RezervesDALAS24.lv

Smalkais stils / Smalkais stils

Anmary dubļos, negaisā un krusā - REPORTĀŽA

Anmary dubļos, negaisā un krusā - REPORTĀŽA
Foto: Inese Krūmiņa, Aija Medinika, Zita Kaminska
Kaspars Ūdris · 18.05.2012. 08:00

Dubļu vulkāni. Eksotiskā Azerbaidžānas daba. Pēkšņās laika pārmaiņas, kas ir tikpat kaislīgas, kā Kaukāza ekspansīvie ļaudis. Fotostāsts.

 

Ekskursija uz Gabalu, stāsta Latvijas delegācijas vadītāja Zita Kaminska:


"Izbraucot no Baku pilsētas teritorijas, skatam paveras plaši tuksneši. Omulīgais gids, kura acis nenovēršas no dažām mūsu meitenēm, stāsta par Azerbaidžānas vēsturi un ik pa brīdim atgādina, ka Azerbaidžānas un Latvijas likteņstāstos ir daudz līdzību.

 

Pirmā pietura veltīta dubļu vulkānu apskatei. Kaut arī pirmajā brīdī liekas, ka esam atbraukuši uz klaju lauku, v ērīgi meklējot - gluži kā sēnes mežā - var atrast mazas burbuļojošas bedrītes. Lai nofotografētos pie šāda „brīnuma”, jāpieliecas tam tuvu klāt. Gids aizrāda, ka mūsu bildēšanās var beigties ar kārtīgu dubļu dušu, kas var pēkšņi izsprāgt pat 15-20 m augstā strūklakā.

 

Tālākie pieturas punkti ir gan 15.gadsimta Diri Babas klosteris Gobustānā, gan 18.gadsimta Mauzoleju komplekss netālu no Šamakhi.

 

Jo tālāk braucam uz ziemeļiem, jo zaļāka kļūst ainava aiz loga un smagāk elš autobuss, rāpjoties kalnos. Ik pa laikam tālumā redzami aitu bari un gani – gan zirgos, gan kājām.

 

Gids apjautājas, vai neesam izsalkuši, un, saņemot vienbalsīgu apstiprinājumu, liek šoferim iegriezties kādā mazā ciematiņā. Tā kā mājas šeit drīzāk izskatās pēc mazām būdiņām, kas ļoti cieši saslietas viena otrai līdzās, un pa ceļam nesastopam nevienu cilvēku - tikai vientuļas patstāvīgi klaiņojošas govis, ar kurām šo vienīgo šauro „ielu” mums palīdz sadalīt vienmēr uzticamā policijas eskorta mašīna, tad grūti iedomāties, ka te varētu būt kāda vieta, kur pusdienot. Tomēr pēc krietna brauciena paveras īsta oāze nekurienē – akāciju aleja, skaista strūklaka un dzeltena viesnīciņa.

 

Saimnieks galdu nolēmis uzklāt svaigā gaisā, dīķa krastā. No šīs vietas paveras skaists skats uz zaļu koku apaugušu kalnu. Dīķa iemītnieki rūpējas par mūsu muzikālo fonu - pusdienojam daudzbalsīga varžu kora pavadībā.

 

Pēc brīža gan mūsu idille iegūst dramatiskāku pavērsienu – nozibsnī zilas gaismas, un ir sācies negaiss kalnos.

 

Kamēr tiekam līdz autobusam, visi esam salijuši slapji. Gids gan paliek uzticīgs savam grafikam un ved mūs uz ekskursijas galamērķi – Gabalas pilsētu, kura ir skaistākā vieta šajā reģionā, bet apskates objekti ir viens sniegots kalns un divas pieczvaigžņu viesnīcas. Tas tāpēc, ka ceļš uz solīto dziedinošo ūdenskritumu pēc šāda lietus neesot izbraucams.

 

Arī mums vairs īsti negribas kāpt ārā no autobusa, jo visi esam slapjās drēbēs, bet gaisa temperatūra ir krasi nomainījusies no mežonīga karstuma uz ledainu aukstumu. Mājupceļā pievēršu uzmanību kādai mašīnai, no kuras uz ceļa atrodas tikai puse, bet otra puse – krūmos. Nodomāju: „Laikam avārija.” Pēc brītiņa ieraugu vēl vairākas mašīnas tādā pašā pozā...Tad atskan briesmīgi būkšķi pa autobusa jumtu un šoferis steidzas nobraukt ceļmalā, lai krūmos paslēptu mašīnas priekšējo stiklu. Zemi ātri vien noklāj smagi, lieli krusas graudi."