Arturs Vaiders, sporta eksperts: Par draudzīgāku slēpojumu!

Šoreiz ne par „augstām sporta matērijām”  kā Superbowl vai Stenlija kausu. Pat ne par Gagarina kausu,  ko katrā pie vārda tikšanas reizē piemin Juris Savickis. Šoreiz par ļoti piezemētu lietu – par t.s. tautas sportu.

Latvieši laikam jau ir tāda tauta, kas viegli „pavelkas” – uz dziedāšanu, rokās sadošanos un dejošanu. Arī uz sportošanu, par ko liecina dalībnieku pulki orientēšanās trasēs un velomaratonu distancēs. Ziemā, droši, ka pavelk arī uz slēpošanu. Bija laiks, kad galvenais tautas slēpojums pie mums bija Jaujās, kas sakrita teju ar pavasara sāķumu un 8.martu. Bet nu jau vairāk kā 20 gadus šo titulu aizņēmis „Apkārt Alaukstam”. Ilgu laiku to rīkoja piebaldzēni. No sirds, priekšplānā izvizot slēpotprieku. Bez pompas, bet ar cerību, lai katrs mājās aizbrauktu gandarīts.

Tagad jau pāris gadus „Apkārt Alaukstam ir „Alpha Baltic Sport pārziņā”. Kā vienas no sacensību seriāla vairākos sporta veidos. Tiesa, pērn slēpojums nenotika.  It kā laika apstākļu dēļ, jo pārplūdušo pļavu dēļ nevarēja pienācīgi sagatavot distanci. Varbūt arī labi, ka tā, jo sacensību rītā Piebalgā bija zem -30 C. Bet mēļo jau arī par to, ka pasākumu atcēla, jo dažas nedēļas pirms tā sākuma bija pieteicies gaužām maz dalībnieku, bet rīkotāji negribēja palikt mīnusos.

Un te nu arī ir liels šādu pasākumu liels klupšanas akmens – nauda. Vai vēl precīzāk pārāk liela vēlme nopelnīt.

Skaidrs, ka šādu pasākumu rīkošana nav labdarība – viss maksā naudu. Trašu ierīkošana, dalībnieku numuri, tēja, zupa pēc finiša, autostāvvietu iztīrīšana, tualetes,  balvu fonds utt.

Šoreiz jau arī viss it kā bija, bet nepameta tāda kā mazuma sajūta... Kaut vai balvu fonds „elites grupā” uzvarētājam 200 eiro un „tautas klasē” – 100 eiro.  Ja ņem vērā, ka dalības maksa bija virs 10 latiem, ka bija arī pasākuma atbalstītāji, ka uz starta bija 1000 dalībnieki, tad – pamaz. Krietni labāk sagatavota varēja būt trase, par prasmīgu siltas tējas izvietošanu gar distanci, neērtiem dalībnieku numuriem un piemiņas „sīkuma” trūkumu, nemaz nerunājot. Tie, kas piedalījušies slēpojumā, kad to vēl rīkoja Egils Johansons, atzīst, ka drīzāk  sperts solis atpakaļ. Jā, toreiz rezultātu apkopšana sanāca ilgāka, toties dalības maksa bija daudz mazāka, toties slēpojums bija daudz sirsnīgāks un katram vēl tika kaut neliela atmiņa par slēpojumu (medaļa vai kāds cits „sīkums”).

Par peļņu rīkotāji var domāt, bet tāpat kā jebkurā biznesā vispirms ir kaut kas jāinvestē un tad var gaidīt iekrītam latus kasē. Pēc šādas attieksmes, kā šogad, „Apkārt Alaukstam” var zaudēt gan vietu „Euroloppet”, gan dalībnieku atsaucību, jo  tepat netālu kaimiņos līdzīgas sacensības ir dalībniekiem daudz draudzīgākas.

P.S. Labi apzinos, ka ar šo izsaukšu uguni arī uz sevi. Jo, kā mēdz teikt, nepieklājas skaitīt svešu naudu un nokritizēt citu veikumu ir vieglāk nekā pašam sarīkot. Taču šoreiz dažas kritiskas piezīmes ir tikai tāpēc, lai pēc gada būtu labāk, lai arī vēl pēc gada tauta vēlētos slēpot apkārt Alaukstam, lai šis slēpojums neizzustu no” Euroloppet” kalendāra.

Avots: Parsportu.lv