Atskatoties uz aizvadīto KHL sezonu: pārsteigumi vai likumsakarības?

Katru gadu septembrī sākas Kontinentālās Hokeja līgas regulārā sezona. Šī sezona iesākās pavisam savādi un skumji, jo 7.septembrī notika aviokatastrofa, kurā bojā gāja Jaroslavļas „Lokomotiv” hokeja komanda, kurā spēlēja latvietis, dzelzs vīrs – Kārlis Skrastiņš. Šī ziņa pāršalca visu pasauli un cilvēki tam nespēja noticēt.

Ārkārtas situācijā tika pieņemts, ka sezonas sākums tiks atcelts, jo arī spēlētājiem bija šoks, viņi zaudēja labus draugus un paziņas. Taču beigās līgas vadība nolēma, ka sezona sāksies nedaudz vēlāk.

Rīgas „Dinamo” šī bija jau ceturtā sezona kopš komandas atjaunošanas. Katru gadu notika spekulācijas par spēlētājiem, īpaši attiecībā uz leģionāriem, jo vismaz divu gadu līgumi tika noslēgti ar tiem, kuri savu meistarību jau bija pierādījuši, un jaunajiem spēlētājiem, kuriem izaugsme vēl priekšā.

Aizvadītajā sezonā no ārzemju spēlētājiem komandā palika tikai Kriss Holts, kuram bija noslēgts divu gadu līgums. Vislielākās izmaiņas skāra treneru korpusu, „Dinamo” nolīgstot jaunu galveno treneri – Peku Rautakalio.

Ziemeļamerikas spēles stils, stingras prasības un nopietns darbs – tie bija jaunā trenera ultimāti, kurus viņš uzstādīja saviem padotajiem. Tas viss mūsu spēlētājiem bija kaut kas jauns, jo Šuplers bija miera mika, kurš ļāva saviem spēlētājiem arī pašiem improvizēt. Pats ļaunākais, ka dinamieši jau bija pieraduši pie Šuplera un zināja viņa vājās vietas.

Sezonas sākums rīdziniekiem bija slikts, jo komanda vēl nebija pieradusi pie jaunā galvenā trenera. Arī leģionāru sniegums bija ļoti vājš. Pirmais tika atlaists zviedrs – Bjerns Melins, kuram tobrīd bija ļoti grūts dzīves posms. Kad no vienas problēmas tika vaļā, pielavījās otra – aviokatastrofā gāja bojā viņa labākais draugs Stefans Līvs.

Pēc Arta Ābola komentāra varēja saprast, ka Melins ir morāli sagrauts, tieši tāpēc prasīt labus rezultātus nebūtu cilvēcīgi. Arī pārējie leģionāri „Dinamo” komandā nerādīja labāko sniegumu. Džeimijam Lundmarkam bija vairāk kā desmit spēļu „sausā” sērija, Luseniuss 53 spēlēs tā arī nespēja gūt nevienus vārtus. Fredriks Vargs bija vienīgais spēlētājs, kuram kritika tika veltīta vismazāk no skatītāju puses. Zviedrs arī aizvadīja salīdzinoši sliktu sezonu, 49 regulārās sezonas spēlēs sakrājot lietderības koeficientu „-19”, kas bija sliktākais komandas sastāvā.

Sezonas gaitā, ap novembra vidu, komanda sāka pierast pie jaunā trenera. Komandas sniegums uzlabojās. Šo panākumu kaldinātāji bija latviešu puikas – Jānis Sprukts, Mārtiņš Karsums un Miķelis Rēdlihs. Daudzi kritizēja Miķeli, kā tad viņš bez Dārziņa spēlēs. Lielie kritizētāji nu varēja paklusēt, jo jaunākais Rēdlihs aizvadīja savu labāko sezonu karjerā.

Decembrī „Dinamo” sakrātais punktu daudzums bija ļoti līdzīgs ar iepriekšējā sezonā iespēto. Toties varēja teikt, ka Peka komandu vada pareizajā virzienā, un ir iespējams vēl augt, atšķirībā no Šuplera piedāvātā spēles stila.

Pienāca visu zvaigžņu spēle, kurā šosezon spēlēja četri „Dinamo” spēlētāji – Karsums, Rēdlihs, Holts un Sandis Ozoliņš. Pēc visu zvaigžņu spēles komandas sniegums bija apmierinošs. „Dinamo” sezonu noslēdza septītajā vietā. Salīdzinot ar iepriekšējo sezonu, punktu skaits bija mazāks, bet tas skaidrojams ar pagājušās sezonas emocionālo pacēlumu pēc Vankūveras Olimpiskajām spēlēm, kad dinamieši bija TOP pieci komanda visā līgā pēc iegūtajiem punktiem, kā rezultātā punktu bagāža krietni palielinājās.

Sezonas gaitā dažas komandas radīja nelielu sensāciju. Ja Čehovas „Vityaz” otro gadu pēc kārtas palika pēdējā vietā līgā, kas nebija pārsteigums, tad Čeļabinskas „Traktor” un Ņižņijnovgorodas „Torpedo” straujais kāpums bija jaunums. Abas komandas starpsezonā pastiprinājās ar labiem spēlētājiem. Čeļabinskas komanda izcīnīja Kontinenta kausu, kas pienākas komandai, kura iegūst visvairāk punktus regulārajā sezonā. Toties „Torpedo” savā konferencē finišēja otrajā vietā, turpretī iepriekšējās divās sezonas ņižņijnovgorodieši sezonu pabeidza devītajā vietā, neiekļūstot izslēgšanas spēlēs.

