Sports / Citi sporta veidi

Ineta Radeviča: „Būtu žēl visu iekrāto neizmantot”

Ineta Radeviča: „Būtu žēl visu iekrāto neizmantot”
Foto: Zimbio.com.
KRUSTTEVS.COM · 14.09.2012. 16:18

Gada sākumā Ineta Radeviča, kas sezonas galvenajā startā Londonā ierindojās ceturtajā vietā, visai stingri runāja, ka šī sezona viņas sportistes karjerā būs pēdējā. Londonā viņas tonis jau bija maigāks, bet šobrīd domās Ineta jau ieiet nākamajā sezonā.

 

„Gatavojoties olimpiskajām spēlēm, ir ieguldīts tik daudz darba, ir uzkrāts spēks, attīstīts ātrums, ir pieredze un paliek žēl visu to līdz galam neielikt lietā,” teic Ineta, kas šobrīd uzturas Latvijā. Diena viņai saplānota pa minūtei. Kamēr mazais Marks kopā ar viņas mammu un vecmāmiņu dzīvojas pa Krāslavu un makšķerē, Inetai Rīgā bija pieņemšana pie valsts prezidenta, Saeimā, tikšanās Latvijas Olimpiskajā komitejā.

 

Jau sestdien Ineta dosies uz Maskavu un pēc tam uz Ņižņijnovgorodu, kur šobrīd spēlē viņas vīrs Pjotrs Ščasļivijs. „Nupat Petja piezvanīja. Teicās esot sasitis pirkstu. Šovakar viņiem pirmā mājas spēle. Stress, jo pirmajās trijās nav uzvaru. Ceru, ka šī izdosies. Līdz sākumam jāpaspēj aizbraukt uz Krāslavu.”

 

Vai lēmums šogad beigt karjeru nebija arī mēģinājums rast papildu motivāciju?

 

Varbūt. Sportā varbūt vēl būšu, taču tādas iespējas iegūt olimpisko medaļu gan laikam nebūs. Taču, kas bijis, bijis. Viens cm man bieži bijis liktenīgs. Pirms astoņiem gados viens cm pietrūka, lai iekļūtu finālā. Nākamajā sezonā ieliktais darbs atalgojās un aizlēcu 6,80 m. Līdz galam joprojām sevi neesmu izzinājusi, tāpēc ir vēlme saprast, ko vēl varu. Tāllēkšanā diez vai tie varētu būt septiņi metri, tāpēc gribētos mēģināt trīssoli. Vēlme jau bija, tomēr galvenā uzmanība tik un tā bija tālumam. Šobrīd te sevi esmu gandrīz jau izsmēlusi, bet trīssolim attīstījusi tur vajadzīgās īpašības. Kāpēc nepamēģināt pa īstam? Bāze ir ielikta ļoti laba. Tāllēkšanā brīžiem pārņem tāda kā škrobe – atnāk meitene, kurai tehnika tā ne visai, bet ņem un aizlec septiņus metrus. Trīssolī tā gluži vis nevar.

 

Londona sapņos vairs nerādās?

 

Par to paliks tikai labākās atmiņas. Sektorā izdarīju visu, ko varēju. Atmosfēra bija lieliska, arī mūsu olimpiskā delegācija bija ļoti draudzīga. Puišu solis uzticēt man karogu bija pārsteidzošs un fantastisks. Prieks par visu. Sacensībās arī viss izdevās. Konkurentes bija stiprākās. Ko tur padarīt. Atšķirībā no pasaules čempionāta, kad treneris teica, lai ar katru lēcienu lieku klāt, šeit visu akcentu izdarīju pirmajā lēcienā. Izdevās. Bet mazliet, mazliet pietrūka. Bet varbūt tas viens cm būtu mani izmainījis. Tagad redzu, kāda staigā olimpiskā čempione augstlēkšanā Čičerova. Cits cilvēks. Ir labi tā, kā ir. Dzīve turpinās.

 

Varbūt jau janvārī Katrīnas kausā?

 

Neko negribu prognozēt. Tam vēl jāsaņem ielūgums! (smej) Lai gan ziemas sezonā startēt īpaši negribētu. Tomēr Kuldīgai atteikt būtu grūti. Vasarai visdrīzāk atkal gatavotos Floridā. Ja līdz ir mamma, kas var pieskatīt mazo Marku, tad apstākļi ir gandrīz vai ideāli. Stimuli ir – Eiropas čempionāts, bet pasaules čempionāts notiks ierastos apstākļos Maskavā. Skaidrs, ka bez tāllēkšanas iztikt nevarēšu, jo visi ielūgumi uz komercsacensībām, uz „Dimanta līgu” man būs tur, jo to esmu nopelnījusi. Trīssolī man viss jāsāk gandrīz no nulles. Ja būs rezultāts, tad sāks respektēt.

 

Kā uz karjeras turpināšanu skatās Pjotrs?

 

No vienas puses viņš labāk gribētu, lai es beidzu startēt, taču droši zinu, ka viņš par visiem 100% atbalstīs, ja nolemšu turpināt. Tur problēmu nav. Esmu nobriedusi arī otram bērnam, tomēr arī tas nevarētu būtu šķērslis, lai pēc dažiem gadiem atkal startētu. Tādu piemēru netrūkst. Protams, grūti prognozēt, kādā līmenī. Tāpēc arī domāju, ko darīšu pēc tam. Tāpēc mācos un pavisam drīz jāsteidz uz sesiju. Kā jau teicu – dzīve turpinās.

 

Materiāls publicēts sadarbībā ar Parsportu.lv