Ar mocīti ceļojumā pa pasauli

Motocikls dod vienreizēju brīvības sajūtu! Šo daudziem jau sen zināmo patiesību apstiprina uzņēmējs Aigars Zaļūksnis, kurš brīvajā laikā iecienījis dažāda veida aktīvo atpūtu – gan laivošanu, gan kāpšanu kalnos, taču, saprotams, ka braukšana ar moci gan pa Latviju, gan arī uz tālākām valstīm ir pirmajā vietā.

Uz „dzelzs rumaka” līdz šim izbraukāta gan Krievija un Baltkrievija, gan Slovēnija, Somija un Itālija, kur pabūts reizes četras, un vēl šogad tiek plānots braucienu ģeogrāfiju nedaudz paplašināt.

Ceļojumus parasti ierosina kāds no draugiem – motoentuziastiem, un pārējais tad ir saorganizēšanās jautājums. Pretēji daudziem motobraukšanas faniem, Aigars nav pievienojies nevienam klubam, bet tas netraucē regulāri doties uz domubiedru pasākumiem dažādās valstīs. Vai motobraucējs būtu ar čoperi vai sporta moci, viņus visus apvieno aizraušanās ar diviem riteņiem.

Sods uz trijiem – trīs dolāri

Kā visai interesantu piedzīvojumu uzņēmējs atceras vienu no braucieniem uz Sanktpēterburgu, uz motokluba „Nočnije volki” rīkoto pasākumu. Miliči motobraucējus apturējuši, lai pajautātu, cik maksā braucamais, cik ātri ar to var pabraukt un vai to var „uzraut ratā”. Trīs braucēji arī pārsnieguši atļauto ātrumu, par ko inspektors devis „nepārprotamu mājienu” un ticis pie letiņu puišu „samestiem” 100 rubļiem (tolaik – trim ASV dolāriem). Protams, neoficiāli.

„Daudzi spriež – kā gan var būt tajā Krievijā, visi no tās baidās. Bet iespaidi ir pozitīvi, cilvēki tur ir atsaucīgi, attieksme – pretimnākoša, un pret močiem vispār visur izturas tā – o, tas ir kaut kas!” stāsta motoentuziasts, piebilstot – ja agrāk jauniešiem lielākoties bijuši motocikli, un, tiklīdz kādam parādījās automašīna, viņš kļuva par karali, tad tagad ir otrādi.

Tiesa, šosejas tur gan ir ļoti netīras, izplūdes gāzu no vecajiem „GAZiem”, „ZILiem”, „KrAZiem” un tamlīdzīgiem padomju autorūpniecības šedevriem ir daudz, tā kā melnuma kārta, kas jānokasa no ķiveres, braucot sakrājas pietiekami bieza. Ja galvā nebūs slēgtā ķivere, visa šī kārta nosēdīsies uz sejas.

Motocikls „ceļo” atsevišķi

Dodoties uz tālākām Eiropas valstīm, divriteņu braucamais galamērķī gan tiek nogādāts atsevišķi. Aigars neslēpj, ka braukšana ar motociklu, piemēram, līdz Itālijai, ap 2000 kilometru, būtu pārāk smags un nogurdinošs pasākums.

„Uz moča nav kā mašīnā – ieslēdz kruīza kontroli, klausies mūziku... Braucot pie motocikla stūres, process ir saspringtāks, jākoncentrējas ceļam, kā dēļ neizdodas apskatīt neko no apkārtnes, turklāt no braukšanas var pamatīgi nogurt. Taču Itālijā ir tik daudz, ko apskatīt, ka turienes ainavas, sēžot uz motocikla, jāvēro tikai mundrā noskaņojumā.

Šovasar ir iecere motocikla „mugurā” paceļot pa Balkānu valstīm – Horvātiju, Melnkalni, Slovēniju, varbūt pat doties braucienā apkārt Melnajai jūrai. Tāpat ir doma rudenī, kad šeit jau kļūst vēsāks, iepriekš aiztransportējot moci, aizbraukt uz Spāniju.

Par daudzu iecienīto Norvēģiju Aigars teic, ka turp jādodas vasaras vidū, jo tur vasara ir vēl īsāka nekā Latvijā, un, kas zina, varbūt pat varētu aizbraukt līdz Eiropas tālākajam ziemeļu punktam. Ekstrēmu noskaņu šai iecerei piešķir neprognozējamie laikapstākļi – jau ap 500 kilometru pirms šī punkta tikpat labi gaisa temperatūra var būt plus 5 grādi, tikpat labi var līt lietus vai krist sniegs.