Pirmajā kārtā visneprognozējamākais pāris bija „Dinamo” pret „Torpedo” un „Ak Bars” pret „Yulajev”. Spraigākā izrādījās dinamiešu cīņa pret „Torpedo”. Bija vajadzīgas septiņas spēles, lai noteiktu uzvarētāju. Ņižņijnovgorodiešu uzbrukums bija augstā līmenī, un tas bija viņu stiprākais ierocis. Interesanti, ka komandas nespēja izmantot sava laukuma priekšrocības. Katra komanda zaudēja vismaz vienu mājas spēli. Atceroties regulāro sezonu, „Dinamo” mājas spēles aizvadīja daudz sliktāk nekā izbraukuma mačus, taču izslēgšanas spēlēs notika tieši pretējais - mājās tika zaudēta tikai viena spēle no trim.

Ufa pret Kazaņu sērijā aizvadīja sešas spēles. Pirmajā kārtā abas komandas parūpējās, lai to duelis kļūtu par saldo ēdienu – no sešām spēlēm četras noslēdzās tikai ar vienu vārtu starpību. Jo interesantāk – divas spēles beidzās papildlaikā. Galu galā „pilnvaras nolika” pagājušā gada Gagarina kausa ieguvēji – „Salavat Yulajev”. Pēc šī zaudējuma Aleksandrs Radulovs devās atpakaļ uz NHL, lai palīdzētu Nešvilas „Predators”, kas joprojām turpina cīnīties Stenlija kausa izcīņā.

Konferences pusfinālā Sanktpēterburgas „SKA” sērijā ar rezultātu – 4-2 uzvarēja Mitišču „Atlant”. Uzvarētāju nebija grūti prognozēt, ko pierādīja arī Sanktpēterburgas izcilais uzbrukums. Visās četrās uzvarētajās spēlēs „SKA” guva vismaz trīs vārtu pārsvaru, bet lielāko zaudējumu piedzīvoja tikai ar divu vārtu deficītu. Toties Maskavas „Dynamo” un „Torpedo” parūpējās par īstu trilleri, lai gan bija nepieciešamas tikai sešas spēles. No tām piecas beidzās tikai ar vienu vārtu starpību, divām bija nepieciešams papildlaiks, un abās uzvarēja „Torpedo”.

„Traktor” un „Ak Bars” duelī spēles bija līdzīgas. Kazaņas kapteinis Morozovs guva traumu, kas lielā mērā arī izšķīra spēles likteni. Morozovs ir izcils kapteinis, un viņam, līdzīgi kā Rīgas „Dinamo” Sandim Ozoliņam, piemīt spēja vadīt komandu un palīdzēt tai, ko viņš veiksmīgi dara arī pasaules čempionātos Krievijas izlases sastāvā. Arī Lauris Dārziņš atgriezās „Ak Bars”, bet ar rezultivitātes punktiem neizcēlās. Toties „Avangard” sērijā ar 4-1 viegli apspēlēja Magņitogorskas „Metallurg”, kas jau pirmajā kārtā zaudēja daudz spēkus, sērijā atspēlējoties no 1-3 līdz 4-3 pret Astanas „Barys”.

Konferences finālā atkal sekoja īsts saldais ēdiens – „Dynamo” pret „SKA”. Sanktpēterburgai ir viens no labākajiem vairākumiem līgā, komandā spēlē tādas zvaigznes, kā Afinogenovs, Pruha u.c. Toties „Dynamo” firmas zīme ir dzelžaina aizsardzība, kas padara hokeju neskatāmu, toties rezultāts ir sasniegts, kas arī pierādījās sērijā – 4-0 maskaviešu labā. Neviens šādu pavērsienu negaidīja, un galu galā spēlē taču komanda, nevis uzvārdi.

Kārtējais fiasko Sanktpēterburgas komandai, kas ar zvaigžņoto sastāvu kārtējo reizi nespēja sasniegt Gagarina kausa finālu. Otrajā konferences finālā „Avangard” „izjauca pa detaļām” Čeļabinskas „Traktor”, divās spēlēs atstājot to sausā. Sērijā – 4-1 Omskas komandas labā. Turklāt pirmo reizi KHL vēsturē finālā spēlēja latvietis – „Avangard” aizsargs Georgijs Pujacs.

Jau trešo reizi KHL vēsturē finālsērijā bija nepieciešamas visas septiņas spēles. Finālsērijai neraksturīgi, bet komandas noraidījumu ziņā krasi atšķīrās. Omskieši noraidījumus pelnīja daudz vairāk, par ko tika arī „sodīti” – mazākumu izmantoja pretinieki, kas ne reizi vien pamanījās gūt vārtus.

Saistībā ar Maskavas „Dynamo” jāpiemin, ka, atbilstoši Oļega Znaroka prasībām, komanda katrā spēlē nopelnīja tikai trīs līdz četrus noraidījumus, akcentējot seno Znaroka skolas meistarstiķi – spēlēt vienkārši un bez nokļūšanas uz noraidīto soliņa.

„Avangard” septiņās spēlēs guva tikai desmit vārtus, ar ko bija par maz, lai uzvarētu sīksto Maskavas „Dynamo”. Pirmo reizi Gagarina kausa izcīņā uzvarēja rietumu konferences komanda.

Pelnīti vai nē, bet maskavieši kausu izcīnīja, ieguldot lielu darbu, par ko O.Znaroks un Harijs Vītoliņš tiek slavēti jau trešo gadu. Tieši tikko aizvadītajā sezonā ieguldītā enerģija un pūliņi atmaksājās.