atgriezties pašcieņas pilnā pozīcijā. Līdzsvars ir zudis, un cilvēks, meklēdams īsto ceļu, „aizšaujas” otrā galējībā – monstra pozīcijā.

Tālāk jau „citādajiem” nav nozīmes – monstri iznīcina sevi paši. Cilvēki ar zemu pašcieņu, kuri jau ilgāku laiku pieraduši justies nevarīgi, pēkšņi sākot kaut ko darīt, apjukuši no pēkšņas varēšanas sajušanas, īpaši, ja viņi to sāk darīt barā, paši, sev negribot, pārvēršas par truliem un neizvēlīgiem monstriem, kuri patiesībā darbojas atkal jau kuro reizi paši sevi un citus iznīcinošā veidā. Iespējams, domādami, ka rīkojas ētiski un „inteliģenti”.

FILMAS TREILERIS