„Dzelzs pakaļas” tituls ar sertifikātu

Īpašas pieminēšanas vērts ir piedzīvojums, kas vainagojies ar oficiālu sertifikātu par 1000 jūdžu pieveikšanu 24 stundu laikā.

„Ar draugiem sēdējām restorānā un atzīmējām viena kolēģa jaunā motocikla „Ducati” iegādi. Cita starpā spriedām, ka vajadzētu uz močiem nobraukt 1000 jūdzes 24 stundās. Maršruts Rīga – Klaipēda – Viļņa – Rīga – Tallina – Tartu – Rīga. Saorganizējāmies četri motocikli, no kuriem trīs bija „Ducati”. Brauciens bija pasmags un nogurdinošs, bet rezultāts tika sasniegs 23,5 stundās. Pa ceļam divas reizes tā uznāca miegs, ka domāju – tūlīt aizmigšu uz motocikla. Bet tad apstājāmies, izvingrojāmies, iedzērām kafiju, es vēl iešņaucu „Red Bull” šņaucamo tabaku, un – uz priekšu,” atceras motobraucējs.

Vēl viens lūzuma punkts bijis, kad pēc Viļņas ekspedīcija atgriezusies Rīgā, lai tālāk dotos uz Tallinu – sēdējuši vīri kafejnīcā Baltezerā un prātojuši, vai labāk mērot piecus kilometrus līdz mājām vai kādus 800 līdz iecerētajam galamērķim.

„Uzdevām sev jautājumu – kam mums ko vajag pierādīt, būtu labāk sēdējuši siltā istabā pie TV, nevis joņojuši pa pasauli. Starp citu, tajā jūlijā naktīs bija vasara netipiski auksts, ap plus 7 – 8 grādi... Protams, tas vairāk bija emocionāls jautājums, jo pēc būtības bijām to nolēmuši izdarīt un izdarījām. Pēc tam šo veikumu piereģistrējām „Iron Butt Association”, un nu esam pilnvērtīgi tās biedri ar visu sertifikātu,” lepni nosaka Aigars.

Darījums ceļa malā

Amizants ir stāsts, kā uzņēmējs pirms desmit gadiem ticis pie sava pirmā „Ducati” motocikla – „Monster S4”, kas tolaik bija otrais Latvijā, bet tagad droši vien palicis vienīgais – „monstrs” ar diviem izpūtējiem un 900 kubikcentimetru dzinēju.

„Nejauši tā sanāca, ka uz ielas ieraudzīja braucam foršu moci, nezināju pat, kas tas tāds „Ducati”. Bet toreiz braucējs bija „Ducati” pārstāvis Latvijā, salona tad vēl nebija. Tā nu ar auto „dzinos pakaļ”, panācu, prasīju – kur tādu moci var dabūt? Viņš atbildēja – pie manis, un viens pašlaik tiek sūtīts šurp! Atbildēju – man to vajag! Tāds bija tas darījums, un tikai vēlāk sāku skatīties un pētīt. Jāteic, ka trāpīju desmitniekā,” nosmej Aigars, uzskaitot arī virkni motociklu priekšrocību – jebkur var noparkoties, aizbraukt, no visiem ir laba attieksme.

Protams, savulaik iziets arī mopēdu posms – „Gauja”, „Rīga 7”. Divātrumnieku posms gan izlaists, uzreiz sekojuši motocikli – „Minska”, „Kavrovic”, „Voshod”, pēc tam jau „Jawa”. Studiju laikā mocītis gan atstāts brālim, un motolietās iestājusies pauze uz ilgu laiku, līdz pirms desmit gadiem iegādāts jau minētais „Ducati”.

Pagājušogad motoparks papildināts ar jaunu 1200 kubikcentimetru „BMW”, kas ir stabilāks un piemērots braukšanai ar lielāku ātrumu un tālākiem braucieniem. Kā nākamo ieceri uzņēmējs min tikšanu pie „enduro” (nosacīti – bezceļu) braucamā.

„Gribētos ja ne visu pasauli apceļot, tad vismaz pusi, un tur tieši vajag „enduro” moci – lai jebkurā vietā var nobraukt nost no lielā ceļā un paskatīties visu, kas interesē,” atklāj Aigars, daudzu motociklistu sapni – šķērsot Ameriku pa Route 66 – dēvējot par savu „mazāko plānu”.